Cilvēka ķermeņa, prāta un dvēseles mijiedarbība

Kādā no manis vadītajiem semināriem atklājās, ka dažiem dalībniekiem nepavisam nebija skaidrs ko ar šīm šamanisma metodēm iesākt un kādēļ tās ir nepieciešamas. Tādēļ šoreiz apskatīsimies kā mēs, cilvēki, esam veidoti šamaniskā jeb enerģētiskā skatījumā. Un šo apskatu pamatosim ar mūsdienu modernās zinātnes atziņām.

Cilvēkus var uztvert kā hibrīdas būtnes, kas sastāv no ķermeņa, prāta un dvēseles. Ķermenis un prāts eksistē tikai vienas dzīves garumā. Zinot, ka dvēsele eksistē mūžīgi, varam secināt, ka droši vien tam, ka dvēsele atrodas ķermenī, ir kāds iemesls, kāds mērķis. Dvēselei ir kādi uzdevumi, kurus tā izpilda izmantojot ķermeni un prātu, lai sadarbotos ar pasauli.

Kad piedzimstam, mēs esam tīras dvēseles, kuras ievietojušās mazā burvīgā ķermenītī. Turpmākā divdesmit viena gada laikā mēs apgūstam visu, kas nepieciešams, lai funkcionētu mūsu pasaulē, mūsu sabiedrībā. Līdzīgi kā mazi datori, mēs ielādējam sevī programmas no savas ģimenes, skolas, draugiem, sabiedrības un dažādiem sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem (internets, TV, radio, prese, žurnāli, grāmatas). Šīs ielādētā programmatūra un aplikācijas pārklāj un nomāc mūsu dvēseles kluso un kuslo balsi. Šī programmatūra atrodas starp mūsu patieso būtību un pasauli. Kad mēs jau esam kļuvusi pieauguši, mēs jau esam pārliecināti, ka mēs esam mūsu programmatūra. Mēs esam pārliecināti, ka tā maska ko lietojam sadarbībā ar pasauli, ir tas, kas mēs patiesībā esam.

Šamanismā jau ļoti sen ir saprasts, ka prāts jeb domāšanas aparāts, mūsos tiek „ielādēts” labi organizētā un secīgā veidā. Mūsdienu smadzeņu darbības un mūsu uzvedības principu pētījumi to apstiprina un dod iespēju to labāk izprast. Mūsu uzvedības programmatūra ir kā maska, kas lēni un pakāpeniski tiek veidota pāri mūsu patiesajai būtībai. Viens no veidiem kā apskatīt šo procesu, to sadala četrās pakāpēs. Šīs pakāpes atbilst mūsu smadzeņu  vibrāciju izmaiņām to attīstības procesā.

No dzimšanas līdz trīs ar pus gadiem mūsu smadzeņu vibrācijas pieaug no 0 līdz 3.5 cikliem sekundē. Tās tiek sauktas par delta vibrācijām jeb frekvencēm. Šajā laikā notiek transformācija no tīri garīgas būtnes uz fizisku gara/cilvēka hibrīdu. Mēs apgūstam šī eksistences plāna likumsakarības un noteikumus. Mēs mācamies saprast, kas ir reāls (fizisks). Mēs mācamies, kādiem priekšstatiem mums jātic. Šie priekšstati nosaka mūsu uztveri gan par tādām tīri fiziskām lietām kā gravitācija, siltums, aukstums, gan tādu abstraktu jēdzienu kā, kas ir labi un kas ir slikti apgūšanu. Tālāk mūsos tiek „ielādēti” priekšstati, kas mēs esam un kas no mums tiek sagaidīts. Mēs mācāmies kā mums jāizturas pret citiem un kā mēs „nopelnam” labu attieksmi no citiem. Šie priekšstati ir mūsu dzīvju harmonijas pamatā.

No trīs ar pus līdz septiņiem gadiem, kad smadzeņu vibrācijas pieaug no 3.5 līdz 7 cikliem sekundē, ko sauc par theta  vibrāciju līmeni, mēs apgūstam visu par mūsu emocijām. Emocijas ir tās, kas virza mūs, kas liek mums darboties. Tipiska theta izpausme ir pazīstama kā „cīnies vai bēdz” reakcija. Mīlestība un drosme, kā arī tas, ko mēs uztveram kā „nāves grēkus”(mantrausība, skaudība, niknums, miesaskāre, slinkums, lepnība, sekošana iegribām) un tas, ko mēs ar to saprotam, tiek mūsos „ielādēts” šajā laikā. Šajā laikā mēs radam arī emocionālas programmas, kas aizsargā iepriekšējā posmā radītos priekšstatus. Piemēram, ja divu gadu vecumā mēs noticam, ka tētis māsu mīl vairāk kā mani, tad šajā vecumā mēs noteikti radīsim kādas uzvedības programmas, kas ļaus mums panākt, ka tētis mūs mīl vairāk kā māsu. Šo programmu izpausme var būt, ka centieties uzvesties pievilcīgi vai flirtējoši. Šīs programmas var iekļauties nākošo uzvedības modeļu izveidē. Šajā vecumā tas galvenokārt skars uzvedības modeļus ģimenē. Theta vibrāciju līmenī atrodas daudz agrīnās bērnības sāpju un ievainojumu kopā ar priekiem un brīnumiem.

No septiņu līdz četrpadsmit gadu vecumam,  kad smadzeņu vibrāciju līmenis paceļas no 7 līdz 14 cikliem sekundē jeb alfa vibrāciju līmenī, mēs apgūstam visu par sajūtām. Sajūtas no emocijām atšķir tas, ka emocijas mūs virza uz kādu darbību, kamēr sajūtas ir prāta izjūtas. Sajūtas ir uztveramas intuitīvi. Tās nav ne loģiskas, ne arī virza mūs uz kādu darbību. Tās vienkārši ir sajūtas. Tā arī ir galvenā atšķirība starp theta un alfa līmeņiem. Emocijas ir spēcīgas uzvedības programmas, kas nosaka, ko mēs darām. Sajūtas ir mazākas programmas, kas nosaka, ko mēs jūtam noteiktās situācijās.

Piemēram, var rasties ļoti daudz alfa līmeņa sajūtu, kad ieejam vecā pamestā mājā. Varam sajust šermuļus, nemieru, nedrošību, nepatiku pret tumsu un svešu teritoriju. Un tas nav tas pats, kas bailes, kas liek mums kliedzot bēgt prom no šīs mājas.

Alfa vibrāciju laika mēs jūtam draudzības, siltuma, patikas un arī drūmu nojautu trīsas jeb vibrācijas. Šajā laikā radītās programmas nosaka, kas mums patīk un kas nepatīk,  par ko mēs domājam, ka tas ir iepriecinoši vai nepatīkami. Tās nosaka to, ko mēs darām un kā reaģējam uz šīm sajūtām. Šīs alfa līmeņa programmas vienmēr sadarbojas ar theta līmeņa emocionālajām programmām, kas atspoguļo un aizsargā tos priekšstatus, kurus mēs uztveram kā patiesību

Noslēdzošā personības attīstības pakāpe ir no četrpadsmit līdz divdesmit vienam gadam vai laikā, kad smadzeņu vibrācijas pieaug no 14 līdz 21 ciklam sekundē, kas tiek sauktas par beta frekvencēm. Šajā periodā mums attīstās loģiskās spējas. Praktiskums, prioritāšu noteikšana, pakāpeniskums, cēloņu un seku izprašana, visas šīs prasmes tiek „ielādētas” šajā laikā. Beta ir augstākais apziņas slānis, kuru mēs parasti izmantojam sadarbībai ar apkārtējo pasauli. Tas ir mūsu ikdienas prāts, tas, kurš mums liek mosties no rīta, liek darboties dienas laikā, un liek atgriezties mājās vakarā.

Pēc divdesmit viena gada priekšstatu un programmu „lādēšanas” mūsu domāšanas mehānismā, mēs domājam, ka šīs programmas esam mēs. Bet patiesībā mēs esam dvēsele, kura gūst organiska cilvēka pieredzi. Daudzi cilvēki uzskata, ka mums pieder mūsu dvēsele līdzīgi kā mums pieder māja, automašīna vai gredzens ar briljantu. Viņi domā, ka tā viņiem pieder, nevis, ka viņi ir dvēsele. Šāds uzskats ir apstiprinājums tam, ka mēs savas dzīves ļaujam vadīt šīm programmām, nevis izpaužamies kā dvēsele. Programmām nav jāvada mūsu dzīves.

Dvēseles uzdevuma, tās šīs dzīves mērķa un atbilstošas izpaušanās pasaulē atklāšanas atslēga ir cauri programmu un priekšstatu slānim, cauri maskām tikt cauri līdz tīrajai dvēselei. Dvēseles izpausmes ceļi apzināti jāattīra katrā minēto vibrāciju līmenī, lai dvēsele varētu iegūt nepastarpinātu pieredzi šajā pasaulē. Tajā pašā laikā nevajadzētu domāt, ka maska vai ego ir veltīgi iztērēta enerģija vai laiks. Arī tiem ir savs mērķis. Maska kalpo kā dvēseles izpausmju pārveidotājs šajā pasaulē saprotamā valodā. Tomēr jāatceras, ka ego un programmas ir jāizmanto kā dvēseles izpausmes instrumenti nevis jāļauj mūsu ego un programmām izmantot mūsu būtību kā savu instrumentu.

Viens veids kā sākt šo procesu ir atslēgties no sava domāšanas mehānisma un doties dabā. Dabā nav masku. Tā ir tieša un patiesa, tajā nav labs/slikts, pareizi/nepareizi, laimīgs/nelaimīgs, muļķīgs/gudrs. Tur ir tikai dabas dvēsele, starojoša tīrībā un  skaidrībā. Esot dabā, mēs varam „iziet” no savām programmām, nomest savas maskas un vienkārši būt.  

Šādā izpratnē šamanisma metodes kalpo tam, lai mēs sevi apzinātos kā savas dvēseles izpausmi, kura apgūst konkrētu pieredzi šajā Zemes dzīvē. Lai iemācītos programmas un ego izmantot dvēseles attīstībai mīlestības enerģijās, nevis ļautu savām dzīvēm ritēt dažādu svešu programmu vadītām. Viss ir atkarīgs no mūsu spējas to apzināties un mūsu izvēles.

Baltais Vējš

Dziedināšanās apļa dienvidu virziens

Dziednieka jeb varoņa ceļš.

Baltais Vējš

Viena no mūsu postmodernās dzīves lielākajām traģēdijām ir tā, ka cilvēki jūtas vientuļi. Mūsdienu tehnoloģijas un dzīvesveids var cilvēkam, kas tumsā sēž pie mirgojoša datora vai televizora ekrāna, ļaut sajusties, ka viņš ir kontaktā ar ārējo pasauli, ar citiem, tiesa gan bez satikšanās ar dzīvu elpojošu būtni vai īstu dabīgu dabas izpausmi. Šāda dzīvesveida rezultāts ir tāds, ka kādu dienu tāds cilvēks pēkšņi saprot, ka viņš ir izolējies no apkārtnes un savu dzīvi nodzīvo ilūzijā.

Šamaņi tad jautā, „Cik daudz laika tev ir jāiztērē pa tukšo?”. Viņi iedrošina nomest šīs ilūziju maskas un sākt sadarboties ar pasauli tiešā veidā, iekļaujoties dažādos lokos, aprindās, ciklos, apļos. Dzīvē eksistē daudz un dažādi loki jeb apļi, kuri savukārt ir sastāvdaļa kādiem citiem apļiem vai arī to iekšienē eksistē kādi citi apļi. Mūsu eksistences pamats ir pasaule, kas ir organizēta apļos. Zeme ir apaļa kas apļo ap apaļu Sauli apļveida kustībā, kas rada saullēktu un saulrietu ciklisku apļošanos. Putni veido apaļas ligzdas un dēj apaļas olas. Ziediem plaukst apaļas ziedlapiņas ap apaļu centru apļveidā. Dzīvība sastāv no apaļiem atomiem, kas savukārt sastāv no vēl mazākām apaļām apļojošām daļiņām. Atomi savienojas apaļās molekulās, kuras savienojas apaļās šūnās, kas veido mūsu ķermeni, kas sastāv no neskaitāmiem apļiem. Mūsu šūnu intelekts jeb DNS ir apļveida spirāles formā. Mūsu dzīves cikli arī ir kā apļi. Mums apkārt ir dažādu cilvēku apļi vai loki – draugu loks, ģimenes loks, darbabiedru loks, paziņu loks, kuriem atkal ir savi apkārt esošu līdzīgu cilvēku loki. Apļiem jeb lokiem nav sākuma, vidus vai beigu, tie ir kā pastāvīga dzīves enerģijas plūsma.

Šamaņi apzinās šos dažādos apļus ap sevi un ap citiem. Praktiski visās šamaniskajās kultūrās kā šo enerģiju un garīgo spēku fiziska manifestācija tiek izmantoti Dziedināšanas Apļi (Medicine Wheels).

Dziedniecības Aplis

Dziedniecības Aplis ir garīgās enerģijas fiziska manifestācija. Iekšējā dialoga ārēja izpausme. Tas ir kā spogulis, kurs palīdz mums labāk saskatīt, kas notiek mūsu iekšienē. Tas ir aizsardzības aplis, kurš ļauj mums koncentrēt sevī apkārtējās enerģijas, tādējādi sazināties un iepazīt Garu, savu Es, Dabu (tās pamatelementu spēku). Šis aplis palīdz mums saskatīt un saprast, kur tieši mēs atrodamies savā attīstības ceļā un kas mums sevī jāattīsta, lai realizētu savu potenciālu. Tas palīdz mums izprast, ka mēs visi esam savstarpēji saistīti un kas tieši ir mūsu daļa šajā sarežģītajā kopējo dzīvju kamolā. Tas ļauj mums sajust, ka katrs mēs pievienojam savu krāsu, dimensiju cits cita dzīvei, ka katram no mums ir jāpiedalās kopējās eksistences skaistuma radīšanā. Kad esam iemācījušies „sarunāties” ar Dziedināšanas Apli, mēs to uztveram ne tikai kā sevis, bet arī kā visas apkārtējās pasaules modeli, kurš sniedz atbildes uz jebkuriem jautājumiem, palīdz iegūt skaidrību. Tas ir dziedināšanas instruments cilvēku garīgai izaugsmei, sasaistei ar neredzamo pasauli, ar bezgalību jeb Visumu.

Enerģētisko jeb garīgo pasauli šeit var veidot gan pamatelementi, gan debespušu virzieni, gan krāsu vai gadalaika enerģija, gan atrašanās vieta savā dzīves ciklā, gan īpašības, emocijas – viss, kas ir enerģija. Tiem, kuri vēlas sākt dzīvot savu dzīvi savādāk kā līdz šim un uztvert savu dzīves pieredzi ar atšķirīgu skatījumu, ir svarīgi izprast enerģijas un praktiskās darbības, kas veicamas, ceļojot šajā aplī. Tas ļauj veikt būtiskas izmaiņas savā enerģētiskajā ķermenī. Tas ļauj pilnībā pašam veidot savu dzīvi nevis ļaut, lai to veido sabiedrība, ģimene, ģenētiski mantotās kultūras īpatnības.  Katrs var iemācīties kā praktiski pārvērst savu ikdienu veselīgā, bagātīgā un prieka pilnā dzīvē ne tikai sev, bet arī apkārtējiem.

Dziedināšanas Aplis sastāv no četriem sektoriem atbilstoši četriem galvenajiem debespušu virzieniem, četriem galvenajiem pamatelementiem, četriem gadalaikiem. Arī cilvēka mūžs sastāv no četriem posmiem – bērnība, jaunība, briedums un vecums. Katrā no šiem sektoriem varam atrast arī emocijas, kas ir atbilstošas sektora enerģētikai. Šie enerģiju salikumi gan ir atšķirīgi dažādu tautu, cilšu kultūrās, liela nozīme ir arī vietas ģeogrāfiskajam stāvoklim. Parasti šo sektoru enerģētiku raksturo arī dažādi simboliski dzīvnieki jeb tā sauktie spēka dzīvnieki. Atkarībā no konkrētajā vietā esošās faunas, tie var būt ļoti atšķirīgi. Izplatītākie ir ērgļi, vanagi, čūskas, bruņurupuči, delfīni vai vaļi, lauvas, tīģeri, jaguāri, lūši, vilki, lāči, aļņi, brieži utt. Mana skolotāja A.Villoldo rietumniekiem adaptētajā inku šamanisma mācībā Dziedniecības Aplis sākas dienvidu virzienā, kurā ietilpst Zemes pamatelementa un Čūskas ka arhetipa enerģijas, un kurā veicamais sevis dziedināšanas darbs ir saistīts ar pagātnē ar savam domām, rīcību un emocijām iegūto enerģiju apzināšanu sevī un atbrīvošanos no tām līdzīgi kā čūska nomet savu ādu.  Dziedināšanās šajās enerģijās tiek saukta par Varoņa ceļojumu. Nākošais ir rietumu virziens, kura enerģijas simbolizē Ūdens pamatelements, jaguārs kā arhetips, savu baiļu iepazīšana un atbrīvošanās no tām un Gaismas kareivja ceļa apgūšana. Tālāk seko ziemeļu virziens, ar Uguns un Kolibri enerģijām, kur iepazīstas ar dvēseles maģijas līmeni un savu senču enerģijām un apgūst Gaišreģa ceļu. Ceturtais ir austrumu virziens ar Gaisa un Ērgļa/Kondora enerģijām, kurā mācās kā saskatīt „kopējo lielo bildi”, „izsapņot” nākotni un to realizēt, kā arī apgūt prasmi iet Zintnieka ceļu. Var teikt, ka katrā šajā ceļojumā tiek veikts darbs ar noteiktu vibrāciju frekvences enerģijām, sākot ar zemākajām. Šoreiz uzzināsim ko vairāk par Varoņa ceļojumu.

Dziednieka jeb varoņa ceļš

Varoņa ceļojuma laikā mēs mācāmies dzīvot bez sevis un citu vērtēšanas un nosodīšanas, bez ciešanām, bez pieķeršanās un sajūtot un baudot skaisto. Notiek savu dvēseles traumu pārvēršana spēka avotā. Iepriekš pieredzētās emocionālās traumas var palīdzēt rast iekšējo spēku, līdzjūtību un mīlestību. To panāk ar atbrīvošanos no saviem pagātnes situāciju stāstiem, no savas emocionālās attieksmes pret notikušo. Atteikšanās no upura vai žēlojamā lomas palīdz kļūt harmoniskam, stipram, veselam. Jums vairs nav jābūt, piemēram, neviena nesaprastam māksliniekam vai sabiedrības nepieņemtajam neveiksminiekam ar zelta sirdi, vai bez vainas vainīgajam. Šī ceļojuma laikā mēs saprotam, ka tie ir mūsu pašu radīti situāciju skaidrojumi tam, kas patiesībā ar mums ir noticis. Tie var būt jūsu vai kāda cita radīti stāsti par jūsu pagātni. Jūs tiem ticat, bet tie neesat jūs pats.  Ciešanas rodas tad, kad jūs šos stāstus uztverat kā realitāti, kā savu būtību. Šo stāstu tēli pārtiek no jūsu enerģijas. Par cik jūs ticat, ka tie ir reāli, jūs mēģiniet tos izprast un noslēgt vienošanos. Bet viņu prasības, neapmierinātība, izsalkums pēc uzmanības ir neapmierināmi. Piemēram, jums var šķist, ka jūsu tēva ēna nemitīgi jūs traucē, meklējot piedošanu vai atmaksu. Vai varbūt jūsu bērna tēls jums nemitīgi stāsta, ka viņu vajadzēja audzināt savādāk. Vai varbūt tas ir jūsu jaunības tēls, ka nemitīgi pārmet, ka esat savu jaunību izšķiedis pa tukšo. Varbūt jums nepārtraukti vai laiku pa laikam galvā skan šādas balsis, kas jums pārmet jūsu kļūdas vai citu kļūdas attiecībā pret jums… Kamēr mēs vien ticam šo tēlu īstumam un kamēr vien cenšamies sevi vai citus attaisnot vai nosodīt šo stāstu ietvaros, mēs patiesībā tērējam savu dzīves enerģiju un esam kā iesprūduši šajā „noslēgtajā neveiksmju aplī” un nevaram no tā izkļūt.

Tik bieži mūsu domas un rīcību nosaka šie priekšstati, šie stāsti, kam mēs ticam. Tik bieži mēs balstāmies uz bērnībā iegūtiem priekšstatiem, ka ģimenē mums ir jāveic noteiktas darbības, varbūt pat rituāli, lai šajā noteiktajā veidā izrādītu savu mīlestību un uzticību saviem mīļajiem. Tik daudz cilvēku pavada laiku neproduktīvās tikšanās un sanāksmēs, jo viņi domā un tic, ka sekmīgi cilvēki piedalās daudzās svarīgās sanāksmēs. Cik daudz studentu piespiež sevi studēt ko praktisku tā vietā, lai sekotu savam sirds aicinājumam? Kad jūs atbrīvojaties no visiem jūsu stāstiem un priekšstatiem par „tas ir pareizi”, „visi tā dara”, „tas ir vislabākais”, tad jūs beidzot varat sākt iepazīt savu patieso būtību un citu jums apkārt esošo cilvēku patieso nozīmi jūsu dzīvē. Jūs sākat apzināties kādā veidā jūsu pagātnes notikumi, jūsu no vecākiem un sabiedrības iegūtie priekšstati, ir veidojuši to kāds jūs esat tagad. Kad šos notikumus un priekšstatus jūs pieņemat kā izdzīvotus un bez nepieciešamības tajos atgriezties, jūs varat sākt veidot jaunu dzīvi, jaunu savas dzīves stāstu, kas ir daudz vairāk piemērots Varoņa ceļam. Jūs varat atbrīvoties no mēģinājuma pusmūžā atkal izdzīvot pusaudža dzīvi vai četrdesmit gadīgas sievietes mēģinājuma izskatīties un uzvesties kā divdesmitgadīgai. Jums tas vairs nav nepieciešams, jūs radiet savu dzīvi atbilstošu savai pieredzei un savam sirds aicinājumam. Jūs sakāt apzināties, ka pagātnes notikumi patiesībā ir jūs virzījuši uz sevis dziedināšanas, tālākas mācīšanās un atklājumu ceļa.

Tas, par ko jūs sevi uzskatāt, iemiesojas jūsu tēlā. Jūs izskatāties un rīkojaties atbilstoši šim paštēlam un arī citi jūs uztver tieši tā.  Jūs, piemēram, liekat citiem sevi uztvert kā nepieejamu vai draudzīgu, pārliecinātu vai nedrošu, spēcīgu vai ievainotu. Un neatkarīgi, vai jūs to apzinieties, vai nē, jūs „atspoguļosieties” tajos jūsu apkārtnē esošajos cilvēkos, kurus jūs pieņemat, jo būs arī tādi, kuru izskats un ķermeņa valoda būs jums nepieņemama. Tie jūs „neatspoguļo”. Tā, piemēram, iedomājieties sevi esam pārpildītā autobusā, kur cilvēki jums apkārt visticamāk būs no jūsu sociālā slāņa pretstatā tiem, kuri izskatās, ģērbjas un uzvedas atšķirīgi no jums.

Kāpēc mēs pieķeramies saviem stāstiem?

Mēs pieķeramies un ticam saviem stāstiem tāpēc, ka tie mums sniedz kādu labumu, pat ja tie liek mums ciest. Parasti galvenais ieguvums ir tas, ka tādā veidā tiek spodrināta mūsu pašapziņa jeb ego. Mēs ticam, ka kādu dienu mēs tiksim galā ar savām bērnības traumām vai neveiksmīgas mīlestības sekām, ja pietiekami smagi ar to strādāsim, bet mēs neiedomājamies atbrīvoties no cietēja jeb upura lomas. Lai to izdarītu, ir jāatbrīvo ego nepieciešamība būt tam, kas veido jūsu dzīvi, jūsu dzīves stāstu.  Jūsu ego piemīt ļoti spēcīgs izdzīvošanas instinkts un tas darīs visu nepieciešamo lai izdzīvotu. Tas vienmēr uzstās uz savu nepieciešamību būt „patiesības paudējam”. Droši vien esat pieredzējuši situāciju, kad strīdoties ar kādu, daļa no jums vēlas apstāties un rast kādu kopsaucēju, kādu risinājumu, bet jūsu ego uzstāj, ka jūs ziniet labāk un jūsu skatījums ir pareizāks, un jūs turpiniet strīdu līdz savai uzvarai. Jūsu ego ir jūs pārliecinājis, ka, ja jūs atbrīvosieties no jūsu pagātnes situāciju stāstiem, tad neviens jūs vairs nemīlēs, neievēros, nenovērtēs. Bieži vien šī ticēšana mūsu pagātnes emocionālajiem stāstiem dod mums viltus drošības sajūtu. Cilvēki bieži domā, ka justies kā savas bērnības, laulātā drauga vai finansu trūkuma upuriem, ir viņu neatņemamas tiesības un viņi pat izbauda to. Laika gaitā viņi tomēr sāk apzināties, ka tādā veidā viņi sevi iesloga ciešanu cietumā. Tomēr viņi nezin kā izkļūt no šī „noslēgtā ciešanu apļa” – viņi redz sevi atkārtojam vienas un tās pašas savas dzīves traģēdijas atkal un atkal, tikai ar citu darba vietu, ar citu partneri vai citiem draugiem.

Ciešanu trijstūris

Parasti, kad mēs stāstam šādu savu vai citu dzīves pieredzi, mēs saprotam, ka spēlējam kādu no psiholoģijā pazīstamā attiecību trijstūra „vainīgais – upuris – glābējs” lomām. Kā labu piemēru šim trijstūrim var aplūkot kādas sociālās darbinieces neapzināti spēlētās lomas, darbojoties ģimeņu iekšējās vardarbības novēršanā. Parasti tās bija sievietes, kuras bija cietušas no savu vīru vardarbības, un, kuras šī darbiniece uztvēra kā upurus. Šai attieksmei bija arī pozitīvas sekas, jo daudzos gadījumos viņai izdevās novērst tālāku vardarbību. Tomēr sava cena par to bija jāmaksā arī viņai pašai. Viņa tā bija pārņemta ar savu glābējas lomu, ka gadījumos, kad viņas klientes noraidīja viņas mātišķi aprūpējošo attieksmi, viņa pati sajutās kā upuris, kura pūles netiek novērtētas. Un viņa kļuva tik nikna uz savu glābjamo upuru pāri darītājiem, ka pati kļuva arī par vainīgo jeb uzbrucēju, vēlēdamās, lai šie vīrieši arī ciestu, tā vietā, lai, lai saprastu, ka arī viņiem ir nepieciešama dziedināšana un ka arī viņi varētu būt bijuši ģimenes vardarbības upuri savā bērnībā. Tā negribot šī sociālā darbiniece bija iesprostojusi sevi šajā ciešanu trijstūrī.

Problēma ir tā, ka spēlējot šīs lomas, mēs iztērējam tik daudz enerģijas, ka vairs nesaredzam savas dzīves mērķi un nespējam turpināt savu garīgo pilnveidošanos un augšanu. Mēs, protams, neesam šeit piedzimuši tādēļ, lai nepārtraukti atkārtotu savu dvēselisko traumu radītās situācijas, sevi nedziedinot, lai ļautu pagātnei noteikt mūsu nākotni. Mums nav jākļūst par upuru glābējiem, ja to darām tādēļ, lai izpaustu vai mēģinātu salāpīt sevis neizdziedināto daļu. Ja iestrēgstam šajā drāmas trijstūrī, tad dziedināts netiek neviens no iesaistītajām personām. Jau pieminētā sociālā darbiniece, izkļūstot no drāmas trijstūra, agresīvos pāri darītājus sāks uztvert kā cilvēciskas būtnes, kuras veic savu izdziedināšanās ceļojumu. Tādējādi viņa atbrīvosies no savas nepieciešamības redzēt kā tie saņem savu sodu. Tad zudīs vēlme citus tiesāt un nosodīt. 

Netiesāšana, nevērtēšana.

Lai praktizētu sevis un citu nevērtēšanu, ir jāpaceļas pāri ierobežojošajiem priekšstatiem, arī pāri visiem tiem priekšstatiem, par kuriem domājam, ka tie ir pareizi vai arī pilnīgi pretēji – nepareizi. Mēs pasauli uztveram, novērtējot situācijas un cilvēkus, arī sevi kā „pareizs” vai „nepareizs”, „labs” vai „slikts” saskaņā ar mūsu kultūras, sabiedrības un ģimenes morāles noteikumiem. Šamaņi uzskata, ka daudz svarīgāka par šo noteikumu ievērošanu ir atbrīvošanās no sekošanas šiem likumiem, un to aizvietošana ar spēju saskatīt patiesību tieši tādu, kāda tā ir, un sekot augstākai, kosmiskai ētikai.

Tad, kad praktizējat nevērtēšanu, jūs vairs automātiski nesekojiet citu viedoklim par konkrētu situāciju. To darot, jūs sākat sekot ētikai, kas ir daudz augstāka par mūsu laiku tikumiem un morāli. It īpaši mūsdienās tas ir ļoti svarīgi, jo plašsaziņas mēdijos radītie tēli ir daudz pārliecinošāki par realitāti. Tādas mūsu vērtības kā brīvība, neatkarība, mīlestība un līdzīgas, tiek pasniegtas kā tukša skaņa, kā kaut kas banāls. Kad uzmanīgi sākat pētīt un domāt, jūs sākat saprast, ko brīvība vai neatkarība nozīmē tieši jums, nevis ko jums stāsta kāds politiķis labi sagatavotā runā. Jūs saprotat, ka brīvība ir kaut kas daudz vairāk kā spēja izvēlēties, kādu auto pirkt autosalonā vai kādu ēdienu pasūtīt restorānā.

Mūsu vērtējumi ir pieņēmumi, kas ir radušies no tā, ko esam iemācījušies vai ko kāds mums ir teicis. Piemēram, lielais vairākums no mums tic, ka vēzis ir neārstējama slimība. Ja ārsts konstatē, ka mums ir vēzis, tad mēs uzreiz sākam baidīties, ka nomirsim. Ja praktizējam nevērtēšanu, tad mēs noraidām šo priekšstatu, ka tagad mums jācīnās uz dzīvību un nāvi. Tā vietā mēs nekavējoties sākam risināt problēmu, un ne tikai fiziskā ķermeņa līmenī, bet arī no tik augsta apziņas līmeņa kā vien spējam, piemēram, apzinoties sevi kā dvēseli. Mēs izvēlamies atrast šīs problēmas cēloņus un atrisināt to.

Mēs vienmēr varam radīt tādu savas dzīves stāstu, kas palīdzēs mums augt, mācīties un dziedināties. Mēs nevaram izmainīt savā rentgenogrammā redzamos punktus, kas norāda uz vēzi, bet mēs varam dziedināt savu dvēseli un beidzot sākt apgūt tās mācību stundas, kuru dēļ mēs esam dzimuši šai dzīvei. Raugoties no dvēseles apzināšanās līmeņa šie punkti rentgenogrammā var mums kalpot kā modinātājs pārmaiņām, no kuru īstenošanas līdz šim esam izvairījušies.

Kad mēs praktizējam nevērtēšanu, mēs slimības vairs neuztveram kā slimības, bet gan kā iespēju izaugsmei un dziedināšanai. Pagātnes traumas vairs nav traumas, bet gan notikumi, kas mūs ir izveidojuši tādus kā esam šodien. Mēs nenoraidām faktus, mēs noraidām šo faktu negatīvu interpretāciju un ap to radīto traumatisko stāstu. Tāda stāsta vietā, balstoties uz tiem pašiem faktiem, mēs radam jaunu spēka, mīlestības un līdzjūtības piepildītu stāstu.

Dzīve bez ciešanām.

 Izvelēties dzīvot bez ciešanām nozīmē, ka mēs neradām ciešanu stāstus ap savām sāpēm. Mēs izvēlamies mācīties tieši no neizsmeļamās kosmiskās jeb dievišķās gudrības, mēs vairs neturpinām ciest no savām neveiksmēm. Tomēr, mums ir jāturpina apgūt savas dzīves mācību stundas. Austrumos to pazīst kā karmas cikla pārtraukšanu un tā aizvietošanu ar dharmu (pozitīviem darbiem ir pozitīvas sekas).

Ciešanas rodas tad, kad ap kādu faktu jūs radāt sāpju jeb ciešanu stāstu. Katrs kādā savas dzīves punktā zaudē savus vecākus, savu dzīvesbiedru, vai darbu. Un jūs spējat radīt tam visam apkārt tik dramatisku stāstu, cik vien vēlaties.

Bieži, mēs radot savu ciešanu stāstu, ietekmējamies no saviem apkārtējiem cilvēkiem, līdzīgi kā, kad mazulis nokrīt, viņš uzreiz skatās mātes reakciju it kā jautātu: „Cik sāpīgs šis kritiens bija?”. Atbilstoši mātes reakcijas intensitātei, mazulis rada savu sāpju stāstu un palaiž atbilstoša stipruma bļāvienu.

Buda mācīja, ka ciešanas ir cilvēku dabisko emociju sastāvdaļa, bet tās nav nepieciešamas garīgai attīstībai. Tomēr, ja mēs varam izvēlēties neciest, mēs nevaram izvairīties no sāpēm, jo tās nosaka mūsu fizioloģija – mums visiem ir nervu sistēma, kas sajūt sāpes. Piemēram, zobārstam raujot jums zobu bez anestēzijas, jums tiešām sāpēs. Ja tiks pielietota anestēzija, jūs sajutīsiet tikai vilkšanas, spiešanas vai raušanas sajūtu. Tomēr jūsu prāts sāks domāt par to: „Tā ir zobu urbja skaņa un viņš patiešām rauj ārā manu zobu!” Mēs kļūsim nervozi un nejutīsimies īsti labi, jo mēs būsim radījuši savu stāstu par sāpēm, kuras patiesībā pat nejūtam.

Ir tikai dabiski, ka zaudējot kādu sev mīļu cilvēku, laiku palaikam jūs izjutīsiet skumjas. Un tad jūs izvēlaties, kādu stāstu ap šo notikumu jūs radīsiet. Jūs varat sev teikt, ka nekad tam nevarēsiet noticēt, ka tas nav godīgi, ka jūs nekad netiksiet tam pāri. Vai arī jūs varat domāt, ka jūs viņu tik ļoti mīlējāt. Ka viņš tik daudz ko labu ir devis jums un jūs esat tik pateicīga viņam par to. Ka jūs tik tiešām izbaudījāt šīs jaukās attiecības un, ka tik jaukas attiecības jūs vēlētos piedzīvot vēlreiz.  Mūsu radītie stāsti ir kā pareģojumi, kas vienmēr piepildās. Viegli var saprast, ka pirmais stāsts radīs ciešanas, kamēr otrais stāsts būs dziedinošs. Tiklīdz jūs izvēlaties neradīt ciešanas savā dzīvē, jums vairs nav jāapgūst savas dzīves mācību stundas caur traumām, konfliktiem un neveiksmēm. Jūs varat sākt mācīties tieši no zināšanām.

Nepieķeršanās.

Praktizējot nepieķeršanos, mēs atbrīvojamies no lomām kas nosaka mūsu uzvedību, domāšanu un attieksmi pret sevi un citiem. Runa ir par tādam lomām kā, piemēram, stingrs priekšnieks, godīgs darbarūķis, prezidents, asistents, gādīgs tēvs, mīloša māte, paklausīgs bērns, sociāli aktīvs, bijušais alkoholiķis, avantūrists utt. Gan paši sev, gan pasaule vienmēr cenšas mums piešķirt kādu šāda veida apzīmējumu. Tā drošāk, tā vieglāk!? Problēma sākas, kad mēs paši sevi sākam identificēt ar šādām lomām. Mēs vairs neesam mēs paši. Un tad, kad mēs atklājam, ka mēs domājam, jūtam un rīkojamies neatbilstoši saviem priekšstatiem par to kā šīs lomas „jāspēlē”, mēs jūtamies apmulsuši un pievilti. Jo mēs tā centāmies „spēlēt”, mūsuprāt, labi un pareizi!   

Mērķis ir atbrīvoties no jebkādām lomām ar kurām mēs sevi identificējam, nevis vienas lomas nomainīt pret citām, kuras mums varētu šķist interesantākas vai produktīvākas. Kad mēs atbrīvojamies no visiem saviem stāstiem un ierobežojošajām lomām un identitātēm un piekļūstam savam patiesajam Es, tad mēs varam uzskatīt, ka pilnībā praktizējam nepieķeršanos. Mēs atbrīvojamies gan no lomām, gan no stāstiem par sevi, gan no tās sevis daļas, kas identificējas ar šīm drāmām. Kad jūs savam ego vairs neļaujat pieķerties mazajai dzīvesbiedra, bērna, studenta, skolotāja utt, identitātei, tad jūs atbrīvojaties no aizspriedumainajiem priekšstatiem par sevi, tad jūs vairs neraizējaties par to, vai jūs citiem patīkat vai nepatīkat. Jums vairs nav nepieciešams citu cilvēku vērtējums vai atzinība. Jūs jūtaties pilnīgi brīvs savā izvēlē būt patiesais jūs pats.

Skaistums.

Praktizēt skaistumu nozīmē saskatīt pievilcību un burvīgumu, pat ja tur ir tikai neglītums. Piemēram, tā vietā lai par savu kolēģi domātu kā par nebeidzamu čīkstētāju un nelabojamu kretīnu, kurš jūsu darbu padara neciešamu, jūs viņu spējat uztvert  dvēseles līmenī un apzināties, ka viņš lieliski simbolizē jūsu nepieciešamību iemācīties kā nevajag attiekties pret citu cilvēku kļūdiņām un neveiksmēm. Kad viņš pienāk un saka, ka atskaitē atkal kaut kas ir aizmirsts ierakstīt, un, ka vispār šī atskaite nekam neder, un ka tā ir jāpārraksta, jūs apzināties, ka viņš ir jūsu skolotājs. Un kamēr jūsu prāts joprojām teiks: „Kāds kretīns!”, jūs atcerēsieties, ka jums ir jāiemācās neatbildēt uz kritiku ar aizstāvēšanos vai uzbrukumu, palikt mierīgam tā vietā, lai sāktu dusmoties tikai tāpēc, ka kādam ir vēlme ķildoties. Kad to pratīsiet, no kretīniem vairs nebūs jāmācās. Pratīsiet ienest skaistumu jebkurā vietā un laikā vienkārši uzsmaidot…

„Skaistums manā priekšā, skaistums aiz manis, skaistums visapkārt.” Šie ir vārdi no Navaho indiāņu pateicības lūgsnas, kurus saka indiānis, kurš pasaulē saredz tikai skaistumu. Citiem vārdiem sakot, mums jāievēro skaistais tur, kur mēs parasti to nesaskatām.

Tā vietā, lai meklētu neglīto un trūcīgo, saskatiet skaisto visapkārt. Nesiet ziedus mājās, nākot no darba. Esiet laipns pret kolēģiem. Pajokojiet ar draugiem. Kad jūs saredzēsiet skaisto visapkārt, skaistums meklēs un atradīs arī jūs, pat visnegaidītākajā veidā vai vietā…un jūs būsiet nogājis jau labu gabalu no Varoņa ceļa.

* * *

Savu stāstu rakstīšana. Vingrinājums.

Šajā vingrinājumā jums būs jāuzraksta divi stāsti. Pirmais ir stāsts, kurš ir jūsu jau ilgus gadus un kurš sākas ar vārdiem, „Sensenos laikos stārķis atnesa bērniņu nepareizā mājā.” Turpiniet, dodot sev atļauju uzrakstīt savu dzīves stāstu, aprakstot piedzīvotās neveiksmes ar vecākiem, attiecībās, laulībā, karjerā utt. Rakstiet šo stāstu kā pasaku, kas stāsta par to, kas ir noticis ar kādu cilvēku kādā karaļvalstī senos laikos. Aprakstiet laikus, kad bijāt upura lomā, vainīgā lomā un glābēja lomā un kuri bija tie, kuriem jūs iedalījāt šīs pašas lomas.

Kad esat pabeidzis, uzrakstiet šo stāstu vēlreiz, tikai šoreiz to sāciet ar vārdiem: „Sensenos laikos stārķis atnesa bērniņu pareizajā mājā.” Atcerieties, ka dziedinošie stāsti skaidro kāpēc notikumi notika tieši tā kā tiem bija jānotiek, lai sniegtu jums vērtīgas dzīves mācību stundas, kas virza jūs tālāk jūsu episkajā ceļojumā.

Varbūt jūs piedzīvojāt vardarbību ģimenē ka bērns. Bet tas bija tieši tas, kas jūsu dvēselei bija nepieciešams, lai apgūtu mācību stundas par izturību un līdzjūtību, ko jūs vēlējāties, un izvelējaties tam ideāli atbilstošu māju, kur piedzimt. (Protams, vardarbība ir kas drausmīgs, bet atcerieties, ka jūs rakstāt savu mācību stundu un dziedināšanās episkā ceļojuma stāstu). Varbūt tāpēc, ka jūsu vecāki vārdos bija ļoti skarbi, jūs iemācījāties, ka tie, kuri citus atklāti apvaino un cenšas tos sāpināt, patiesībā ir ļoti nedroši un nelaimīgi, un tas ir pilnīgi neatkarīgi no jums. Varbūt pat atradāt kādu patiesības graudu viņu vārdos. Varbūt jūs guvāt mācību, ka varat pieņemt to, ka neesat perfekts un sapratāt cik daudz pūļu esat gatavs pielikt, lai to mainītu, bet bez jebkāda spiediena no ārpuses, lai piepildītu kāda cita cerības.

Ja nejūtaties ērti rakstīt šo stāstu tāpēc, ka neesat savas mācību stundas vēl apguvis – viss ir kārtībā un pieņemami, rakstiet šo stāstu tā, it kā savas mācību stundas būtu jau apguvis. Jūs varbūt vēlaties atgriezties pie šī stāsta vēlāk, lai to uzlabotu. Kad sāksiet ticēt šim jaunajam stāstam, tas sāks piepildīties. Jūs kļūsiet par savas dzīves stāsta rakstītāju. Rezultātā kosmoss redzot, ka esat apguvis savas mācību stundas, vairs neliks jums atgriezties tajā pašā klasē.

  

Senās zināšanas. Četri uztveres līmeņi

Inku augsto gaismas priesteru/ šamaņu mācība par četriem uztveres līmeņiem.

  

Inku pareģojumi ne tikai paredz dažādas krīzes un arī katastrofas līdz 2012.gada decembrim un iespējams arī pēc tam,  bet kas ir daudz svarīgāk, inku vecajie piedāvā gatavus procesus, zināšanas un tās mazināt un pārvērst jaunās iespējās. Mani tas tā uzrunāja, ka sāku padziļināti to visu studēt. Papildus tam, pētot inku vēsturi, atradu daudz līdzību ar mūsu, baltu vēsturi. Pirms kristietības gan inkiem, gan baltiem bija tā sauktais animistiskais pasaules uzskats, kur Zemes māte bija galvenā dzīvības devēja un uzturētāja. Abas tautas sevi no senseniem laikiem uzskatīja par Saules bērniem. Arī tautiskie ornamenti ir ļoti līdzīgi. Abus iekaroja kristīgās baznīcas karapulki. Inku augstos šamaņus sauc Laikas. Ļoti līdzīgi mūsu vārdam „laiks”, un viena no galvenajām šo šamaņu prasmēm ir darboties ceļojot laikā nevis telpā. Un inkiem visas šīs senās zināšanas joprojām ir saglabātas.

Pateicoties Ph.D. Alberto Villoldo inku zināšanas ir pieejamas arī baltajiem. Viņš vairāk kā 25 gadus pētījis šo inku augsto šamaņu prasmes, un kurš ir viens no retajiem baltajiem, kuru šajās zināšanās ir skolojis kāds no šiem šamaņiem. Saskaņā ar inku pareģojumiem, šajā laikā viņiem ir jādalās savās zināšanās tieši ar baltajiem, lai varētu tikt veidota jaunā pasaule. Lai mēs varētu kļūt par jaunā laika cilvēkiem, par gaismas cilvēkiem. Šajā rakstā iepazīstināšu ar inku šamaņu prasmi apzināties sevi un pasauli četros atšķirīgos apziņas jeb uztveres līmeņos. Tas būtu jāprot ikvienam, kurš izvēlas iet gaismas ceļu.

Gadu tūkstošiem ilgi Amerikas indiāņu dziednieki slepeni un rūpīgi sargāja savas viedās zināšanas un darbojās kā dabas uzraudzītāji un tās palīgi. Šādi „Zemes uzraugi” eksistēja daudzām tautām, tikai tika saukti dažādos vārdos. Piemēram, Andu kalnos un Amazones upes baseinā viņus sauca par Laikām.

1950.gadā Laiku grupa no Andu Augstkalnes devās uz gadskārtējo šamaņu pulcēšanos, ka notika vien no svēto kalnu pakājē. Vietējie iedzīvotāji, skatoties uz Laiku pončo, uzreiz atpazina augsto šamaņu – priesteru zīmes. Viņi atklāja, ka šī bija tādu dziednieku grupa, par kuriem domāja, ka tie ir izzuduši drīz pēc spāņu konkistadoru iebrukuma. Šie augstie Šamaņi priesteri, zinot, ka cilvēce ir uz lielu pārmaiņu sliekšņa, beidzot iznāca no savas noslēgtības, lai dalītos ar cilvēkiem savās viedajās zināšanās. Tādās, kas palīdzētu sekmīgi pārvarēt šīs lielās pārmaiņas un kas palīdzētu mainīt mūsu realitāti un radīt labāku pasauli.

Zemes uzraugi māca, ka viss radītais – zeme, cilvēki, vaļi, akmeņi un arī zvaigznes -  ir radītas no vibrācijas un gaismas. Tas, ko mēs uztveram kā materiālu un reāli eksistējošu, nav nekas cits kā sapnis ko projicējam pasaulē. Šis sapnis ir kā stāsts, kā pasaka, un mēs ticam ka tā ir īsta, lai gan tā tāda nav. Zemes uzraugu darbības metodes un viedums māca kā pārrakstīt mūsu stāstus par mūsu dzīvēm. Darīt to, ko šamaņi sauc par „pasaules jaunradīšanu caur izsapņošanu”

Iemesls, kāpēc šīs nenovērtējamās zināšanas netika atklātas agrāk, bija tāds, ka pēc konkistadoru ierašanās Laikas tika nežēlīgi vajāti. Daudzi, it īpaši sievietes, tika nosauktas par raganām un burvēm. Viņas tika apcietinātas, mocītas un nogalinātas. Viņu zināšanas tika uzskatītas par tik bīstamām un draudīgām katoliskajai kristīgajai baznīcai, ka pat vēl tagad Limā Peru ir baznīcas inkvizīcijas birojs, kad visur citur pasaulē tie tika slēgti jau pirms 200 gadiem.

Laikas saprata, ka šīs zināšanas par cilvēku spēju manifestēt savus sapņus fiziskajā realitātē ir ārkārtīgi spēcīgas un tie, kuriem trūkst ētikas, var viegli tās izmantot saviem mērķiem. Tāpēc viņi noslēpa šīs zināšanas ne tikai no kristīgajiem iekarotājiem, bet pat no vairuma savu cilts brāļu.

Mūsdienu zinātne balstās uz pieņēmumu, ka viss mūsos un visapkārt mums darbojas saskaņā ar noteiktām likumsakarībām, kas ļauj paredzēt, kas notiks un ļauj atbilstoši reaģēt noteiktās situācijās. Fizikā ir savi likumi, matemātikā ir tās teorēmas, bioloģijā ir savi principi. Piemēram, matemātikā ir zināms, ka divi plus divi vienmēr būs četri, un fizika apliecina, ka priekšmeti vienmēr kritīs uz leju.

Zinātnē droši vien vissvarīgākais ir likums, kas zināms kā cēloņu un seku likums. Piemēram, ja ābols krīt no ābeles, tas vienmēr nokritīs zemē. Vai, ja nejauši aizmirstam par kādu norunātu satikšanos un tur neierodamies, zinām, ka otra persona būs uz mums dusmīga. Mēs esam pārliecināti, ka ja mēs zinām šos likumus un izmantojam tos savā dzīve, tad varam kontrolēt savu dzīvi un tas padara mūs laimīgus un pasargātus. Ja dažkārt šie likumi tomēr nenostrādā, jūtamies dusmīgi un dezorientēti. Mēs nevaram pieņemt arī, piemēram, jauna vesela cilvēka nāvi, jo esam mācīti, ja dzīvosim pareizi, tad dzīvosim ilgi. Dažkārt saprotam, ka mēs pilnībā nespējam kontrolēt dažādus notikumus, tomēr ticam, ja darīsim to, kas ir jādara, varam rēķināties, ka nekas slikts ar mums nenotiks. Jo mēs ticam cēloņu un seku likumam, un dzīvojam saskaņā ar noteikumiem un likumierm, tikai retu reizi tos neievērojot.

Vēloties pasauli padarīt labāku un redzot tādas problēmas kā kriminālus noziegumus, vides piesārņojumu, mēs radam jaunus noteikumus un likumus. Un ticam, ka tie palīdzēs padarīt pasauli labāku, jo esam noteikumu un likumu sabiedrība.

Tomēr inku augstie Šamaņi prieteri jeb Laikas uzskata, ka sinhronitāte ir galvenais dzīves likums. Viņi tic, ka notikumi var būt  kāda cēloņa sekas un tikpat bieži tie notiek kādas sakritības vai citu apstākļu dēļ. Piemēram, ja divi draugi satiekas ļaužu pārpilnā lidostā, tad šeit noteikti ir kāds slēpts iemesls, kāpēc tas ir tā noticis. Viņu satikšanās mērķis vēl nav atklāts, bet nākotnē tas atklāsies.

Laikas nedzīvo saskaņā ar cilvēku radītiem likumiem vai idejām. Ja viņi vēlas izmainīt savu pasauli, viņi nerada jaunus likumus vai teorijas. Tā vietā viņi izvēlas mainīt veidu kā viņi uztver problēmu. Mainot savu uztveri, viņi problēmu pārvērš iespējā.

Rietumu kultūrā mēs saistām savu uztveri ar nu jau ļoti daudziem apziņas līmeņiem, kurus mūsu zinātne ir atklājusi. Piemēram, ir viens apziņas līmenis ir kad esam tikko pamodušies, cits ir tad, kad sapņojam, cits, kad esam saniknoti utt. Katrā no tiem tiek aktivizēta cita smadzeņu daļa, un tās mēs saucam par „apziņas līmeņiem”, kuri ir prāta radīti. No otras puses apziņas līmeņi eksistē neatkarīgi no prāta.

Laikas sadarbojas ar pasauli caur četriem uztveres jeb apziņas līmeņiem.. Šie līmeņi atbilst četrām gaismas un vibrāciju manifestēšanās valstībām: fiziskajai pasaulei (mūsu fiziskais ķermenis), domu un ideju pasaulei (prāts), mītiskā pasaule (dvēsele) un garīgā jeb gara pasaule ( enerģija). Kad mainām uztveri no zemāka uz augstāku uztveres līmeni, mēs pilnībā funkcionējam arī zemākajā, bet mums ir daudz plašāks skatījums uz to, ko mēs pieredzam savā dzīvē. To, piemēram, raksturo kāds sens stāsts par ceļotāju, kurš ir saticis divus akmeņkaļus. Kad viņš jautā pirmajam: ”Ko tu dari?”, viņš saņem atbildi: „Kaļu akmeni.” Kad ceļotājs to pašu pajautā otram akmeņkalim, viņš saņem atbildi, ka tas būvē katedrāli. Citiem vārdiem sakot abi vīri dara vienu un to pašu darbu, bet viens no viņiem apzinās, ka ir izvēlējies būt daļa no kāda lielāka sapņa.

