Nākamā Dienvidu darbnīca notiks tad, kad būs pieteicies pietiekams skaits interesentu un ne agrāk kā nākošgad.
Dienvidu darbnīcas arhetips ir Varonis, kurš drosmīgi uzsāk savu dziedināšanās ceļojumu. Tālāk seko šī ceļojuma apraksts.
Varoņa ceļš.
Viena no mūsu postmodernās dzīves
lielākajām traģēdijām ir tā, ka cilvēki jūtas vientuļi. Mūsdienu tehnoloģijas
un dzīvesveids var cilvēkam, kas tumsā sēž pie mirgojoša datora vai televizora
ekrāna, ļaut sajusties, ka viņš ir kontaktā ar ārējo pasauli, ar citiem, tiesa
gan bez satikšanās ar dzīvu elpojošu būtni vai īstu dabīgu dabas izpausmi. Šāda
dzīvesveida rezultāts ir tāds, ka kādu dienu tāds cilvēks pēkšņi saprot, ka
viņš ir izolējies no apkārtnes un savu dzīvi nodzīvo ilūzijā.
Šamaņi tad jautā, „Cik daudz
laika tev ir jāiztērē pa tukšo?”. Viņi iedrošina nomest šīs ilūziju maskas un
sākt sadarboties ar pasauli tiešā veidā, iekļaujoties dažādos lokos, aprindās,
ciklos, apļos. Dzīvē eksistē daudz un dažādi loki jeb apļi, kuri savukārt ir
sastāvdaļa kādiem citiem apļiem vai arī to iekšienē eksistē kādi citi apļi.
Mūsu eksistences pamats ir pasaule, kas ir organizēta apļos. Zeme ir apaļa kas
apļo ap apaļu Sauli apļveida kustībā, kas rada saullēktu un saulrietu ciklisku
apļošanos. Putni veido apaļas ligzdas un dēj apaļas olas. Ziediem plaukst
apaļas ziedlapiņas ap apaļu centru apļveidā. Dzīvība sastāv no apaļiem atomiem,
kas savukārt sastāv no vēl mazākām apaļām apļojošām daļiņām. Atomi savienojas
apaļās molekulās, kuras savienojas apaļās šūnās, kas veido mūsu ķermeni, kas
sastāv no neskaitāmiem apļiem. Mūsu šūnu intelekts jeb DNS ir apļveida spirāles
formā. Mūsu dzīves cikli arī ir kā apļi. Mums apkārt ir dažādu cilvēku apļi vai
loki – draugu loks, ģimenes loks, darbabiedru loks, paziņu loks, kuriem atkal
ir savi apkārt esošu līdzīgu cilvēku loki. Apļiem jeb lokiem nav sākuma, vidus
vai beigu, tie ir kā pastāvīga dzīves enerģijas plūsma.
Šamaņi apzinās šos dažādos apļus
ap sevi un ap citiem. Praktiski visās šamaniskajās kultūrās kā šo enerģiju un
garīgo spēku fiziska manifestācija tiek izmantoti Dziedināšanas Apļi (Medicine
Wheels).
Dziedniecības Aplis
Dziedniecības Aplis ir garīgās
enerģijas fiziska manifestācija. Iekšējā dialoga ārēja izpausme. Tas ir kā
spogulis, kurs palīdz mums labāk saskatīt, kas notiek mūsu iekšienē. Tas ir
aizsardzības aplis, kurš ļauj mums koncentrēt sevī apkārtējās enerģijas,
tādējādi sazināties un iepazīt Garu, savu Es, Dabu (tās pamatelementu spēku).
Šis aplis palīdz mums saskatīt un saprast, kur tieši mēs atrodamies savā
attīstības ceļā un kas mums sevī jāattīsta, lai realizētu savu potenciālu. Tas palīdz
mums izprast, ka mēs visi esam savstarpēji saistīti un kas tieši ir mūsu daļa
šajā sarežģītajā kopējo dzīvju kamolā. Tas ļauj mums sajust, ka katrs mēs
pievienojam savu krāsu, dimensiju cits cita dzīvei, ka katram no mums ir
jāpiedalās kopējās eksistences skaistuma radīšanā. Kad esam iemācījušies
„sarunāties” ar Dziedināšanas Apli, mēs to uztveram ne tikai kā sevis, bet arī
kā visas apkārtējās pasaules modeli, kurš sniedz atbildes uz jebkuriem
jautājumiem, palīdz iegūt skaidrību. Tas ir dziedināšanas instruments cilvēku
garīgai izaugsmei, sasaistei ar neredzamo pasauli, ar bezgalību jeb Visumu.
Enerģētisko jeb garīgo pasauli
šeit var veidot gan pamatelementi, gan debespušu virzieni, gan krāsu vai
gadalaika enerģija, gan atrašanās vieta savā dzīves ciklā, gan īpašības,
emocijas – viss, kas ir enerģija. Tiem, kuri vēlas sākt dzīvot savu dzīvi
savādāk kā līdz šim un uztvert savu dzīves pieredzi ar atšķirīgu skatījumu, ir
svarīgi izprast enerģijas un praktiskās darbības, kas veicamas, ceļojot šajā
aplī. Tas ļauj veikt būtiskas izmaiņas savā enerģētiskajā ķermenī. Tas ļauj
pilnībā pašam veidot savu dzīvi nevis ļaut, lai to veido sabiedrība, ģimene,
ģenētiski mantotās kultūras īpatnības. Katrs
var iemācīties kā praktiski pārvērst savu ikdienu veselīgā, bagātīgā un prieka
pilnā dzīvē ne tikai sev, bet arī apkārtējiem.
Dziedināšanas Aplis
sastāv no četriem sektoriem atbilstoši četriem galvenajiem debespušu
virzieniem, četriem galvenajiem pamatelementiem, četriem gadalaikiem. Arī
cilvēka mūžs sastāv no četriem posmiem – bērnība, jaunība, briedums un vecums.
Katrā no šiem sektoriem varam atrast arī emocijas, kas ir atbilstošas sektora
enerģētikai. Šie enerģiju salikumi gan ir atšķirīgi dažādu tautu, cilšu
kultūrās, liela nozīme ir arī vietas ģeogrāfiskajam stāvoklim. Parasti šo
sektoru enerģētiku raksturo arī dažādi simboliski dzīvnieki jeb tā sauktie
spēka dzīvnieki. Atkarībā no konkrētajā vietā esošās faunas, tie var būt ļoti
atšķirīgi. Izplatītākie ir ērgļi, vanagi, čūskas, bruņurupuči, delfīni vai
vaļi, lauvas, tīģeri, jaguāri, lūši, vilki, lāči, aļņi, brieži utt. Mana skolotāja
A.Villoldo rietumniekiem adaptētajā inku šamanisma mācībā Dziedniecības Aplis
sākas dienvidu virzienā, kurā ietilpst Zemes pamatelementa un Čūskas ka
arhetipa enerģijas, un kurā veicamais sevis dziedināšanas darbs ir saistīts ar
pagātnē ar savam domām, rīcību un emocijām iegūto enerģiju apzināšanu sevī un
atbrīvošanos no tām līdzīgi kā čūska nomet savu ādu. Dziedināšanās šajās enerģijās tiek saukta par
Varoņa ceļojumu. Nākošais ir rietumu virziens, kura enerģijas simbolizē Ūdens
pamatelements, jaguārs kā arhetips, savu baiļu iepazīšana un atbrīvošanās no
tām un Gaismas kareivja ceļa apgūšana. Tālāk seko ziemeļu virziens, ar Uguns un
Kolibri enerģijām, kur iepazīstas ar dvēseles maģijas līmeni un savu senču
enerģijām un apgūst Gaišreģa ceļu. Ceturtais ir austrumu virziens ar Gaisa un
Ērgļa/Kondora enerģijām, kurā mācās kā saskatīt „kopējo lielo bildi”, „izsapņot”
nākotni un to realizēt, kā arī apgūt prasmi iet Zintnieka ceļu. Var teikt, ka
katrā šajā ceļojumā tiek veikts darbs ar noteiktu vibrāciju frekvences
enerģijām, sākot ar zemākajām. Šoreiz uzzināsim ko vairāk par Varoņa ceļojumu.
