Cilvēka ķermeņa, prāta un dvēseles mijiedarbība

Kādā no manis vadītajiem semināriem atklājās, ka dažiem dalībniekiem nepavisam nebija skaidrs ko ar šīm šamanisma metodēm iesākt un kādēļ tās ir nepieciešamas. Tādēļ šoreiz apskatīsimies kā mēs, cilvēki, esam veidoti šamaniskā jeb enerģētiskā skatījumā. Un šo apskatu pamatosim ar mūsdienu modernās zinātnes atziņām.

Cilvēkus var uztvert kā hibrīdas būtnes, kas sastāv no ķermeņa, prāta un dvēseles. Ķermenis un prāts eksistē tikai vienas dzīves garumā. Zinot, ka dvēsele eksistē mūžīgi, varam secināt, ka droši vien tam, ka dvēsele atrodas ķermenī, ir kāds iemesls, kāds mērķis. Dvēselei ir kādi uzdevumi, kurus tā izpilda izmantojot ķermeni un prātu, lai sadarbotos ar pasauli.

Kad piedzimstam, mēs esam tīras dvēseles, kuras ievietojušās mazā burvīgā ķermenītī. Turpmākā divdesmit viena gada laikā mēs apgūstam visu, kas nepieciešams, lai funkcionētu mūsu pasaulē, mūsu sabiedrībā. Līdzīgi kā mazi datori, mēs ielādējam sevī programmas no savas ģimenes, skolas, draugiem, sabiedrības un dažādiem sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem (internets, TV, radio, prese, žurnāli, grāmatas). Šīs ielādētā programmatūra un aplikācijas pārklāj un nomāc mūsu dvēseles kluso un kuslo balsi. Šī programmatūra atrodas starp mūsu patieso būtību un pasauli. Kad mēs jau esam kļuvusi pieauguši, mēs jau esam pārliecināti, ka mēs esam mūsu programmatūra. Mēs esam pārliecināti, ka tā maska ko lietojam sadarbībā ar pasauli, ir tas, kas mēs patiesībā esam.

Šamanismā jau ļoti sen ir saprasts, ka prāts jeb domāšanas aparāts, mūsos tiek „ielādēts” labi organizētā un secīgā veidā. Mūsdienu smadzeņu darbības un mūsu uzvedības principu pētījumi to apstiprina un dod iespēju to labāk izprast. Mūsu uzvedības programmatūra ir kā maska, kas lēni un pakāpeniski tiek veidota pāri mūsu patiesajai būtībai. Viens no veidiem kā apskatīt šo procesu, to sadala četrās pakāpēs. Šīs pakāpes atbilst mūsu smadzeņu  vibrāciju izmaiņām to attīstības procesā.

No dzimšanas līdz trīs ar pus gadiem mūsu smadzeņu vibrācijas pieaug no 0 līdz 3.5 cikliem sekundē. Tās tiek sauktas par delta vibrācijām jeb frekvencēm. Šajā laikā notiek transformācija no tīri garīgas būtnes uz fizisku gara/cilvēka hibrīdu. Mēs apgūstam šī eksistences plāna likumsakarības un noteikumus. Mēs mācamies saprast, kas ir reāls (fizisks). Mēs mācamies, kādiem priekšstatiem mums jātic. Šie priekšstati nosaka mūsu uztveri gan par tādām tīri fiziskām lietām kā gravitācija, siltums, aukstums, gan tādu abstraktu jēdzienu kā, kas ir labi un kas ir slikti apgūšanu. Tālāk mūsos tiek „ielādēti” priekšstati, kas mēs esam un kas no mums tiek sagaidīts. Mēs mācāmies kā mums jāizturas pret citiem un kā mēs „nopelnam” labu attieksmi no citiem. Šie priekšstati ir mūsu dzīvju harmonijas pamatā.

No trīs ar pus līdz septiņiem gadiem, kad smadzeņu vibrācijas pieaug no 3.5 līdz 7 cikliem sekundē, ko sauc par theta  vibrāciju līmeni, mēs apgūstam visu par mūsu emocijām. Emocijas ir tās, kas virza mūs, kas liek mums darboties. Tipiska theta izpausme ir pazīstama kā „cīnies vai bēdz” reakcija. Mīlestība un drosme, kā arī tas, ko mēs uztveram kā „nāves grēkus”(mantrausība, skaudība, niknums, miesaskāre, slinkums, lepnība, sekošana iegribām) un tas, ko mēs ar to saprotam, tiek mūsos „ielādēts” šajā laikā. Šajā laikā mēs radam arī emocionālas programmas, kas aizsargā iepriekšējā posmā radītos priekšstatus. Piemēram, ja divu gadu vecumā mēs noticam, ka tētis māsu mīl vairāk kā mani, tad šajā vecumā mēs noteikti radīsim kādas uzvedības programmas, kas ļaus mums panākt, ka tētis mūs mīl vairāk kā māsu. Šo programmu izpausme var būt, ka centieties uzvesties pievilcīgi vai flirtējoši. Šīs programmas var iekļauties nākošo uzvedības modeļu izveidē. Šajā vecumā tas galvenokārt skars uzvedības modeļus ģimenē. Theta vibrāciju līmenī atrodas daudz agrīnās bērnības sāpju un ievainojumu kopā ar priekiem un brīnumiem.

