Garīgais ceļojums jeb Lecošās Peles stāsts

Meklējot atbildes uz daudziem ar garīgās attīstības un pilnveidošanos saistītiem jautājumiem, ar savu dziļo un daudzslāņaino šādu tēmu izpratni pārsteidz arī Ziemeļamerikas indiāņu no senatnes saglabāto viedo zināšanu dziļums. Viens no tādiem avotiem ir grāmata, kuru nav sarakstījis kāds kārtējais „zinošais” baltais cilvēks, bet gan indiānis, kurš pats joprojām dzīvo ar šo seno zināšanu savā gēnu atmiņā un vēl tajās nedaudzajās tradīcijās, kas cauri indiāņu „iznīcināšanas viesulim” tomēr nonākušas līdz mūsdienām. Kā piemēru no šeijenu un siū cilts indiāņu mācībām iztulkoju kādu stāstu no Hiemeiohsta Storma grāmatas „Septiņas Bultas”. Ar šādu stāstu palīdzību indiāņu viedie apmācīja zināšanās savu jauno paaudzi. Stāsti ir uztverami līdzīgi kā mūsu pasakas. Katru reizi tos dzirdot vai lasot, atveras cits izpratnes dziļums. Šis stāsts ir par garīgā ceļojuma sākumu, turpinājumu, grūtībām tajā. Tulkojumā ir saglabāta autora pieeja visus arhetipiskos un atslēgas vārdus rakstīt ar lielo burtu. Varētu teikt, ka tie ir tie vārdi, kas nepārprotami ir nozīmīgi katra cilvēka garīgajā ceļā. Šoreiz ceļojuma sākums un pirmās grūtības...

Dzīvoja reiz kāds Pelēns.

Viņš bija ļoti Aizņemts Peļu Puisēns, Izpētot Visu Visapkārt, Pieskaroties ar savām Ūsām Zālei un Meklējot. Viņš bija Aizņemts kā jau visas Peles, Aizņemts ar Peļu lietām. Bet Reiz viņš Sadzirdēja neparastu Skaņu. Viņš Pacēla savu Galvu, cieši Piemiedzot Acis, lai Saskatītu, Kustināja savas Ūsas Gaisā, lai Uztvertu un Brīnījās. Tad kādu dienu viņš Piesteidzās pie kāda cita Peļu puiša un pajautāja: „Vai tu Dzirdi Dunoņu savās Ausīs, manu Brāli?”

„Nē, nē,” atbildēja Otra Pele, Nepaceļot savu Aizņemto Degunu no Zemes. „Es Neko Nedzirdu. Es tagad esmu Aizņemts. Parunāsim Vēlāk.”

Viņa šo pašu Jautājumu pajautāja vēl kādai Citai Pelei, un šī Pele uz viņu tā Dīvaini Paskatījās. „Kādas Muļķības tev galvā? Kāda Skaņa?”, tā pajautāja un Ieslīdēja Nokrituša Kokvilnas Koka Dobumā.

Mazais Pelēns paraustīja Ūsas un iegrima savā ikdienas Aizņemtībā, Nolēma Aizmirst Visu šo Skaņas Lietu. Bet Dunoņa nemitējās. Tā bija vāja, knapi sadzirdama, tomēr tā nebija nekur pazudusi. Kādu Dienu Peļu puisēns Izlēma šo Skaņu izpētīt, nu tikai mazliet. Pametis Citas Aizņemtās Peles, viņš Aizsteidzās mazu Ceļa gabaliņu projām un atkal Ieklausījās. Tur Tas bija! Viņš cieši Klausījās, kad pēkšņi Kāds viņu Sveicināja.

„Sveiks, mazais Brāli,” Balss teica, un Peļu Puisēns gandrīz vai Izlēca Ārā no savas Ādas. Viņš Sasprindzināja savu Muguru un Asti un bija gatavs Bēgt.

„Sveiks,” Balss atkal sveicināja. „Tas esmu es, Jenots.” Protams, tas bija viņš. Jenots pajautāja: „Ko tu Šeit Dari, mazais Brāli?” Pelēns pietvīka un nolaida savu Deguntiņu gandrīz līdz pašai Zemei. „Es Dzirdu Dunoņu manās Ausīs, un es to Izpētu,” sekoja bikla atbilde.

„Dunoņa tavās Ausīs?” noteica Jenots un Apsēdās Pelei blakus. „Tas, ko tu Dzirdi, mazais Brāli, ir Upe.”

„Upe?”, ziņkārīgi pārjautāja Pelēns. „Kas ir Upe?”

„Nāc man līdzi un es Parādīšu tev Upi,” Jenots teica.

Mazais Peļu puisītis drausmīgi Baidījās, tomēr viņš bija Izlēmis beidzot Izpētīt un Noskaidrot Visu par Dunoņu. „Es varēšu Atgriezties pie mana Darba,” viņš nodomāja, „kad šī lieta būs Atrisināta, iespējams, tā Palīdzēs man Visā manā ikdienas Meklēšanā un Vākšanā. Un Visi mani Brāļi teica, ka tas nav Nekas. Es viņiem Parādīšu. Es palūgšu Jenotu, lai viņš Atgriežas kopā ar mani un man būs Pierādījums.”

„Labi, Jenot, mans Brāli,” teica Pelēns. „Ved mani uz Upi. Es Iešu ar tevi.”

Mazais Peļu Puisēns Gāja kopā ar Jenotu. Viņa mazā Sirds Dauzījās Krūtīs. Jenots Veda viņu pa Svešām Takām, un mazais Pelēns Saoda daudzu šo Ceļu Gājušo Smaržas. Daudzas reizes viņš bija tik Nobijies, ka gandrīz Pagriezās Atpakaļ. Beidzot viņi Nonāca pie Upes. Tā bija Milzīga un Elpu Aizraujoša, dažās Vietās tā bija Dziļa un Tīra, citās Vietās Duļķaina un Tumša. Mazais Peļu Puisēns nevarēja Redzēt tai Pāri, jo tā bija tik ļoti Liela. Tās Straume Dunēja, Dziedāja, Sauca un Dārdēja. Mazais Pelēns Redzēja Lielus un Mazus Pasaules Gabaliņus, ko tā nesa Virspusē.

„Tā ir tik Varena!” teica mazais Peļu Puisēns, Meklējot atbilstošus Vārdus.

„Jā, tā ir Liela un Spēcīga,” atbildēja Jenots, „ un šeit es gribētu tevi Iepazīstināt ar kādu Draugu.”

Kādā Rāmākā, Seklākā Vietā bija Ūdenslilijas Lapa, Spīdīga un Zaļa. Uz tās sēdēja Varde, gandrīz tikpat Zaļa kā šī Lapa. Skaidri izcēlās Vardes Baltais Vēders.

„Sveiks, mazais Brāli,” teica Varde. „Priecājamies, ka esi šeit, pie Upes.”

„Man Tagad ir Jādodas Tālāk,” iestarpināja Jenots, „bet Nebaidies, mazo Brāli, jo Tagad par tevi Parūpēsies Varde.” Un Jenots Devās Tālāk pa Upes Krastu, Meklēdams Barību, ko viņš varētu Nomazgāt un Apēst.

Mazais Pelēns Pietuvojās Ūdenim un tajā Ieskatījās. Viņš tur saskatīja Nobijušās Peles Atspulgu.

„Kas tu esi?” mazais Peļu Puisēns pajautāja Atspulgam. „Vai tu Nebaidies būt tik Tālu prom no mājām, lai būtu šeit, pie Varenās Upes?”

„Nē,” atbildēja Varde, „es Nebaidos. Man kopš Dzimšanas ir Dota Dāvana Dzīvot gan Uz Upes, gan Upē Iekšā. Kad Atnāk Ziemas Vīrs un Sasaldē šo Dziedinošo Mācību, mani nevar Saskatīt. Bet visu laiku, kamēr Pērkona putns Lido, es esmu šeit. Lai mani Sastaptu, Katram ir Jānāk tad, kad Pasaule ir Zaļa. Es, mans Brāli, esmu Ūdens Sargātāja.”

„Pārsteidzoši!” beidzot noteica mazais Pelēns, atkal Meklēdams atbilstošus Vārdus.

„Vai tu vēlies iegūt kādu Dziedināšanas Mācību?” Varde pajautāja.

„Dziedināšanas Mācību? Es?” pārsteigts pārjautāja mazais Peļu Puisēns. „Jā, jā! Ja tas ir Iespējams.”

„Tad Pieploc pie Zemes cik Cieši vien Vari, un tad Lec cik Augstu vien Spēj! Un tu iegūsi savu Dziedināšanas Mācību!” Varde pamācīja.

Mazais Pelēns darīja kā bija Mācīts. Viņš Pieplaka pie Zemes tik Cieši cik vien Varēja un Leca. Un, kad viņš to darīja, viņa Acis Ieraudzīja Svētos Kalnus.

Mazais Pelēns tikai ar grūtībām spēja Noticēt savām Acīm. Bet Tie tur bija. Bet tad viņš Krita Atpakaļ Lejā, un Iekrita Upē!

Mazais Peļu Puisēns Nobijās un Rāpās atpakaļ Krastā. Viņš bija Slapjš un gandrīz līdz Nāvei Nobijies.

„Tu mani Piemuļķoji!” mazais Pelēns Kliedza Vardei.

„Pagaidi,” teica Varde. „Nekas Ļauns tev nav noticis. Neļauj savām Bailēm un Dusmām padarīt tevi Aklu. Ko tu Redzēji?”