Varoņa ceļš
Varoņa ceļojuma laikā mēs
mācāmies dzīvot bez sevis un citu vērtēšanas un nosodīšanas, bez ciešanām, bez
pieķeršanās un sajūtot un baudot skaisto. Notiek savu dvēseles traumu
pārvēršana spēka avotā. Iepriekš pieredzētās emocionālās traumas var palīdzēt
rast iekšējo spēku, līdzjūtību un mīlestību. To panāk ar atbrīvošanos no saviem
pagātnes situāciju stāstiem, no savas emocionālās attieksmes pret notikušo. Atteikšanās
no upura vai žēlojamā lomas palīdz kļūt harmoniskam, stipram, veselam. Jums
vairs nav jābūt, piemēram, neviena nesaprastam māksliniekam vai sabiedrības
nepieņemtajam neveiksminiekam ar zelta sirdi, vai bez vainas vainīgajam. Šī
ceļojuma laikā mēs saprotam, ka tie ir mūsu pašu radīti situāciju skaidrojumi
tam, kas patiesībā ar mums ir noticis. Tie var būt jūsu vai kāda cita radīti
stāsti par jūsu pagātni. Jūs tiem ticat, bet tie neesat jūs pats. Ciešanas rodas tad, kad jūs šos stāstus
uztverat kā realitāti, kā savu būtību. Šo stāstu tēli pārtiek no jūsu
enerģijas. Par cik jūs ticat, ka tie ir reāli, jūs mēģiniet tos izprast un
noslēgt vienošanos. Bet viņu prasības, neapmierinātība, izsalkums pēc uzmanības
ir neapmierināmi. Piemēram, jums var šķist, ka jūsu tēva ēna nemitīgi jūs
traucē, meklējot piedošanu vai atmaksu. Vai varbūt jūsu bērna tēls jums
nemitīgi stāsta, ka viņu vajadzēja audzināt savādāk. Vai varbūt tas ir jūsu
jaunības tēls, ka nemitīgi pārmet, ka esat savu jaunību izšķiedis pa tukšo. Varbūt
jums nepārtraukti vai laiku pa laikam galvā skan šādas balsis, kas jums pārmet
jūsu kļūdas vai citu kļūdas attiecībā pret jums… Kamēr mēs vien ticam šo tēlu
īstumam un kamēr vien cenšamies sevi vai citus attaisnot vai nosodīt šo stāstu
ietvaros, mēs patiesībā tērējam savu dzīves enerģiju un esam kā iesprūduši šajā
„noslēgtajā neveiksmju aplī” un nevaram no tā izkļūt.
Tik bieži mūsu domas un rīcību
nosaka šie priekšstati, šie stāsti, kam mēs ticam. Tik bieži mēs balstāmies uz
bērnībā iegūtiem priekšstatiem, ka ģimenē mums ir jāveic noteiktas darbības,
varbūt pat rituāli, lai šajā noteiktajā veidā izrādītu savu mīlestību un
uzticību saviem mīļajiem. Tik daudz cilvēku pavada laiku neproduktīvās tikšanās
un sanāksmēs, jo viņi domā un tic, ka sekmīgi cilvēki piedalās daudzās svarīgās
sanāksmēs. Cik daudz studentu piespiež sevi studēt ko praktisku tā vietā, lai
sekotu savam sirds aicinājumam? Kad jūs atbrīvojaties no visiem jūsu stāstiem
un priekšstatiem par „tas ir pareizi”, „visi tā dara”, „tas ir vislabākais”,
tad jūs beidzot varat sākt iepazīt savu patieso būtību un citu jums apkārt
esošo cilvēku patieso nozīmi jūsu dzīvē. Jūs sākat apzināties kādā veidā jūsu
pagātnes notikumi, jūsu no vecākiem un sabiedrības iegūtie priekšstati, ir veidojuši
to kāds jūs esat tagad. Kad šos notikumus un priekšstatus jūs pieņemat kā
izdzīvotus un bez nepieciešamības tajos atgriezties, jūs varat sākt veidot
jaunu dzīvi, jaunu savas dzīves stāstu, kas ir daudz vairāk piemērots Varoņa
ceļam. Jūs varat atbrīvoties no mēģinājuma pusmūžā atkal izdzīvot pusaudža
dzīvi vai četrdesmit gadīgas sievietes mēģinājuma izskatīties un uzvesties kā
divdesmitgadīgai. Jums tas vairs nav nepieciešams, jūs radiet savu dzīvi
atbilstošu savai pieredzei un savam sirds aicinājumam. Jūs sakāt apzināties, ka
pagātnes notikumi patiesībā ir jūs virzījuši uz sevis dziedināšanas, tālākas
mācīšanās un atklājumu ceļa.
Tas, par ko jūs sevi uzskatāt,
iemiesojas jūsu tēlā. Jūs izskatāties un rīkojaties atbilstoši šim paštēlam un
arī citi jūs uztver tieši tā. Jūs,
piemēram, liekat citiem sevi uztvert kā nepieejamu vai draudzīgu, pārliecinātu
vai nedrošu, spēcīgu vai ievainotu. Un neatkarīgi, vai jūs to apzinieties, vai
nē, jūs „atspoguļosieties” tajos jūsu apkārtnē esošajos cilvēkos, kurus jūs
pieņemat, jo būs arī tādi, kuru izskats un ķermeņa valoda būs jums nepieņemama.
Tie jūs „neatspoguļo”. Tā, piemēram, iedomājieties sevi esam pārpildītā
autobusā, kur cilvēki jums apkārt visticamāk būs no jūsu sociālā slāņa
pretstatā tiem, kuri izskatās, ģērbjas un uzvedas atšķirīgi no jums.
Kāpēc mēs pieķeramies saviem
stāstiem?
Mēs pieķeramies un ticam saviem
stāstiem tāpēc, ka tie mums sniedz kādu labumu, pat ja tie liek mums ciest.
Parasti galvenais ieguvums ir tas, ka tādā veidā tiek spodrināta mūsu pašapziņa
jeb ego. Mēs ticam, ka kādu dienu mēs tiksim galā ar savām bērnības traumām vai
neveiksmīgas mīlestības sekām, ja pietiekami smagi ar to strādāsim, bet mēs
neiedomājamies atbrīvoties no cietēja jeb upura lomas. Lai to izdarītu, ir
jāatbrīvo ego nepieciešamība būt tam, kas veido jūsu dzīvi, jūsu dzīves
stāstu. Jūsu ego piemīt ļoti spēcīgs
izdzīvošanas instinkts un tas darīs visu nepieciešamo lai izdzīvotu. Tas
vienmēr uzstās uz savu nepieciešamību būt „patiesības paudējam”. Droši vien
esat pieredzējuši situāciju, kad strīdoties ar kādu, daļa no jums vēlas
apstāties un rast kādu kopsaucēju, kādu risinājumu, bet jūsu ego uzstāj, ka jūs
ziniet labāk un jūsu skatījums ir pareizāks, un jūs turpiniet strīdu līdz savai
uzvarai. Jūsu ego ir jūs pārliecinājis, ka, ja jūs atbrīvosieties no jūsu
pagātnes situāciju stāstiem, tad neviens jūs vairs nemīlēs, neievēros,
nenovērtēs. Bieži vien šī ticēšana mūsu pagātnes emocionālajiem stāstiem dod
mums viltus drošības sajūtu. Cilvēki bieži domā, ka justies kā savas bērnības,
laulātā drauga vai finansu trūkuma upuriem, ir viņu neatņemamas tiesības un
viņi pat izbauda to. Laika gaitā viņi tomēr sāk apzināties, ka tādā veidā viņi
sevi iesloga ciešanu cietumā. Tomēr viņi nezin kā izkļūt no šī „noslēgtā ciešanu
apļa” – viņi redz sevi atkārtojam vienas un tās pašas savas dzīves traģēdijas
atkal un atkal, tikai ar citu darba vietu, ar citu partneri vai citiem
draugiem.
Ciešanu trijstūris
Parasti, kad mēs
stāstam šādu savu vai citu dzīves pieredzi, mēs saprotam, ka spēlējam kādu no
psiholoģijā pazīstamā attiecību trijstūra „vainīgais – upuris – glābējs” lomām.
Kā labu piemēru šim trijstūrim var aplūkot kādas sociālās darbinieces
neapzināti spēlētās lomas, darbojoties ģimeņu iekšējās vardarbības novēršanā.
Parasti tās bija sievietes, kuras bija cietušas no savu vīru vardarbības, un,
kuras šī darbiniece uztvēra kā upurus. Šai attieksmei bija arī pozitīvas sekas,
jo daudzos gadījumos viņai izdevās novērst tālāku vardarbību. Tomēr sava cena
par to bija jāmaksā arī viņai pašai. Viņa tā bija pārņemta ar savu glābējas
lomu, ka gadījumos, kad viņas klientes noraidīja viņas mātišķi aprūpējošo
attieksmi, viņa pati sajutās kā upuris, kura pūles netiek novērtētas. Un viņa
kļuva tik nikna uz savu glābjamo upuru pāri darītājiem, ka pati kļuva arī par
vainīgo jeb uzbrucēju, vēlēdamās, lai šie vīrieši arī ciestu, tā vietā, lai,
lai saprastu, ka arī viņiem ir nepieciešama dziedināšana un ka arī viņi varētu
būt bijuši ģimenes vardarbības upuri savā bērnībā. Tā negribot šī sociālā
darbiniece bija iesprostojusi sevi šajā ciešanu trijstūrī.
Problēma ir tā, ka spēlējot šīs
lomas, mēs iztērējam tik daudz enerģijas, ka vairs nesaredzam savas dzīves
mērķi un nespējam turpināt savu garīgo pilnveidošanos un augšanu. Mēs, protams,
neesam šeit piedzimuši tādēļ, lai nepārtraukti atkārtotu savu dvēselisko traumu
radītās situācijas, sevi nedziedinot, lai ļautu pagātnei noteikt mūsu nākotni.
Mums nav jākļūst par upuru glābējiem, ja to darām tādēļ, lai izpaustu vai
mēģinātu salāpīt sevis neizdziedināto daļu. Ja iestrēgstam šajā drāmas
trijstūrī, tad dziedināts netiek neviens no iesaistītajām personām. Jau
pieminētā sociālā darbiniece, izkļūstot no drāmas trijstūra, agresīvos pāri
darītājus sāks uztvert kā cilvēciskas būtnes, kuras veic savu izdziedināšanās
ceļojumu. Tādējādi viņa atbrīvosies no savas nepieciešamības redzēt kā tie
saņem savu sodu. Tad zudīs vēlme citus tiesāt un nosodīt.
Netiesāšana, nevērtēšana.
Lai praktizētu sevis un citu
nevērtēšanu, ir jāpaceļas pāri ierobežojošajiem priekšstatiem, arī pāri visiem
tiem priekšstatiem, par kuriem domājam, ka tie ir pareizi vai arī pilnīgi
pretēji – nepareizi. Mēs pasauli uztveram, novērtējot situācijas un cilvēkus,
arī sevi kā „pareizs” vai „nepareizs”, „labs” vai „slikts” saskaņā ar mūsu
kultūras, sabiedrības un ģimenes morāles noteikumiem. Šamaņi uzskata, ka daudz
svarīgāka par šo noteikumu ievērošanu ir atbrīvošanās no sekošanas šiem
likumiem, un to aizvietošana ar spēju saskatīt patiesību tieši tādu, kāda tā ir,
un sekot augstākai, kosmiskai ētikai.
Tad, kad praktizējat nevērtēšanu,
jūs vairs automātiski nesekojiet citu viedoklim par konkrētu situāciju. To
darot, jūs sākat sekot ētikai, kas ir daudz augstāka par mūsu laiku tikumiem un
morāli. It īpaši mūsdienās tas ir ļoti svarīgi, jo plašsaziņas mēdijos radītie
tēli ir daudz pārliecinošāki par realitāti. Tādas mūsu vērtības kā brīvība,
neatkarība, mīlestība un līdzīgas, tiek pasniegtas kā tukša skaņa, kā kaut kas
banāls. Kad uzmanīgi sākat pētīt un domāt, jūs sākat saprast, ko brīvība vai
neatkarība nozīmē tieši jums, nevis ko jums stāsta kāds politiķis labi
sagatavotā runā. Jūs saprotat, ka brīvība ir kaut kas daudz vairāk kā spēja
izvēlēties, kādu auto pirkt autosalonā vai kādu ēdienu pasūtīt restorānā.
Mūsu vērtējumi ir pieņēmumi, kas ir
radušies no tā, ko esam iemācījušies vai ko kāds mums ir teicis. Piemēram,
lielais vairākums no mums tic, ka vēzis ir neārstējama slimība. Ja ārsts
konstatē, ka mums ir vēzis, tad mēs uzreiz sākam baidīties, ka nomirsim. Ja
praktizējam nevērtēšanu, tad mēs noraidām šo priekšstatu, ka tagad mums jācīnās
uz dzīvību un nāvi. Tā vietā mēs nekavējoties sākam risināt problēmu, un ne
tikai fiziskā ķermeņa līmenī, bet arī no tik augsta apziņas līmeņa kā vien
spējam, piemēram, apzinoties sevi kā dvēseli. Mēs izvēlamies atrast šīs
problēmas cēloņus un atrisināt to.
Mēs vienmēr varam radīt tādu
savas dzīves stāstu, kas palīdzēs mums augt, mācīties un dziedināties. Mēs
nevaram izmainīt savā rentgenogrammā redzamos punktus, kas norāda uz vēzi, bet
mēs varam dziedināt savu dvēseli un beidzot sākt apgūt tās mācību stundas, kuru
dēļ mēs esam dzimuši šai dzīvei. Raugoties no dvēseles apzināšanās līmeņa šie
punkti rentgenogrammā var mums kalpot kā modinātājs pārmaiņām, no kuru
īstenošanas līdz šim esam izvairījušies.
Kad mēs praktizējam nevērtēšanu,
mēs slimības vairs neuztveram kā slimības, bet gan kā iespēju izaugsmei un
dziedināšanai. Pagātnes traumas vairs nav traumas, bet gan notikumi, kas mūs ir
izveidojuši tādus kā esam šodien. Mēs nenoraidām faktus, mēs noraidām šo faktu
negatīvu interpretāciju un ap to radīto traumatisko stāstu. Tāda stāsta vietā,
balstoties uz tiem pašiem faktiem, mēs radam jaunu spēka, mīlestības un
līdzjūtības piepildītu stāstu.
Dzīve bez ciešanām.
Izvelēties dzīvot bez ciešanām nozīmē, ka mēs
neradām ciešanu stāstus ap savām sāpēm. Mēs izvēlamies mācīties tieši no
neizsmeļamās kosmiskās jeb dievišķās gudrības, mēs vairs neturpinām ciest no
savām neveiksmēm. Tomēr, mums ir jāturpina apgūt savas dzīves mācību stundas.
Austrumos to pazīst kā karmas cikla pārtraukšanu un tā aizvietošanu ar dharmu
(pozitīviem darbiem ir pozitīvas sekas).
Ciešanas rodas tad, kad ap kādu
faktu jūs radāt sāpju jeb ciešanu stāstu. Katrs kādā savas dzīves punktā zaudē
savus vecākus, savu dzīvesbiedru, vai darbu. Un jūs spējat radīt tam visam
apkārt tik dramatisku stāstu, cik vien vēlaties.
Bieži, mēs radot savu ciešanu
stāstu, ietekmējamies no saviem apkārtējiem cilvēkiem, līdzīgi kā, kad mazulis
nokrīt, viņš uzreiz skatās mātes reakciju it kā jautātu: „Cik sāpīgs šis
kritiens bija?”. Atbilstoši mātes reakcijas intensitātei, mazulis rada savu
sāpju stāstu un palaiž atbilstoša stipruma bļāvienu.
Buda mācīja, ka ciešanas ir
cilvēku dabisko emociju sastāvdaļa, bet tās nav nepieciešamas garīgai
attīstībai. Tomēr, ja mēs varam izvēlēties neciest, mēs nevaram izvairīties no
sāpēm, jo tās nosaka mūsu fizioloģija – mums visiem ir nervu sistēma, kas sajūt
sāpes. Piemēram, zobārstam raujot jums zobu bez anestēzijas, jums tiešām sāpēs.
Ja tiks pielietota anestēzija, jūs sajutīsiet tikai vilkšanas, spiešanas vai raušanas
sajūtu. Tomēr jūsu prāts sāks domāt par to: „Tā ir zobu urbja skaņa un viņš
patiešām rauj ārā manu zobu!” Mēs kļūsim nervozi un nejutīsimies īsti labi, jo
mēs būsim radījuši savu stāstu par sāpēm, kuras patiesībā pat nejūtam.
Ir tikai dabiski, ka zaudējot
kādu sev mīļu cilvēku, laiku palaikam jūs izjutīsiet skumjas. Un tad jūs
izvēlaties, kādu stāstu ap šo notikumu jūs radīsiet. Jūs varat sev teikt, ka nekad tam nevarēsiet noticēt, ka tas nav
godīgi, ka jūs nekad netiksiet tam pāri. Vai arī jūs varat domāt, ka jūs viņu tik ļoti mīlējāt. Ka viņš tik
daudz ko labu ir devis jums un jūs esat tik pateicīga viņam par to. Ka jūs tik
tiešām izbaudījāt šīs jaukās attiecības un, ka tik jaukas attiecības jūs
vēlētos piedzīvot vēlreiz. Mūsu
radītie stāsti ir kā pareģojumi, kas vienmēr piepildās. Viegli var saprast, ka
pirmais stāsts radīs ciešanas, kamēr otrais stāsts būs dziedinošs. Tiklīdz jūs
izvēlaties neradīt ciešanas savā dzīvē, jums vairs nav jāapgūst savas dzīves
mācību stundas caur traumām, konfliktiem un neveiksmēm. Jūs varat sākt mācīties
tieši no zināšanām.
Nepieķeršanās.
Praktizējot nepieķeršanos, mēs
atbrīvojamies no lomām kas nosaka mūsu uzvedību, domāšanu un attieksmi pret
sevi un citiem. Runa ir par tādam lomām kā, piemēram, stingrs priekšnieks,
godīgs darbarūķis, prezidents, asistents, gādīgs tēvs, mīloša māte, paklausīgs
bērns, sociāli aktīvs, bijušais alkoholiķis, avantūrists utt. Gan paši sev, gan
pasaule vienmēr cenšas mums piešķirt kādu šāda veida apzīmējumu. Tā drošāk, tā
vieglāk!? Problēma sākas, kad mēs paši sevi sākam identificēt ar šādām lomām.
