Nelaime dod tev daudz tādu lietu, ko laime nevar sniegt.
Tieši pretēji, laime tev daudz ko atņem. Neapšaubāmi laime paņem visu, kas tev
kādreiz ir piederējis, visu, kas tu kādreiz esi bijis. Laime tevi izārda.
Nelaime lolo tavu ego, laime ir bez ego stāvoklis. Tas ir
visu problēmu cēlonis. Tas ir cēlonis tam, kāpēc cilvēkiem ir grūti būt
laimīgiem. Tādēļ miljoniem cilvēku mūsu pasaulē izvēlas dzīvot nelaimīgi.
Nelaime sniedz ļoti kristalizētu ego. Nelaimē mēs esam. Laimē mūsu vairāk nav.
Nelaimē mēs kristalizējamies, laimē mēs izšķīstam.
Ja saprotam šo, tad arī pārējais kļūst skaidrs. Nelaime
padara mūs īpašus. Laime – vispārēja parādība, kurā nav nekā īpaša. Koki ir
laimīgi, dzīvnieki ir laimīgi un putni ir laimīgi. Visa dzīvā radība ir
laimīga, izņemot cilvēkus. Jūtoties nelaimīgs, cilvēks kļūst ļoti īpašs un
neparasts.
Nelaime dod mums iespēju piesaistīt sev uzmanību. Kad
jūtamies nelaimīgi, mums palīdz, mums jūt līdzi, mūs mīl. Visi sāk mūs saudzēt.
Kurš grib sāpināt nelaimīgu cilvēku? Kurš apskauž nelaimīgu cilvēku? Kurš
dusmojas uz nelaimīgu cilvēku? Tas būtu pārāk zemiski.
Par nelaimīgajiem cilvēki rūpējas, palīdz. Nelaime ir
lielisks kapitālieguldījums. Ja sieva nav nelaimīga, vīrs par viņu piemirst. Ja
viņa ir nelaimīga, vīrs nespēj par viņu neparūpēties. Ja vīrs ir nelaimīgs,
visa ģimene, sieva, bērni ir ap viņu un rūpējas par viņu. Tas liek justies
ērti. Viņš jūt, ka nav viens, ka viņam ir ģimene, bērni.
Kad esam slimi, nospiesti, nelaimīgi, tad draugi nāk mūs
apciemot, mierināt un atbalstīt. Kad mēs esam laimīgi, tie paši draugi sāk mūs
apskaust un kļūst greizsirdīgi. Kad esam patiesi laimīgi, tad atklājam, ka visa
pasaule ir pagriezusies pret mums.
Neviens nemīl laimīgu cilvēku, jo laimīgs cilvēks rada sāpes
pārējo cilvēku egoismam. Citi sāk justies aptuveni tā: „Kā tad tā, tu esi
kļuvis laimīgs, bet mēs joprojām rāpojam tumsā, nelaimē, ellē? Kā tu
uzdrīksties būt laimīgs, ja mēs visi esam tik nelaimīgi!”
Saprotams, ka pasaule bez izņēmuma sastāv no nelaimīgiem
cilvēkiem, un neviens nav tik drosmīgs, lai ļautu pasaulei nākt pret sevi – tas
ir tik bīstami, tik riskanti. Labāk ir ļauties nelaimei, tas mums ļauj palikt
pūlī. Laimē mēs esam individualitāte, nelaimē mēs esam pūļa daļa – indietis,
muhamedānis, kristietis, indiānis, arābs, japānis. Laime? Vai zini, kurš no
viņiem ir laimīgs? – indietis, kristietis, muhamedānis?
Laime – tā vienkārši ir laime. Cilvēks pārceļas uz citu
pasauli. Viņš vairs nav daļa no šīs, cilvēka prāta radītās, pasaules, viņš
vairs nav daļa no pagātnes, viņš vairs nav daļa no bezjēdzīgās vēstures. Viņš
vispār nav daļa no laika. Kad mēs patiešām esam laimīgi, svētlaimes pārņemti,
izzūd gan laiks, gan telpa.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru