Sākumā pasaule bija bezgalīga telpa, kas eksistēja tikai Radītājā, Taiovā (Taiowa). Šajā pasaulē nebija ne laika, ne formas, ne arī dzīvības, tas viss bija tikai Radītāja prātā. Beidzot šis bezgalīgais radītājs radīja ko galīgu, noteiktu kā Sotuknangu (Sotuknang), kuru viņš sauca par savu krustdēlu un kuru viņš radīja kā savu palīgu, kā savu starpnieku, lai radītu deviņas pasaules. Sotuknangs savāca kopā matēriju no bezgalīgās telpas un izveidoja deviņas blīvās pasaules. Tad Radītājs lika viņam savākt kopā visus ūdeņus no bezgalīgās telpas un novietot šajās pasaulēs, tā izveidojot zemi un jūru. Kad Sotuknangs to bija paveicis, Radītājs lika viņam savākt kopā gaisu un izveidot vējus šajās pasaulēs.
Ceturtā radīšanas darbība, ko radītājs lika paveikt Sotuknangam, bija dzīvības radīšana. Sotuknangs devās uz to pasauli, kurai pirmajai bija jākļūst par dzīvības uzturētāju, un tur radīja Zirnekļu Sievieti un devai tai spēju radīt dzīvību. Vispirms Zirnekļu Sieviete paņēma nedaudz zemes, sajauca to ar savām siekalām un izveidoja divas būtnes. Viņa viņiem dziedāja Radīšanas Dziesmu un tie kļuva dzīvi. Vienam no viņiem, Pokvanghojam (Poqanghoya), viņa lika doties pāri zemei un to sacietināt. Otram Palongavojam (Palongawhoya), viņa lika izdot skaņu, kas vibrētu cauri zemei, lai tādējādi zeme (planēta) vibrētu saskaņā ar Radītāja enerģiju. Pokvanghoija un Palongahoja tika nosūtīti uz zemes poliem, lai uzturētu tās griešanos.
Tad Zirnekļu Sieviete izveidoja visus augus, ziedus, krūmus un kokus. Līdzīgi viņa izveidoja arī putnus un dzīvniekus, izmantojot zemi un dziedot Radīšanas Dziesmu. Kad tas bija padarīts, viņa izveidoja cilvēkus, izmantojot dzeltenu, sarkanu, baltu un melnu zemi, sajaucot to ar savām siekalām. Dziedot Radīšanas Dziesmu viņa izveidoja četrus vīrus un tad pēc savas līdzības viņa izveidoja arī četras sievas. Sākumā cilvēkiem pierēs to vidū bija tāda mīkstāka atvere. Lai gan laika gaitā tā sacietēja, tomēr tajā palika vieta caur kuru cilvēki varēja dzirdēt Sotuknangu un Radītāju. Tā kā šie ļaudis vēl nevarēja runāt, Zirnekļu Sieviete pasauca Sotuknangu, kurš tiem deva četras valodas.
Vienīgais, ko viņš cilvēkiem lika ievērot, bija cienīt un godāt savu Radītāju un dzīvot saskaņā ar to.
Šie ļaudis izpletās pa visu zemi un vairojās. Neatkarīgi no četrām valodām, šajos laikos, cilvēki varēja saprast viens otra domas, un ilgu laiku ļaudis un dzīvnieki dzīvoja kopā kā viens veselums. Galu galā viņi tomēr sāka atdalīties, gan cilvēki no dzīvniekiem, gan cilvēki no cilvēkiem, jo viņi vairāk sāka koncentrēties uz viņu atšķirībām, nevis vairs uz līdzīgo. Šī atdalīšanās vienam no otra un aizdomīgums izplatījās tiktāl, ka tikai daži cilvēki no katras grupas palika uzticīgi savam Radītājam. Sotuknangs parādījās šiem dažiem un teica viņiem, ka Radītājam būs jāiznīcina šī pasaule, un ka tiem, kuri joprojām godā savu Radītāju, jādodas ceļā pāri visai zemei, sekojot mākonim un zvaigznei, lai paglābtos.
Šie ļaudis uzsāka savu ceļojumu no tām vietām, kur viņi dzīvoja, un tad, kad viņi beidzot visi nonāca vienā vietā, atkal parādījās Sotuknangs. Viņš atvēra ieeju milzīgā skudru pūznī un lika cilvēkiem iet iekšā tā dziļumā un dzīvot kopā ar skudrām, kamēr viņš iznīcinās esošo pasauli ar uguni. Skudras tajos laikos bija tikpat lielas kā cilvēki. Viņš lika mācīties no skudrām kā dzīvot, kamēr viņi būs ar tām kopā. Cilvēki devās lejup pūznī iekšā un dzīvoja kopā ar skudrām, kurām tur bija savas vasarā savāktās pārtikas glabātuves, kā arī telpas, kurās cilvēki varēja dzīvot. Tā pagāja diezgan ilgs laiks, jo Pēc tam, kad Sotuknangs bija attīrījis pasauli ar uguni, vajadzēja paiet ilgam laikam līdz pasaule atkal atdzisa. Tā kā pārtikas krājumi izsīka, cilvēki atteicās no tās, bet skudras turpināja viņus barot un tikai savilka ciešāk savas jostas, tāpēc skudrām šodien ir tik tievi vidukļi.
Beidzot Sotuknangs pabeidza vaidot otro pasauli, kura gan vairs nebija tik skaista kā pirmā. Pirms ļaudis un skudras izklīda pa visu zemi, Sotknangs piekodināja cilvēkiem atkal neaizmirst savu Radītāju. Cilvēki ātri vairojās un drīz vien atkal piepildīja visu zemi. Viņi vairs nedzīvoja kopā ar dzīvniekiem tādēļ, ka otrajā pasaulē dzīvnieki bija mežonīgi un nedraudzīgi. Cilvēki tagad dzīvoja ciematos un starp tiem būvēja ceļus, tādējādi izplatījās un uzplauka tirdzniecība. Viņi uzkrāja dažādas preces, mantas, izstrādājumus, tirgoja tās mainot pret precēm no citām vietām, un drīz vien viņi tirgojās ar precēm, kuras viņiem nemaz nevajadzēja.
Pieaugot viņu gribēšanai, lai viņiem pieder arvien vairāk un vairāk, viņi atkal sāka aizmirst savu Radītāju. Drīz sākās kari starp ciematiem, lai iegūtu vēl vairāk un tirdzniecība pajuka. Beigās Sotuknangs atkal parādījās tiem dažiem cilvēkiem, kuri joprojām atcerējās un pieminēja Radītāju, un atkal lika iet dzīvot kopā ar skudrām, kamēr viņš iznīcina šo samaitāto pasauli. Šajā reizē viņš lika Pokvanghojam un Palongavhojam pamest viņu vietas planētas polos, un drīz vien planētas griešanās kļuva nevadīta un tā “apgāzās” otrādi. Kalni cēlās un krita, ezeri un upes izšļācās pa zemi, jo planēta kūleņoja un haotiski mētājās, un beigās zeme sasala ledū.
Tas turpinājās daudz gadu, un cilvēki atkal dzīvoja kopā ar skudrām. Beidzot Sotuknangs lika Pokvanghojam un Palongavhojam atgriezties savās vietās planētas polos, lai atjaunotu normālu zemes griešanos, un drīz vien ledus izkusa un atgriezās dzīvība. Sotuknangs aicināja cilvēkus atgriezties no viņu patvēruma un iepazīties ar trešo pasauli, ko viņš viņiem bija sagatavojis. Atkal viņš cilvēkiem piekodināja neaizmirst un godināt viņu Radītāju pirms viņi izklīda pa visu pasauli. Ļaudis atkal ātri savairojās, pat ātrāk nekā iepriekš, un drīz vien viņi dzīvoja lielās pilsētās, izveidojās atsevišķas tautas.
Esot tik daudz cilvēkiem un tik daudz tautām, drīz vien atkal sākās kari. Dažas tautas izgatavoja milzīgus vairogiem līdzīgus lidaparātus, ar kuriem viņi varēja lidot un uzbrukt citām pilsētām. Kad Sotuknangs redzēja visus šos karus un iznīcību, viņš izlēma ātri iznīcināt šo pasauli, pirms tā ir pārņēmusi arī tos dažus cilvēkus, kuri joprojām atcerējās un godināja Radītāju. Viņš lika Zirnekļu Sievietei sapulcināt šos dažus cilvēkus piekrastē. Viņa katru no šiem cilvēkiem ievietoja dobā niedres kātā, iedodot līdzi nedaudz pārtikas. Kad tas bija padarīts, Sotuknangs uzsūtīja plūdus, kas iznīcināja karojošās pilsētas un to pasauli, kurā šie ļaudis dzīvoja. Kad rimās lielie ūdens viļņi, Zirnekļu Sieviete pārtaisīja niedres tā, ka cilvēki tajās varēja peldēt un redzēt, kas notiek visapkārt. Tie tā peldēja daudzas dienas, meklējot zemi, līdz piestāja pie kādas salas. Salā viņi uzbūvēja nelielas niedru laivas un peldēja tālāk uz austrumiem. Pēc daudzu dienu ceļojuma viņi nonāca pie lielākas salas un vēl pēc daudzu dienu ceļojuma pie vēl lielākas salas. Viņi cerēja, ka šī būs ceturtā pasaule, ko Sotuknangs viņiem sagatavojis, bet Zirnekļu Sieviete viņus pārliecināja, ka viņiem joprojām vēl priekšā ir garš un grūts ceļojums. Tad viņi šķērsoja šo salu, tur uzbūvēja jaunus plostus un ar tiem devās tālāk uz austrumiem. No šīs salas Zirnekļu Sieviete viņus sūtīja tālāk bez savas vadības, bez sava padoma. Cilvēkiem bija jātiek tālāk pašiem. Viņi nonāca līdz ceturtajai salai, vēl lielākai kā iepriekšējā, tomēr arī šī sala bija jāšķērso ejot ar kājām, un otrā krastā bija jāuzbūvē jauni plosti un jāpeld vēl tālāk uz austrumiem. Pēc daudzām dienām viņi pietuvojās milzīgas zemes krastam. Krasti bija tik stāvi, ka viņi nevarēja atrast vietu, kur nokļūt uz zemes. Tikai atverot durvis savās galvās, viņi uzzināja kurp doties, lai tiktu uz sauszemes.
Kad viņi beidzot tika krastā, tur viņus jau gaidīja Sotuknangs. Kad cilvēki paskatījās uz rietumiem, viņš tām salām, ko cilvēki bija izmantojuši kā pakāpienus, lika pazust jūrā. Sotuknangs aicināja viņus ceturtajā pasaulē un brīdināja, ka šī pasaule vairs nav tik skaista un brīnišķīga kā iepriekšējās, un, ka dzīvošana šeit būs grūtāka, ar karstumu un aukstumu, augstiem kalniem un dziļām aizām. Viņš sūtīja viņus doties tālāk šajā mežonīgajā zemē un atrast mājvietu savām dzimtām un ciltīm.
Ciltīm bija jādodas tālāk un tālāk šajā zemē, apgūstot to, mācoties no tās. Dažas cilti kļuva vājākas, zaudēja savu spēku un palika siltāka klimata zemēs, bagātās zemēs, neaizejot savu ceļu līdz galam. Hopi cilts ceļoja tālu tālu, tā izgāja cauri aukstām un ledainām zemēm pirms beigās nonāca līdz savai apmešanās vietai starp Kolorado un Rio Grande upēm. Viņi izvēlējās šo vietu, lai dzīves grūtības vienmēr atgādinātu par viņu saiti un atkarību no Radītāja…
Izmantoti internetā pieejamie materiāli
Baltais Vējš
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru