Reiz kāds no ikdienas spriedzes, no ikdienas skrējiena, kurā jāpaspēj gan šis, gan tas, noguris baltais cilvēks bija nokļuvis pie kāda Dienvidamerikas šamaņa. Dienvidamerikā šos šamaņus pazīst kā kurandero. Baltais cilvēks, vārdā Niks, bija dzirdējis, ka šo seno zināšanu praktizētāji bieži vien spēj palīdzēt sekmīgāk nekā balto cilvēku ikdienas pasaulē pieejamā palīdzība.
Tā, lūk, Niks ir pie kurandero, viņi sēž un sarunājas. Tad kurandero pajautā, kā Niks uztver briedi, kā viņš to sajūt. Jā, jā, šo ragaino četrkājaino draugu, kas draiskojas mežā. Kurandero paskaidro, ka brieži ir ārkārtīgi spēcīgi spēka dzīvnieki un ir lielisks piemērs cilvēkiem. Ka cilvēki no briežiem var daudz ko mācīties.
“Briedis zina, ka viņš ir briedis. Viņam nav iekšēju konfliktu, nav jautājumu par viņa pagātni, par viņa dzīves mērķi, vajadzībām, vai par viņa likteni. Briedis dzīvo “šeit un tagad”, viņš spēj izmantot visu savu potenciālu jebkurā brīdī, viņa sajūtas nepārtraukti ir aktīvas, visa viņa uzmanība ir tajā, kur viņš ir attiecīgajā brīdī.”
Vai kāds var apgalvot, ka viņš tādā stāvoklī pavadītu ja ne lielāko savas dienas daļu, tad vismaz stundu dienā? Ne viens vien droši vien teiks, ka mūsdienu pasaulē tas nav pat iespējams.
Lai gan nevaram dzīvot ar pilnībā tīru un atvērtu prātu, kā to dara mūsu līdzinieki mežā, tomēr mēs varam tam tuvoties.
Un, lūk, kurandero dota sena prakse.
1) Katru dienu izvēlies vienu stundu apzinātam darbam ar sevi. Nav jāmeklē kāda mierīga netraucējoša vide. Vislabāk to darīt ir ikdienas situācijā. Tu vari būt darbā, vai mājās kopā ar savu ģimeni, vai dari savus ikdienas mājas darbus, vai varbūt brauc ar velosipēdu… Vienīgais nosacījums ir, ka tu šo stundu sāc ar pozitīvu un laimīgu prāta noskaņojumu.
2) Praktizēšana ir pavisam vienkārša. Turpinot nodarboties ar to, ar ko tu jau nodarbojies, turpmākās 60 minūtes centies būt tik mierīgs, cik vien vari. Vienīgais, kas tev jādara, jānovēro savas domas un jāievēro, kad tu ieslīdi negatīvā iekšējā dialogā, vai sajūties “kā izsists no sliedēm”. Tam nav jābūt kaut kam ļoti intensīvam, tas var būt pavisam īss, pat gandrīz nepamanāms nosodījuma vai dusmu uzplaiksnījums.
Šī tehnika nav domāta negatīvu domu izstrādāšanai vai atbrīvošanai. Šeit mācamies uztvert to, kas mūsos notiek. Jo emocionāli esam mierīgāki, jo vairāk sev noderīgu informāciju spējam uztvert.
Vēl viens kurandero padoms šajā sakarā ir tāds:
“Mēs vērojam savas domas līdzīgi kā bērns upes krastā vēro to kas peld garām. Zinātkāri, pat rotaļīgi, brīvi un neiesaistoties.”
Ja vēlaties, varat pēc tam pierakstīt šos savu negativitātes ierosinātājus, lai pēc tam tos izstrādātu un atbrīvotu.
Ja šāda savu domu vērošana kļūst par ikdienas ieradumu, tad tas var palīdzēt divos galvenajos veidos:
1)šie negativitātes uzplaiksnījumi vēlāk var tikt izmantoti kā pieeja dziļākam iekšējam sevis dziedināšanas darbam.
2)Vienkārša šo negativitātes “slēdžu” un pašas negativitātes novērošana un apzināšana ar atvērtu un neitrālu, nevērtējošu skatījumu, var tos dziedināt tādā veidā, ka jūsu smadzenes nespēj aptvert. Apzināšanās gaisma ir dziedināšana pati par sevi.
Ja šis jūs uzrunā, tad aicinu ieviest savā dzīvē šo sevis iepazīšanas spēka stundu. Tas ir paveicams ikvienam, un tas, ko tā var gūt tavs ķermenis un dvēsele, ir kaut kas neaprakstāms.
Jā, tas ir darbs ar sevi, bet tas nes negaidīti labus augļus.
Sākumā var būt grūtības noteikt, kas ir cēlonis jeb sēkla šīm negatīvajām reakcijām. Ar laiku arvien vieglāk spēsiet atrast šo negatīvo emociju sākumu jeb sēklu, no kā tās ir izdīgušas. Tiklīdz apzināsiet, kā un kad sēkla ir bijusi iesēta, jūs savu iekšējo dārzu varēsiet kopt daudz apzinātāk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru