sestdiena, 2013. gada 20. aprīlis

Garīgais ceļojums jeb Lecošās Peles stāsts


Meklējot atbildes uz daudziem ar garīgās attīstības un pilnveidošanos saistītiem jautājumiem, ar savu dziļo un daudzslāņaino šādu tēmu izpratni pārsteidz arī Ziemeļamerikas indiāņu no senatnes saglabāto viedo zināšanu dziļums. Viens no tādiem avotiem ir grāmata, kuru nav sarakstījis kāds kārtējais „zinošais” baltais cilvēks, bet gan indiānis, kurš pats joprojām dzīvo ar šo seno zināšanu savā gēnu atmiņā un vēl tajās nedaudzajās tradīcijās, kas cauri indiāņu „iznīcināšanas viesulim” tomēr nonākušas līdz mūsdienām. Kā piemēru no šeijenu un siū cilts indiāņu mācībām iztulkoju kādu stāstu no Hiemeiohsta Storma grāmatas „Septiņas Bultas”. Ar šādu stāstu palīdzību indiāņu viedie apmācīja zināšanās savu jauno paaudzi. Stāsti ir uztverami līdzīgi kā mūsu pasakas. Katru reizi tos dzirdot vai lasot, atveras cits izpratnes dziļums. Šis stāsts ir par garīgā ceļojuma sākumu, turpinājumu, grūtībām tajā. Tulkojumā ir saglabāta autora pieeja visus arhetipiskos un atslēgas vārdus rakstīt ar lielo burtu. Varētu teikt, ka tie ir tie vārdi, kas nepārprotami ir nozīmīgi katra cilvēka garīgajā ceļā. Šoreiz ceļojuma sākums un pirmās grūtības...


Dzīvoja reiz kāds Pelēns.
Viņš bija ļoti Aizņemts Peļu Puisēns, Izpētot Visu Visapkārt, Pieskaroties ar savām Ūsām Zālei un Meklējot. Viņš bija Aizņemts kā jau visas Peles, Aizņemts ar Peļu lietām. Bet Reiz viņš Sadzirdēja neparastu Skaņu. Viņš Pacēla savu Galvu, cieši Piemiedzot Acis, lai Saskatītu, Kustināja savas Ūsas Gaisā, lai Uztvertu un Brīnījās. Tad kādu dienu viņš Piesteidzās pie kāda cita Peļu puiša un pajautāja: „Vai tu Dzirdi Dunoņu savās Ausīs, manu Brāli?”
„Nē, nē,” atbildēja Otra Pele, Nepaceļot savu Aizņemto Degunu no Zemes. „Es Neko Nedzirdu. Es tagad esmu Aizņemts. Parunāsim Vēlāk.”
Viņa šo pašu Jautājumu pajautāja vēl kādai Citai Pelei, un šī Pele uz viņu tā Dīvaini Paskatījās. „Kādas Muļķības tev galvā? Kāda Skaņa?”, tā pajautāja un Ieslīdēja Nokrituša Kokvilnas Koka Dobumā.
Mazais Pelēns paraustīja Ūsas un iegrima savā ikdienas Aizņemtībā, Nolēma Aizmirst Visu šo Skaņas Lietu. Bet Dunoņa nemitējās. Tā bija vāja, knapi sadzirdama, tomēr tā nebija nekur pazudusi. Kādu Dienu Peļu puisēns Izlēma šo Skaņu izpētīt, nu tikai mazliet. Pametis Citas Aizņemtās Peles, viņš Aizsteidzās mazu Ceļa gabaliņu projām un atkal Ieklausījās. Tur Tas bija! Viņš cieši Klausījās, kad pēkšņi Kāds viņu Sveicināja.
„Sveiks, mazais Brāli,” Balss teica, un Peļu Puisēns gandrīz vai Izlēca Ārā no savas Ādas. Viņš Sasprindzināja savu Muguru un Asti un bija gatavs Bēgt.
„Sveiks,” Balss atkal sveicināja. „Tas esmu es, Jenots.” Protams, tas bija viņš. Jenots pajautāja: „Ko tu Šeit Dari, mazais Brāli?” Pelēns pietvīka un nolaida savu Deguntiņu gandrīz līdz pašai Zemei. „Es Dzirdu Dunoņu manās Ausīs, un es to Izpētu,” sekoja bikla atbilde.
„Dunoņa tavās Ausīs?” noteica Jenots un Apsēdās Pelei blakus. „Tas, ko tu Dzirdi, mazais Brāli, ir Upe.”
„Upe?”, ziņkārīgi pārjautāja Pelēns. „Kas ir Upe?”
„Nāc man līdzi un es Parādīšu tev Upi,” Jenots teica.
Mazais Peļu puisītis drausmīgi Baidījās, tomēr viņš bija Izlēmis beidzot Izpētīt un Noskaidrot Visu par Dunoņu. „Es varēšu Atgriezties pie mana Darba,” viņš nodomāja, „kad šī lieta būs Atrisināta, iespējams, tā Palīdzēs man Visā manā ikdienas Meklēšanā un Vākšanā. Un Visi mani Brāļi teica, ka tas nav Nekas. Es viņiem Parādīšu. Es palūgšu Jenotu, lai viņš Atgriežas kopā ar mani un man būs Pierādījums.”
„Labi, Jenot, mans Brāli,” teica Pelēns. „Ved mani uz Upi. Es Iešu ar tevi.”

Mazais Peļu Puisēns Gāja kopā ar Jenotu. Viņa mazā Sirds Dauzījās Krūtīs. Jenots Veda viņu pa Svešām Takām, un mazais Pelēns Saoda daudzu šo Ceļu Gājušo Smaržas. Daudzas reizes viņš bija tik Nobijies, ka gandrīz Pagriezās Atpakaļ. Beidzot viņi Nonāca pie Upes. Tā bija Milzīga un Elpu Aizraujoša, dažās Vietās tā bija Dziļa un Tīra, citās Vietās Duļķaina un Tumša. Mazais Peļu Puisēns nevarēja Redzēt tai Pāri, jo tā bija tik ļoti Liela. Tās Straume Dunēja, Dziedāja, Sauca un Dārdēja. Mazais Pelēns Redzēja Lielus un Mazus Pasaules Gabaliņus, ko tā nesa Virspusē.
„Tā ir tik Varena!” teica mazais Peļu Puisēns, Meklējot atbilstošus Vārdus.
„Jā, tā ir Liela un Spēcīga,” atbildēja Jenots, „ un šeit es gribētu tevi Iepazīstināt ar kādu Draugu.”
Kādā Rāmākā, Seklākā Vietā bija Ūdenslilijas Lapa, Spīdīga un Zaļa. Uz tās sēdēja Varde, gandrīz tikpat Zaļa kā šī Lapa. Skaidri izcēlās Vardes Baltais Vēders.
„Sveiks, mazais Brāli,” teica Varde. „Priecājamies, ka esi šeit, pie Upes.”
„Man Tagad ir Jādodas Tālāk,” iestarpināja Jenots, „bet Nebaidies, mazo Brāli, jo Tagad par tevi Parūpēsies Varde.” Un Jenots Devās Tālāk pa Upes Krastu, Meklēdams Barību, ko viņš varētu Nomazgāt un Apēst.
Mazais Pelēns Pietuvojās Ūdenim un tajā Ieskatījās. Viņš tur saskatīja Nobijušās Peles Atspulgu.
„Kas tu esi?” mazais Peļu Puisēns pajautāja Atspulgam. „Vai tu Nebaidies būt tik Tālu prom no mājām, lai būtu šeit, pie Varenās Upes?”
„Nē,” atbildēja Varde, „es Nebaidos. Man kopš Dzimšanas ir Dota Dāvana Dzīvot gan Uz Upes, gan Upē Iekšā. Kad Atnāk Ziemas Vīrs un Sasaldē šo Dziedinošo Mācību, mani nevar Saskatīt. Bet visu laiku, kamēr Pērkona putns Lido, es esmu šeit. Lai mani Sastaptu, Katram ir Jānāk tad, kad Pasaule ir Zaļa. Es, mans Brāli, esmu Ūdens Sargātāja.”
„Pārsteidzoši!” beidzot noteica mazais Pelēns, atkal Meklēdams atbilstošus Vārdus.
„Vai tu vēlies iegūt kādu Dziedināšanas Mācību?” Varde pajautāja.
„Dziedināšanas Mācību? Es?” pārsteigts pārjautāja mazais Peļu Puisēns. „Jā, jā! Ja tas ir Iespējams.”
„Tad Pieploc pie Zemes cik Cieši vien Vari, un tad Lec cik Augstu vien Spēj! Un tu iegūsi savu Dziedināšanas Mācību!” Varde pamācīja.
Mazais Pelēns darīja kā bija Mācīts. Viņš Pieplaka pie Zemes tik Cieši cik vien Varēja un Leca. Un, kad viņš to darīja, viņa Acis Ieraudzīja Svētos Kalnus.
Mazais Pelēns tikai ar grūtībām spēja Noticēt savām Acīm. Bet Tie tur bija. Bet tad viņš Krita Atpakaļ Lejā, un Iekrita Upē!
Mazais Peļu Puisēns Nobijās un Rāpās atpakaļ Krastā. Viņš bija Slapjš un gandrīz līdz Nāvei Nobijies.
„Tu mani Piemuļķoji!” mazais Pelēns Kliedza Vardei.
„Pagaidi,” teica Varde. „Nekas Ļauns tev nav noticis. Neļauj savām Bailēm un Dusmām padarīt tevi Aklu. Ko tu Redzēji?”
„Es,” Pelēns izstostīja, „es, es Redzēju Svētos Kalnus.”
„Un tev ir Jauns Vārds!” teica Varde. „Tas ir Lecošā Pele.”
„Paldies tev, Paldies, „ Lecošā Pele Pateicās vēlreiz un vēlreiz. „es gribu Atgriezties pie manas Peļu Cilts un Pastāstīt par visu šo, kas ar mani ir Noticis.”
Lecošā Pele Atgriezās Peļu Valstībā. Bet viņu Sagaidīja Vilšanās. Neviens viņā Neklausījās. Tāpēc, ka Pelēns bija Slapjš, ko nekādā Veidā nevarēja izskaidrot, jo Lietus nebija lijis, citas Peles sāka Baidīties no viņa. Viņas domāja, ka Pelēns ir Izspļauts no Kāda Cita Dzīvnieka Mutes, kurš ir Mēģinājis viņu Apēst.
Un citas peles Zināja, ja Pelēns nav derējis kā Barība Tam, kurš viņu ir Gribējis Apēst, tad viņš ir kā Inde arī viņām.
Lecošā Pele atkal Dzīvoja savā Ciltī, bet nevarēja Aizmirst savu Svēto Kalnu Redzējumu.

Atmiņas Kvēloja Lecošās Peles Prātā un Sirdī, un tad Kādu Dienu tā Devās uz Upes Vietas Malu....

Tulkoja Jānis / Baltais Vējš

Tulkots no No Hiemeiohsta Storma grāmatas „Septiņas Bultas”
Hyemeyohsts Storm „Seven Arrows”

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru