Meklējot atbildes uz daudziem ar garīgās attīstības
un pilnveidošanos saistītiem jautājumiem, ar savu dziļo un daudzslāņaino šādu tēmu
izpratni pārsteidz arī Ziemeļamerikas indiāņu no senatnes saglabāto viedo zināšanu
dziļums. Viens no tādiem avotiem ir grāmata, kuru nav sarakstījis kāds kārtējais
„zinošais” baltais cilvēks, bet gan indiānis, kurš pats joprojām dzīvo ar šo
seno zināšanu savā gēnu atmiņā un vēl tajās nedaudzajās tradīcijās, kas cauri
indiāņu „iznīcināšanas viesulim” tomēr nonākušas līdz mūsdienām. Kā piemēru no šeijenu
un siū cilts indiāņu mācībām iztulkoju kādu stāstu no Hiemeiohsta Storma
grāmatas „Septiņas Bultas”. Ar šādu stāstu palīdzību indiāņu viedie apmācīja
zināšanās savu jauno paaudzi. Stāsti ir uztverami līdzīgi kā mūsu pasakas. Katru
reizi tos dzirdot vai lasot, atveras cits izpratnes dziļums. Šis stāsts ir par
garīgā ceļojuma sākumu, turpinājumu, grūtībām tajā. Tulkojumā ir saglabāta
autora pieeja visus arhetipiskos un atslēgas vārdus rakstīt ar lielo burtu. Varētu
teikt, ka tie ir tie vārdi, kas nepārprotami ir nozīmīgi katra cilvēka garīgajā
ceļā. Šoreiz ceļojuma sākums un pirmās grūtības...
Dzīvoja reiz kāds Pelēns.
Viņš bija ļoti Aizņemts Peļu Puisēns, Izpētot Visu
Visapkārt, Pieskaroties ar savām Ūsām Zālei un Meklējot. Viņš bija Aizņemts kā
jau visas Peles, Aizņemts ar Peļu lietām. Bet Reiz viņš Sadzirdēja neparastu
Skaņu. Viņš Pacēla savu Galvu, cieši Piemiedzot Acis, lai Saskatītu, Kustināja
savas Ūsas Gaisā, lai Uztvertu un Brīnījās. Tad kādu dienu viņš Piesteidzās pie
kāda cita Peļu puiša un pajautāja: „Vai tu Dzirdi Dunoņu savās Ausīs, manu
Brāli?”
„Nē, nē,” atbildēja Otra Pele, Nepaceļot savu
Aizņemto Degunu no Zemes. „Es Neko Nedzirdu. Es tagad esmu Aizņemts. Parunāsim
Vēlāk.”
Viņa šo pašu Jautājumu pajautāja vēl kādai Citai
Pelei, un šī Pele uz viņu tā Dīvaini Paskatījās. „Kādas Muļķības tev galvā?
Kāda Skaņa?”, tā pajautāja un Ieslīdēja Nokrituša Kokvilnas Koka Dobumā.
Mazais Pelēns paraustīja Ūsas un iegrima savā
ikdienas Aizņemtībā, Nolēma Aizmirst Visu šo Skaņas Lietu. Bet Dunoņa
nemitējās. Tā bija vāja, knapi sadzirdama, tomēr tā nebija nekur pazudusi. Kādu
Dienu Peļu puisēns Izlēma šo Skaņu izpētīt, nu tikai mazliet. Pametis Citas
Aizņemtās Peles, viņš Aizsteidzās mazu Ceļa gabaliņu projām un atkal
Ieklausījās. Tur Tas bija! Viņš cieši Klausījās, kad pēkšņi Kāds viņu
Sveicināja.
„Sveiks, mazais Brāli,” Balss teica, un Peļu
Puisēns gandrīz vai Izlēca Ārā no savas Ādas. Viņš Sasprindzināja savu Muguru
un Asti un bija gatavs Bēgt.
„Sveiks,” Balss atkal sveicināja. „Tas esmu es,
Jenots.” Protams, tas bija viņš. Jenots pajautāja: „Ko tu Šeit Dari, mazais
Brāli?” Pelēns pietvīka un nolaida savu Deguntiņu gandrīz līdz pašai Zemei. „Es
Dzirdu Dunoņu manās Ausīs, un es to Izpētu,” sekoja bikla atbilde.
„Dunoņa tavās Ausīs?” noteica Jenots un Apsēdās
Pelei blakus. „Tas, ko tu Dzirdi, mazais Brāli, ir Upe.”
„Upe?”, ziņkārīgi pārjautāja Pelēns. „Kas ir Upe?”
„Nāc man līdzi un es Parādīšu tev Upi,” Jenots
teica.
Mazais Peļu puisītis drausmīgi Baidījās, tomēr
viņš bija Izlēmis beidzot Izpētīt un Noskaidrot Visu par Dunoņu. „Es varēšu
Atgriezties pie mana Darba,” viņš nodomāja, „kad šī lieta būs Atrisināta,
iespējams, tā Palīdzēs man Visā manā ikdienas Meklēšanā un Vākšanā. Un Visi
mani Brāļi teica, ka tas nav Nekas. Es viņiem Parādīšu. Es palūgšu Jenotu, lai
viņš Atgriežas kopā ar mani un man būs Pierādījums.”
„Labi, Jenot, mans Brāli,” teica Pelēns. „Ved mani
uz Upi. Es Iešu ar tevi.”
Mazais Peļu Puisēns Gāja kopā ar Jenotu. Viņa mazā
Sirds Dauzījās Krūtīs. Jenots Veda viņu pa Svešām Takām, un mazais Pelēns Saoda
daudzu šo Ceļu Gājušo Smaržas. Daudzas reizes viņš bija tik Nobijies, ka
gandrīz Pagriezās Atpakaļ. Beidzot viņi Nonāca pie Upes. Tā bija Milzīga un
Elpu Aizraujoša, dažās Vietās tā bija Dziļa un Tīra, citās Vietās Duļķaina un
Tumša. Mazais Peļu Puisēns nevarēja Redzēt tai Pāri, jo tā bija tik ļoti Liela.
Tās Straume Dunēja, Dziedāja, Sauca un Dārdēja. Mazais Pelēns Redzēja Lielus un
Mazus Pasaules Gabaliņus, ko tā nesa Virspusē.
„Tā ir tik Varena!” teica mazais Peļu Puisēns,
Meklējot atbilstošus Vārdus.
„Jā, tā ir Liela un Spēcīga,” atbildēja Jenots, „ un
šeit es gribētu tevi Iepazīstināt ar kādu Draugu.”
Kādā Rāmākā, Seklākā Vietā bija Ūdenslilijas Lapa,
Spīdīga un Zaļa. Uz tās sēdēja Varde, gandrīz tikpat Zaļa kā šī Lapa. Skaidri
izcēlās Vardes Baltais Vēders.
„Sveiks, mazais Brāli,” teica Varde. „Priecājamies,
ka esi šeit, pie Upes.”
„Man Tagad ir Jādodas Tālāk,” iestarpināja Jenots,
„bet Nebaidies, mazo Brāli, jo Tagad par tevi Parūpēsies Varde.” Un Jenots
Devās Tālāk pa Upes Krastu, Meklēdams Barību, ko viņš varētu Nomazgāt un Apēst.
Mazais Pelēns Pietuvojās Ūdenim un tajā
Ieskatījās. Viņš tur saskatīja Nobijušās Peles Atspulgu.
„Kas tu esi?” mazais Peļu Puisēns pajautāja
Atspulgam. „Vai tu Nebaidies būt tik Tālu prom no mājām, lai būtu šeit, pie
Varenās Upes?”
„Nē,” atbildēja Varde, „es Nebaidos. Man kopš
Dzimšanas ir Dota Dāvana Dzīvot gan Uz Upes, gan Upē Iekšā. Kad Atnāk Ziemas
Vīrs un Sasaldē šo Dziedinošo Mācību, mani nevar Saskatīt. Bet visu laiku,
kamēr Pērkona putns Lido, es esmu šeit. Lai mani Sastaptu, Katram ir Jānāk tad,
kad Pasaule ir Zaļa. Es, mans Brāli, esmu Ūdens Sargātāja.”
„Pārsteidzoši!” beidzot noteica mazais Pelēns,
atkal Meklēdams atbilstošus Vārdus.
„Vai tu vēlies iegūt kādu Dziedināšanas Mācību?”
Varde pajautāja.
„Dziedināšanas Mācību? Es?” pārsteigts pārjautāja
mazais Peļu Puisēns. „Jā, jā! Ja tas ir Iespējams.”
„Tad Pieploc pie Zemes cik Cieši vien Vari, un tad
Lec cik Augstu vien Spēj! Un tu iegūsi savu Dziedināšanas Mācību!” Varde
pamācīja.
Mazais Pelēns darīja kā bija Mācīts. Viņš Pieplaka
pie Zemes tik Cieši cik vien Varēja un Leca. Un, kad viņš to darīja, viņa Acis
Ieraudzīja Svētos Kalnus.
Mazais Pelēns tikai ar grūtībām spēja Noticēt
savām Acīm. Bet Tie tur bija. Bet tad viņš Krita Atpakaļ Lejā, un Iekrita Upē!
Mazais Peļu Puisēns Nobijās un Rāpās atpakaļ
Krastā. Viņš bija Slapjš un gandrīz līdz Nāvei Nobijies.
„Tu mani Piemuļķoji!” mazais Pelēns Kliedza
Vardei.
„Pagaidi,” teica Varde. „Nekas Ļauns tev nav
noticis. Neļauj savām Bailēm un Dusmām padarīt tevi Aklu. Ko tu Redzēji?”
„Es,” Pelēns izstostīja, „es, es Redzēju Svētos
Kalnus.”
„Un tev ir Jauns Vārds!” teica Varde. „Tas ir
Lecošā Pele.”
„Paldies tev, Paldies, „ Lecošā Pele Pateicās
vēlreiz un vēlreiz. „es gribu Atgriezties pie manas Peļu Cilts un Pastāstīt par
visu šo, kas ar mani ir Noticis.”
Lecošā Pele Atgriezās Peļu Valstībā. Bet viņu
Sagaidīja Vilšanās. Neviens viņā Neklausījās. Tāpēc, ka Pelēns bija Slapjš, ko
nekādā Veidā nevarēja izskaidrot, jo Lietus nebija lijis, citas Peles sāka
Baidīties no viņa. Viņas domāja, ka Pelēns ir Izspļauts no Kāda Cita Dzīvnieka
Mutes, kurš ir Mēģinājis viņu Apēst.
Un citas peles Zināja, ja Pelēns nav derējis kā
Barība Tam, kurš viņu ir Gribējis Apēst, tad viņš ir kā Inde arī viņām.
Lecošā Pele atkal Dzīvoja savā Ciltī, bet nevarēja
Aizmirst savu Svēto Kalnu Redzējumu.
Atmiņas Kvēloja Lecošās Peles Prātā un Sirdī, un
tad Kādu Dienu tā Devās uz Upes Vietas Malu....
Tulkoja Jānis / Baltais Vējš
Tulkots no No Hiemeiohsta Storma grāmatas
„Septiņas Bultas”
Hyemeyohsts Storm „Seven Arrows”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru