ceturtdiena, 2015. gada 5. novembris

KĀPĒC MĒS DUSMĀS KLIEDZAM

Reiz kāds austrumu guru, kurš devās pie upes, lai atsvaidzinātos, ieraudzīja tur upes krastā kādu ģimeni, kuri dusmās viens uz otru kliedza.
Guru pagriezās pret saviem mācekļiem, pasmaidīja un pajautāja: “Kāpēc cilvēki dusmās viens uz otru kliedz?”
Mācekļi kādu brīdi padomāja, tad viens no tiem teica: “Mēs kliedzam, jo zaudējam iekšējo mieru”
“Bet kāpēc gan tev būtu jākliedz, ja otrs cilvēks ir tev blakus? Tu tikpat labi visu savu sakāmo varētu pateikt arī mierīgā balsī.”, guru atkal pajautāja.
Mācekļi deva vēl arī citas atbildes, bet neviena no tām neapmierināja pārējos mācekļus.

Beigās guru teica tā: “Kad divi cilvēki viens uz otru ir dusmīgi, viņu sirdis attālinās ļoti tālu. Lai šo radušos attālumu pārvarētu, viņiem ir jākliedz, lai sadzirdētu viens otru. Jo dusmīgāki viņi ir, jo skaļāk viņiem jākliedz, lai sadzirdētu viens otru tik tālu. Kas notiek, kad divi cilvēki ir iemīlējušies? Viņi viens uz otru nekliedz, viņi sarunājas klusu un mierīgi, jo viņu sirdis ir ļoti tuvu viena otrai. Attālums starp viņiem ir ļoti mazs vai arī nav nemaz…” Guru turpināja: “Kas notiek, kad viņi mīl viens otru vēl vairāk? Viņi nerunā, tikai sačukstas un kļūst vēl tuvāki viens otram savā mīlestībā. Beigās viņiem pat nav jāsačukstas, viņi tikai skatās viens uz otru un vairāk viņiem neko nevajag. Tik tuvu ir divi cilvēki tad, kad viņi mīl viens otru.”
Viņš paskatījās uz saviem mācekļiem un teica: “Tādēļ tad, kad jūs par kaut ko strīdaties, neļaujiet savām sirdīm attālināties, nesakiet tādus vārdus, kas jūs arvien vairāk attālina vienu no otra, savādāk var pienākt diena, kad attālums būs tik liels, ka vairs neatradīsiet atpakaļceļu.”

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru