Garīgais ceļojums jeb Lecošās Peles stāsts (nobeigums)

Šis ir nobeigums Ziemeļamerikas šeijenu un siū indiāņu cilšu seno garīgo tradīciju mācības atspoguļojošam stāstam par Lecošo Peli. Pelēns turpināja savu ceļojumu pārvarot bailes, iepazīstot kārdinošu peļu paradīzi. Tās kārdinājumu Pelēns pārvarēja un devās tālāk piepildīt savu sapni nonākt Svētajos Kalnos. Lecošās Peles tālāka mācība, satiekot Bizonu, bija par ziedošanu, dāvināšanu un redzējuma jeb uztveres maiņu. Pelēns uzdāvināja vienu no savām acīm, lai Bizons taptu vesels un varētu sevi dāvināt cilvēkiem. Mācība par to, lai varētu darboties dzīvības cikls, ir sevi jādāvina citiem.  

Ceļojums sava sapņa piepildīšanai un garīgajā pilnveidē turpinās. Joprojām ir saglabāta autora pieeja visus arhetipiskos un atslēgas vārdus rakstīt ar lielo burtu. Tie ir vārdi, kas nepārprotami ir nozīmīgi katra cilvēka garīgajā ceļā. Ceļojums turpinās cauri pēdējām grūtībām...un pārvērtības notiek! Ērglis indiāņu kultūrā ir apgaismības simbols!

 

Lecošā Pele Nekavējoties Sāka Izpētīt Jauno Apkārtni. Te bija pat vēl vairāk dažādu lietu kā Citās Vietās, Lietas ar ko būt Nodarbinātam, un Sēklu Pārpilnība, un vēl Citas lietas, kas Pelēm Patīk. Izpētot visas šīs lietas, Pēkšņi Pelēns Uzskrēja virsū Pelēkam Vilkam, kas tur Sēdēja un pilnīgi Neko nedarīja.

„Sveiks, Brāli Vilk,” Lecošā pele teica. Vilka Ausis Modri Saslējās un Acis Iemirdzējās. „Vilks! Vilks! Jā, tas ir tas, kas es esmu, es esmu Vilks!” Bet tad viņa prāts atkal Aizmiglojās, un drīz viņš atkal Klusi Sēdēja, pilnībā Neatceroties to, kas viņš ir. Katru reizi, kad Lecošā Pele viņam Atgādināja, kas viņš ir, viņš atkal Priecājās par Jaunumiem, lai drīz atkal tos Aizmirstu.

„Tik Lieliska Būtne,” nodomāja Lecošā Pele, „bet neko Neatceras.”

Lecošā Pele Aizgāja uz šīs Jaunās Vietas Centru un Klusēja. Pelēns ilgi Klausījās savas Sirds Pukstos. Tad Pēkšņi viņš Izdomāja. Viņš Traucās atpakaļ tur, kur Sēdēja Vilks un Teica.

„Brāli Vilk,” Lecošā pele teica...

„Vilks! Vilks,” teica Vilks...

„Lūdzu, Brāli Vilk,” teica Lecošā Pele, „Lūdzu, Ieklausies manī. Es Zinu, kas tevi Izdziedinās. Tā ir Viena no manām Acīm. Un es Gribu to tev Dāvināt. Tu esi Dižāka Būtne nekā es. Es esmu tikai Pele. Lūdzu, Ņem to.”

Kad Lecošā Pele Beidza Runāt, viņa Acs Izlidoja no viņa Galvas, un Vilks kļuva Vesels.

Asaras Ritēja pa Vilka Vaigiem, bet viņa mazais Brālis tās nevarēja Redzēt, jo Tagad viņš bija Akls.

„Tu esi Dižs Brālis,” teica Vilks, „jo man Tagad ir mana Atmiņa. Bet tu Tagad esi Akls. Es esmu Pavadonis Svētajos Kalnos. Es tevi tur Aizvedīšu. Tur ir Lielais Dziedināšanas Ezers. Pats Skaistākais Ezers visā Pasaulē. Tajā Atspoguļojas Visa Pasaule. Ļaudis, Ļaužu Mājokļi, un Visas Debesu un Prērijas Būtnes.”

„Lūdzu, Aizved mani turp,” teica Lecošā Pele. Vilks Vadīja viņu cauri Priedēm uz Dziedinošo Ezeru. Lecošā pele no Ezera Dzēra Ūdeni. Vilks viņam Stāstīja par apkārt esošo Skaistumu.

„Šeit mums Jāšķiras,” teica Vilks, „jo man Jāatgriežas Atpakaļ, lai arī Citus varu Pavadīt uz šejieni, bet es Pabūšu ar tevi tik ilgi, cik vien Vēlēsies.”

„Paldies tev, manu Brāli,” teica Lecošā Pele. „Lai gan man ir Bail palikt Vienai, es Zinu, ka tev Jāiet, lai tu vari arī Citiem Rādīt Ceļu uz šo Vietu.”

Lecošā Pele Sēdēja, Trīcēdams aiz Bailēm. Nebija jēga Skriet, jo viņš bija Akls, bet viņš Zināja, ka Ērglis viņu Atradīs Šeit. Pelēns Juta kādu Ēnu uz savas Muguras un Dzirdēja tādu Skaņu, kādu Taisa Ērgļi. Viņš Sasprindzinājās, gaidot Triecienu. Un Ērglis Trāpīja. Lecošā Pele iegrima Miegā.

Tad Pelēns Atmodās. Liels bija pārsteigums būt Dzīvam, un tagad viņš varēja Redzēt! Viss bija Izplūdis, bet Krāsas bija Skaistas.

„Es varu Redzēt! Es varu Redzēt!” Lecošā Pele nebeidza vien priecāties.

Kāds Izplūdis Tēls Nāca uz Lecošās Peles pusi. Lecošā Pele Sasprindzināja Redzi, tomēr Tēls Palika Izplūdis.

„Sveiks, Brāli,” teica kāda Balss. „vai tu Vēlies Iegūt kādu Dziedināšanas Mācību?”

„Dziedināšanas Mācību? Es?” pārsteigts pārjautāja mazais Peļu Puisēns. „Jā! Jā!”

„Tad Pieploc pie Zemes cik Cieši vien Vari,” Balss teica,” un tad Lec cik Augstu vien Spēj.”

Lecošā Pele darīja kā bija Mācīts. Viņš Pieplaka pie Zemes tik Cieši cik vien Varēja un Leca! Viņu Paķēra Vējš un Nesa Augstāk.

„Nebaidies,” Balss viņam Uzsauca. „Turies Vējā un Tici!”

Lecošā Pele tā arī darīja. Aiztaisīja Acis un Turējās Vējā, un tas Nesa viņu Augstāk un Augstāk. Lecošā Pele Atvēra savas Acis, un tās bija Skaidras, un jo Augstāk viņš Lidoja, jo Skaidrākas tās Kļuva. Lecošā Pele Redzēja savu Veco Draugu uz Ūdenslilijas Lapas Skaistajā Dziedināšanas Ezerā. Tā bija Varde.

„Tev ir Jauns Vārds,” Sauca varde. „Tu esi Ērglis!”

 

 

Tulkoja Jānis / Baltais Vējš

http://sidrabvejs.blogspot.com/

 

Tulkots no No Hiemeiohsta Storma grāmatas „Septiņas Bultas”

Hyemeyohsts Storm „Seven Arrows”