Mēs vairs neesam mēs paši. Un tad, kad mēs atklājam, ka mēs domājam, jūtam un
rīkojamies neatbilstoši saviem priekšstatiem par to kā šīs lomas „jāspēlē”, mēs
jūtamies apmulsuši un pievilti. Jo mēs tā centāmies „spēlēt”, mūsuprāt, labi un
pareizi!
Mērķis ir atbrīvoties no jebkādām
lomām ar kurām mēs sevi identificējam, nevis vienas lomas nomainīt pret citām,
kuras mums varētu šķist interesantākas vai produktīvākas. Kad mēs atbrīvojamies
no visiem saviem stāstiem un ierobežojošajām lomām un identitātēm un piekļūstam
savam patiesajam Es, tad mēs varam uzskatīt, ka pilnībā praktizējam nepieķeršanos.
Mēs atbrīvojamies gan no lomām, gan no stāstiem par sevi, gan no tās sevis
daļas, kas identificējas ar šīm drāmām. Kad jūs savam ego vairs neļaujat
pieķerties mazajai dzīvesbiedra, bērna, studenta, skolotāja utt, identitātei,
tad jūs atbrīvojaties no aizspriedumainajiem priekšstatiem par sevi, tad jūs
vairs neraizējaties par to, vai jūs citiem patīkat vai nepatīkat. Jums vairs
nav nepieciešams citu cilvēku vērtējums vai atzinība. Jūs jūtaties pilnīgi
brīvs savā izvēlē būt patiesais jūs pats.
Skaistums.
Praktizēt skaistumu nozīmē
saskatīt pievilcību un burvīgumu, pat ja tur ir tikai neglītums. Piemēram, tā
vietā lai par savu kolēģi domātu kā par nebeidzamu čīkstētāju un nelabojamu
kretīnu, kurš jūsu darbu padara neciešamu, jūs viņu spējat uztvert dvēseles līmenī un apzināties, ka viņš
lieliski simbolizē jūsu nepieciešamību iemācīties kā nevajag attiekties pret
citu cilvēku kļūdiņām un neveiksmēm. Kad viņš pienāk un saka, ka atskaitē atkal
kaut kas ir aizmirsts ierakstīt, un, ka vispār šī atskaite nekam neder, un ka
tā ir jāpārraksta, jūs apzināties, ka viņš ir jūsu skolotājs. Un kamēr jūsu
prāts joprojām teiks: „Kāds kretīns!”, jūs atcerēsieties, ka jums ir jāiemācās
neatbildēt uz kritiku ar aizstāvēšanos vai uzbrukumu, palikt mierīgam tā vietā,
lai sāktu dusmoties tikai tāpēc, ka kādam ir vēlme ķildoties. Kad to pratīsiet,
no kretīniem vairs nebūs jāmācās. Pratīsiet ienest skaistumu jebkurā vietā un
laikā vienkārši uzsmaidot…
„Skaistums manā priekšā,
skaistums aiz manis, skaistums visapkārt.” Šie ir vārdi no Navaho indiāņu
pateicības lūgsnas, kurus saka indiānis, kurš pasaulē saredz tikai skaistumu.
Citiem vārdiem sakot, mums jāievēro skaistais tur, kur mēs parasti to
nesaskatām.
Tā vietā, lai meklētu neglīto un
trūcīgo, saskatiet skaisto visapkārt. Nesiet ziedus mājās, nākot no darba. Esiet
laipns pret kolēģiem. Pajokojiet ar draugiem. Kad jūs saredzēsiet skaisto
visapkārt, skaistums meklēs un atradīs arī jūs, pat visnegaidītākajā veidā vai
vietā…un jūs būsiet nogājis jau labu gabalu no Varoņa ceļa.