Starp citu, Alberts Einšteins jau bija teicis, ka problēmas ar kurā mēs dzīvē sastopamies, nevar atrisināt tajā līmenī, kurā tās ir radītas. Tādējādi prasme pārvietot savu uztveri augstākā līmenī var mums palīdzēt atrisināt mūsu problēmas un konfliktus, dziedināt slimības, sajust vienotību ar visu radīto, kamēr bez šīs prasmes mēs uztveram vienīgi ciešanas un šķiršanās.

Tagad apskatīsim katru uztveres līmeni mazliet detalizētāk.

Ķermeniskā un fiziskā uztvere. Cilvēki šajā līmenī paļaujas uz savām piecām pamatmaņām, lai uztvertu sevi un ārējo pasauli. Šis ir ļoti materiāls uztveres līmenis. Kur viss ir redzams, ķermenisks un grūti izmaināms. Var teikt, ka šeit realitāti veido 1% garīgums un 99% materiālais. Realitāti mēs šajā uztveres līmenī aprakstam ar molekulāru un ķīmisku izpratni. Šajā līmenī mūsu problēmu risinājumi ir fiziskajā līmenī. Mēs vēlamies mainīt darbu, mašīnu vai mainīt partneri. Ja sajūtam galvassāpes, mēs meklējam atbilstošu zāļu tableti. Citreiz šie risinājumi palīdz, tomēr bieži vien tie ir pārāk vienkāršoti. Mēs paļaujamies uz mūsu instinktiem un neiedziļināmies savās problēmās. Mēs šeit darbojamies ar to smadzeņu daļu, kas ir veic tādas pašas funkcijas kā dinozauru un ķirzaku smadzenes, tas ir, mēs apzināmies tikai savu fizisko ķermeni un tā vajadzības, bet vēl neapzināmies sevi ne mentālajā, ne radošajā, ne arī garīgajā līmenī.. Šajā pakāpē mēs uztveram tikai ārējo formu un pieņemam tikai redzamo, nesaredzot savas un citu sajūtas. Mēs vienkārši darbojamies un reaģējam. Šis līmenis ir ļoti piemērots lai veiktu tādas tīri fiziskas darbības kā apmaksāt savus rēķinus, nopļaut zālāju, aizvest savus bērnus uz skolu, nemeklējot dziļāku nozīmi šajās darbībās. Jo šajā līmenī līdzīgi kā norāda slavenais Zigmunda Freida izteiciens: „Dažkārt cigārs ir tikai cigārs”  

Ir ļoti svarīgi prasmīgi darboties šajā līmenī, jo mums jāprot būt efektīviem fiziskajā līmenī un veikt nepieciešamo praktisko darbošanos. Tādējādi mēs sasniedzam „taustāmus” rezultātus, kas nodrošina mūsu drošības sajūtu. Tādus kā lielu kontu bankā, ērtu māju, atbilstošu automobili utt. Nepatīkamāki pavadoņi šai fiziskajai izdzīvošanai un konkurencei ir mantkārība, krāpšanās un aizdomīgums.

Mums par nelaimi, liela cilvēces daļa ir dzīvojusi šajā uztveres līmenī tūkstošiem gadu. Daudzi cilvēki, kuri uztver Bībeles vai Korāna norādījumus par neticīgo nogalināšanu burtiski, joprojām dzīvo šajā uztveres līmenī. Ir ļoti svarīgi spēt savu uztveri paaugstināt, jo šī līmeņa izdzīvošanas princips ir „aci pret aci, zobu pret zobu”.

Prāta un emocionālā uztvere.

Šajā līmenī mūsu prāts interpretē pasauli. Mēs apzināmies, ka prāts var radīt psihosomatiskas slimības vai arī atjaunot veselību, ka aizturētas dusmas var izraisīt vēzi, un ka pozitīva attieksme dod prieku un mieru mums pašiem un citiem. Mēs apzināmies, ka mūsu domas ietekmē to, ko mēs piedzīvojam, un ka ne vienmēr viss ir tāds kā izskatās fiziskajā pasaulē. Uztvere caur emociju, ideju un priekšstatu pasauli var dot mums iespēju spēji izmainīt situācijas, ja uz tām palūkojamies citā gaismā. Viena vienīga atklāsme mums var ļaut izkļūt no negatīvām sajūtām vai darbošanās pierastajā veidā, kas neļauj mums attīstīties tālāk.

Šis uztveres līmenis tiek saistīts ar tā sauktajām zīdītāju jeb limbiskajām (angl. limbic or mammal) smadzenēm, kas ir mūsu smadzeņu daļa un tās ir arī visiem zīdītajiem. Tās ļauj izjust tādas emocijas kā mīlestība, tuvība, ģimene, rūpes un līdzjūtība. Tomēr tās ir arī agresijas, māņticības, burvestību, arī Nostradamus un Čingishana smadzenes. Šī uztveres līmeņa valoda ir izteikti vai uzrakstīti vārdi, kuri tiek izmantoti ideju, priekšstatu un emociju veidošanai un izpaušanai. Mēs saprotam zīmes un simbolus un pieņemama, ka noteiktas skaņas ir vārdi, kas nozīmē kaut ko noteiktu.

Šajā līmenī mēs apzināmies, ka izsalkušam vīram varam iedot zivi, bet praktiskāks un efektīvāks ir iemācīt viņam ķert zivis. Mēs saredzam daudz vairāk iespējamu risinājumu katrā situācijā, ja salīdzinām ar fiziskās jeb burtiskās uztveres līmeni. Ja mums sāp galva, mēs padomājam par to, kāds tam varētu būt iemesls un ko mūsu ķermenis mēģina mums pateikt. Varbūt iemesls mūsu galvassāpēm ir apēstā šokolāde vai izdzertais vīns? Varbūt mūsu galvassāpes ir simptoms tam, ka uzņemamies pārāk daudz atbildības, vai varbūt uztraucamies par darbu vai strīdu ar savu laulāto draugu, un mūsu ķermenis atbild ar galvassāpēm? Mēs uzreiz nemeklējam pretsāpju zāles. Mēs mācamies pateikt nē mūsu nevajadzīgajām atbildībām un macāmies izpaust savas dusmas neturot tās sevī. Mēs varam atrisināt jau daudz sarežģītākas problēmas un veikt efektīvas pārmaiņas, jo apzināmies daudz vairāk iespēju.

Dvēseles un sakrālā uztvere.

Nākošais ir dvēseles apzināšanās un uztveres līmenis, kurš sevī ietver arī abus iepriekšējos. Šī līmeņa valoda ir tēli, mūzika, dzeja, pasakas un sapņi. Tā ir mītiskā jeb mītu pasaule, kurā cilvēks sevi apzinās kā dvēseli sakrālajā ceļojumā. Ja mēs savu dzīvi neuztveram kā sakrālu dvēseles ceļojumu, mēs iestiegam atpakaļ prāta līmenī un tā sarežģītajā pasaules analizēšanas procesā. Esot šajā uztveres līmenī, mēs visu savu dzīvi uztveram kā daļu no episka ceļojuma.

Šis uztveres līmenis tiek saistīts ar mūsu smadzeņu daļu, ko sauc par smadzeņu garozu (angl. neocortex), un kas ir attīstījušās tikai aptuveni pirms 100 000 gadiem un atbild par mūsu spēju spriest, vizualizēt un radīt. Tās atbild arī par zinātni, mākslu un mitoloģiju. 

Dvēseles līmenī rodas skaidri risinājumi problēmām, ko neveram atrisināt prata līmenī. Piemēram, pirms vairākiem gadiem Peru vietējie iedzīvotāji paaudžu paaudzēm lietoto mājās cepto pilngraudu maizi sāka uzskatīt par daudz sliktāku nekā rūpnieciski ražoto baltmaizi, ko kā viņi redzēja, ēda bagātnieki. Rezultātā viņi arvien vairāk pilngraudu maizes vietā sāka ēst šo baltmaizi, un iedzīvotāju veselības līmenis sāka kristies. Peru prezidents varēja šo problēmu risināt prata līmenī un mēģināt pārliecināt cilvēkus ar informatīvām kampaņām, ka pilngraudu maize ir labāka vai arī pacelt nodokli baltmaizei un tā piespiest cilvēkus pirkt lētāku maizi. Tomēr viņš izvēlējās citu risinājumu. Viņš saprata, ka baltmaize tautai simbolizē panākumus un mūsdienīgumu, bet pilngraudu maize simbolizē trūkumu un vienkāršību. Prezidents saprata, ka jāmaina cilvēku uztvere, ka baltmaize ir labāka. Viņš lika uztaisīt televīzija klipu, kurā bija redzams, ka prezidents pusdienodams kopā ar savu ģimeni, ēd ierasto pilngraudu maizi. Viņš zināja, ka šis klips pateiks tautai, ka šī pilngraudu maize arī simbolizē panākumus un mūsdienīgumu. Un tas nostrādāja! Vietējie Peru iedzīvotāji atkal saka ēst šo pilngraudu maizi, jo tā taču tagad bija karaļu maize nevis vairs zemnieku kā agrāk.

Dvēseles līmenī visas lietas ir tās, kas tās patiešām ir – sakrāla izpausme. Māja nav tikai jums virs galvas, tā ir mājas. Jūsu laulātais draugs nav tikai persona ar ko dzīvot kopā, kopā audzināt bērnus, bet gan izvelētais ceļabiedrs jūsu lielajā ceļojumā.

Šajā līmenī mēs uztveram notikumu slēpto jēgu. Mēs jūtam, ka visi esam izaugsmes un dziedināšanas ceļojumā, kurš ved tur kur mēs esam dzimuši būt, dievišķajā labsajūtā un pilnībā. Šajā līmenī galvassāpju gadījumā risinājumi varētu būt šādi: varbūt ir jāpamet neveiksmīgas attiecības, varbūt ir nepieciešams atbrīvoties no nesaskaņām un dusmām uz saviem vecākiem, ta atbrīvojoties arī no savām bailēm kļūt tādam kā viņi. Šeit mēs novēršam savas galvassāpes, dziedinot savu dvēseli. Mēs saskatām ceļu, kas ved mūs atpakaļ pie veselības, un mēs uzsākam dziedināšanas ceļojumu.

Dvēseles līmenī ir iespējams veikt daudz vairāk un daudz dziļākas pārmaiņas kā prata līmenī. Tāpēc vizualizācija ir daudz spēcīgāka nekā afirmāciju atkārtošana. Ja vēlaties nākotnē noteiktu rezultātu, jums tas jāvizualizē tikai vienu reizi esot dvēseles apzināšanās līmenī. Ja esat prāta uztveres līmenī, tad tāda paša rezultāta sasniegšanai būs nepieciešams atkārtot noteiktas afirmācijas desmitiem, varbūt pat simtiem reižu.

Garīgā jeb gara uztvere.

Tā ir spēja saskatīt gan kopumu, gan atsevišķas detaļas vienlaicīgi. Šajā uztveres līmenī realitāte sastāv no 99% apziņas un 1% matērijas. Šī līmeņa valoda ir enerģija. Tas saistās ar pieres smadzeņu garozu (angl. prefrontal cortex), kuras daži neiroloģijas zinātnieki sauc par „Dieva smadzenēm”. Gara uztveres līmenī vairs nepastāv ubags, kurš lūdz maizi un bagātais, kurš sniedz to viņam. Šeit ir tikai Gars, kurš baro Garu. Mēs sevi vairs neuztveram kā atdalītus no mūsu planētas vai citiem cilvēkiem. Robežas ir izzudušas, jo mūsu individuālās dvēseles apzinās kā daļu no visa un vienlaicīgi kā visu, kas ir. Šeit materiālais vienkārši izzūd. Kad mēs redzam hiperaktīvu bērnu, mēs nesaskatām problēmas vai slimību, tas ir Dievs, kurš sevi apzinās kā šo bērnu. Kad jautājam Laikam, kas viņi ir. Atbilde ir: „Es esmu kalni, es esmu upe, es esmu akmens, es esmu ērglis.” Viņš varbūt prata līmenī sevi uztver kā atgūstošos pēc mīļota cilvēka zaudējuma, bet gara līmenī viņš sevi uztver kā Dievu, kurš maskējies kā viņš, tādējādi cenšoties vienmēr atrasties gara uztveres līmenī.

Kad sastopamies ar grūtībām, jo tuvāk esam gara uztveres līmenim, jo mazāk enerģijas nepieciešams, lai realizētu vajadzīgās pārmaiņas. Piemēram, problēma ir piesārņojums, no tās viens no izrietošajiem jautājumiem ir kāpēc mēs lietojam plastmasu un izmetam to ārā. Dvēseles apziņas līmenī mēs risinājumu redzam otrreizējā pārstrādē, kamēr gara apziņas līmenī jautājums būtu kāpēc mēs vispār neatsākamies no plastmasas iepakojumiem. Gara līmenī mēs kļūstam par pilnīgu mieru. Mēs varam kļūt par dziedināšanu un skaistumu, iemiesojot tīrus upes ūdeņus. Mēs pārstājam sevi uztvert kā kaut ko atsevišķu no vides vai citiem cilvēkiem.

Viens veids kā šo uztveres līmeni izprast ir aplūkot kvantu mehānikas pamatus. Kvantu fizika ir atklājusi, ka matērija subatomu jeb kvantu līmenī nav ne cieta, ne saredzama kā mēs kādreiz domājām. Tā sastāv no nepārtrauktā kustībā esošām mazām daļiņām un viļņiem. Verners Heisenbergs bija pirmais, kurš secināja, ka novērotāja nodoms  ietekmē mērīšanas jeb eksperimenta rezultātus. Arī Laikas vienmēr ir zinājuši, ka mūsu izpratne par pasauli, nosaka tās būtību. Citiem vārdiem sakot, Kvantu fiziķi un Laikas uzskata, ka pasaule veido pati sevi jeb tā tiek izsapņota. Visi mēs izsapņojam un tā veidojam mūsu pasauli, vāveres, zivis, mēs cilvēki un pat akmeņi. Kvantu fizika izskaidro kā tas notiek, Laikas māca mums kā to paveikt. Protams, ka cilvēki realitāti uztver caur savu izpratni, nevis caur akmens vai vāveres izpratni.  

Lai gan mums vienmēr ir iespēja darboties jebkurā no šiem četriem apziņas jeb uztveres līmeņiem, tomēr lielākā daļa cilvēku ir iestiguši fiziskajā uztveres līmenī, vai labākajā gadījumā darbojas psiholoģijas, emociju un prāta līmenī. Mēs joprojām ticam, ka varam kļūt laimīgi tikai tad, ja atradīsim piemērotu partneri vai arī mēs nevaram ievērot izvēlēto dietu, jo vecāki nav mācījuši mums pareizu pārtikas izvēli. Vai pēkšņi mēs sajūtam dvēseles aicinājumu episkajam ceļojumam… bet tad fiziskā pasaule ievelk mūs atpakaļ fiziskās uztveres līmenī, un mums šķiet, ka mums tam nav pietiekami laika vai naudas, vai arī prāta līmenī mēs sakām šaubīties vai esam pietiekami stipri vai gudri, lai ietu šo dvēseles ceļu. Mums ir zināmi daudz līdzekļu kā aktivizēt dvēseles uztveres līmeni, piemēram tādi kā meditācijas, lūgšanas bez vārdiem, mūzika, māksla. Atklāsmes nāk, tikai reti kurš tās realizē.

Tomēr, katrs no šiem četriem apziņas jeb uztveres līmeņiem ir nepieciešams kādā noteiktā situācijā. Ja, piemēram, kāpjot kalnos, gadās nokūleņot kādā aizā un salauzt kāju, tad fiziskās uztveres līmenī, kas atbild par fizisko izdzīvošanu, atbrīvojiet bailes un ļaujiet instinktiem kontrolēt sāpes kājā. Fiziskās izdzīvošanas instinkts pateiks priekšā arī kā salauzto kāju apkopt līdz tam, kamēr tiksiet līdz vietai, kur var izsaukt vai saņemt kādu palīdzību. Tad var ļauties emociju un prata līmenim, lai sajustu savas bailes un ievainojamību. Dvēseles līmenī jau redzēsiet plašāk, Jūs sapratīsiet saistību starp salauzto kāju un savu smago dzīves nastu. Atklāsiet, ka sevis dziedināšanai, jūs vēlēsieties atbrīvoties no vēlmes visu nepārtraukti kontrolēt. Gara līmenī jūs varat pasekot savai nākotnei un atrast labāku iznākumu kā nomirt mežā vienatnē, izvēloties likteni, kurā tiks sniegta nepieciešamā palīdzība. Šajā līmenī jūs varat apzināties, ka ne tikai jūsu ķermenim, bet arī dvēselei ir nepieciešama dziedināšana. Ka tā alkst apgūt mācību stundas, kuru dēļ tā ir ieradusies uz zemes, ieskaitot to, kāpēc esat sevi ievainojis šajā konkrētajā vietā un laikā. 

Vēlu jums katram veiksmīgus ceļojumus dvēseles un gara līmenī!

Baltais Vējš

Izmantotā literatūra: Alberto Villoldo, Ph.D. The Four Insights. Wisdom, Power, and Grace of the Earthkeepers. Publisher Hay House, Inc.