No septiņu līdz četrpadsmit gadu vecumam,  kad smadzeņu vibrāciju līmenis paceļas no 7 līdz 14 cikliem sekundē jeb alfa vibrāciju līmenī, mēs apgūstam visu par sajūtām. Sajūtas no emocijām atšķir tas, ka emocijas mūs virza uz kādu darbību, kamēr sajūtas ir prāta izjūtas. Sajūtas ir uztveramas intuitīvi. Tās nav ne loģiskas, ne arī virza mūs uz kādu darbību. Tās vienkārši ir sajūtas. Tā arī ir galvenā atšķirība starp theta un alfa līmeņiem. Emocijas ir spēcīgas uzvedības programmas, kas nosaka, ko mēs darām. Sajūtas ir mazākas programmas, kas nosaka, ko mēs jūtam noteiktās situācijās.

Piemēram, var rasties ļoti daudz alfa līmeņa sajūtu, kad ieejam vecā pamestā mājā. Varam sajust šermuļus, nemieru, nedrošību, nepatiku pret tumsu un svešu teritoriju. Un tas nav tas pats, kas bailes, kas liek mums kliedzot bēgt prom no šīs mājas.

Alfa vibrāciju laika mēs jūtam draudzības, siltuma, patikas un arī drūmu nojautu trīsas jeb vibrācijas. Šajā laikā radītās programmas nosaka, kas mums patīk un kas nepatīk,  par ko mēs domājam, ka tas ir iepriecinoši vai nepatīkami. Tās nosaka to, ko mēs darām un kā reaģējam uz šīm sajūtām. Šīs alfa līmeņa programmas vienmēr sadarbojas ar theta līmeņa emocionālajām programmām, kas atspoguļo un aizsargā tos priekšstatus, kurus mēs uztveram kā patiesību

Noslēdzošā personības attīstības pakāpe ir no četrpadsmit līdz divdesmit vienam gadam vai laikā, kad smadzeņu vibrācijas pieaug no 14 līdz 21 ciklam sekundē, kas tiek sauktas par beta frekvencēm. Šajā periodā mums attīstās loģiskās spējas. Praktiskums, prioritāšu noteikšana, pakāpeniskums, cēloņu un seku izprašana, visas šīs prasmes tiek „ielādētas” šajā laikā. Beta ir augstākais apziņas slānis, kuru mēs parasti izmantojam sadarbībai ar apkārtējo pasauli. Tas ir mūsu ikdienas prāts, tas, kurš mums liek mosties no rīta, liek darboties dienas laikā, un liek atgriezties mājās vakarā.

Pēc divdesmit viena gada priekšstatu un programmu „lādēšanas” mūsu domāšanas mehānismā, mēs domājam, ka šīs programmas esam mēs. Bet patiesībā mēs esam dvēsele, kura gūst organiska cilvēka pieredzi. Daudzi cilvēki uzskata, ka mums pieder mūsu dvēsele līdzīgi kā mums pieder māja, automašīna vai gredzens ar briljantu. Viņi domā, ka tā viņiem pieder, nevis, ka viņi ir dvēsele. Šāds uzskats ir apstiprinājums tam, ka mēs savas dzīves ļaujam vadīt šīm programmām, nevis izpaužamies kā dvēsele. Programmām nav jāvada mūsu dzīves.

Dvēseles uzdevuma, tās šīs dzīves mērķa un atbilstošas izpaušanās pasaulē atklāšanas atslēga ir cauri programmu un priekšstatu slānim, cauri maskām tikt cauri līdz tīrajai dvēselei. Dvēseles izpausmes ceļi apzināti jāattīra katrā minēto vibrāciju līmenī, lai dvēsele varētu iegūt nepastarpinātu pieredzi šajā pasaulē. Tajā pašā laikā nevajadzētu domāt, ka maska vai ego ir veltīgi iztērēta enerģija vai laiks. Arī tiem ir savs mērķis. Maska kalpo kā dvēseles izpausmju pārveidotājs šajā pasaulē saprotamā valodā. Tomēr jāatceras, ka ego un programmas ir jāizmanto kā dvēseles izpausmes instrumenti nevis jāļauj mūsu ego un programmām izmantot mūsu būtību kā savu instrumentu.

Viens veids kā sākt šo procesu ir atslēgties no sava domāšanas mehānisma un doties dabā. Dabā nav masku. Tā ir tieša un patiesa, tajā nav labs/slikts, pareizi/nepareizi, laimīgs/nelaimīgs, muļķīgs/gudrs. Tur ir tikai dabas dvēsele, starojoša tīrībā un  skaidrībā. Esot dabā, mēs varam „iziet” no savām programmām, nomest savas maskas un vienkārši būt.  

Šādā izpratnē šamanisma metodes kalpo tam, lai mēs sevi apzinātos kā savas dvēseles izpausmi, kura apgūst konkrētu pieredzi šajā Zemes dzīvē. Lai iemācītos programmas un ego izmantot dvēseles attīstībai mīlestības enerģijās, nevis ļautu savām dzīvēm ritēt dažādu svešu programmu vadītām. Viss ir atkarīgs no mūsu spējas to apzināties un mūsu izvēles.

Baltais Vējš