„Es,” Pelēns izstostīja, „es, es Redzēju Svētos Kalnus.”

„Un tev ir Jauns Vārds!” teica Varde. „Tas ir Lecošā Pele.”

„Paldies tev, Paldies, „ Lecošā Pele Pateicās vēlreiz un vēlreiz. „es gribu Atgriezties pie manas Peļu Cilts un Pastāstīt par visu šo, kas ar mani ir Noticis.”

Lecošā Pele Atgriezās Peļu Valstībā. Bet viņu Sagaidīja Vilšanās. Neviens viņā Neklausījās. Tāpēc, ka Pelēns bija Slapjš, ko nekādā Veidā nevarēja izskaidrot, jo Lietus nebija lijis, citas Peles sāka Baidīties no viņa. Viņas domāja, ka Pelēns ir Izspļauts no Kāda Cita Dzīvnieka Mutes, kurš ir Mēģinājis viņu Apēst.

Un citas peles Zināja, ja Pelēns nav derējis kā Barība Tam, kurš viņu ir Gribējis Apēst, tad viņš ir kā Inde arī viņām.

Lecošā Pele atkal Dzīvoja savā Ciltī, bet nevarēja Aizmirst savu Svēto Kalnu Redzējumu.

Atmiņas Kvēloja Lecošās Peles Prātā un Sirdī, un tad Kādu Dienu tā Devās uz Upes Vietas Malu....

Tulkoja Jānis / Baltais Vējš

Tulkots no No Hiemeiohsta Storma grāmatas „Septiņas Bultas”

Hyemeyohsts Storm „Seven Arrows”

Villaru runā par dzīvību uz Venēras

Mēs esam daudz domājuši, lasījuši, dzirdējuši par to, kurp mēs visi dodamies, kāda būs mūsu nākotne, nākotnes pasaule. Mūsu prāti ir baroti ar dažādām utopiskām idejām un iegalvots, ka tā ir utopija jeb tas ir neiespējami. Tomēr daudzi viedi cilvēki uz Zemes ir pārliecināti par to, kurp dodamies un kāda ir mūsu nākotne. Villaru Huaita ir viens no inku seno priesteru zināšanu un prasmju mantotājiem un savā runā par saviem redzējumiem par dzīvību uz Venēras, viņš attēlo arī Zemes civilizācijas iespējamo nākotni. Viņš kā lielākā daļa no seno zināšanu zinātājiem, apgalvo, ka nākotnes radīšana ir mūsu pašu apziņas un izvēles jautājums, ikviena no mums. Un atteikšanās no savu egoistisko priekšstatu uzturēšanas un kalpošanas tiem, ir nepieciešamais apziņas lēciens...

No inku garīgā vēstītāja Villaru Huaita lekcijas Peru, 1997

Pirmais iespaids par Venēru... Izejot cauri astrālajam plānam, es ierados uz Venēras pie kādas jūras ostas. Tur okeānā bija redzami daudzi kosmiskie kuģi. Tas viss bija ļoti, loti dzīvs, kā jau sestajā dimensijā. Viss vibrē ļoti dzīvā un burvīgā, izsmalcinātā dzīvībā. Tu jūties ļoti labi. Tavs garīgais ķermenis jūtas ļoti labi. Ir sajūta kā mājās. Tas ir kaut kas tāds, ko uz Zemes nevar sajust. Zvaigžņu kuģu flotes kareivji (dalībnieki) mani jau gaidīja. Visi puiši bija jauni, jo viņi dzīvo mūžīgi. Viņiem līdzīgi kā mums ir fiziskie ķermeņi, bet dzīvo viņi mūžīgi. Viņi izskatījās aptuveni 22 gadus veci, tērpušies baltās uniformās. Gaisma ir zilgana kā zvaigžņotais debess jums virs viņiem. Tas bija ļoti, ļoti skaisti. Es sajutos ļoti pacilāts un pārsteigts, ka aiz sajūsmas pat skaļi iesaucos „Beidzot es esmu šeit!”. Bet tas nebija labi, jo tā ir piezemētā laime. Tādējādi es neizturēju emocionālā ķermeņa pārbaudi. Es viņiem izskatījos kā mērkaķis, kuram jūs iedodat banānu un kurš aiz laimes sāk lēkāt. Mana laimes izjūta joprojām bija mazliet dzīvnieciska, kas ir dabīga izpausme cilvēkiem uz Zemes. Venērieši to saprata un parādīja man ko vairāk.

Valdība...

Pirmkārt, šeit nav valdības. Šeit nav valdības ēku, vēstniecību, ministriju vai kaut kas tamlīdzīgs. Viņiem nav prezidenta. Katrs ir pats sava valdība. Šeit nav atsevišķu valstu. Planēta Venēra ir kā viena valsts. Šeit nav pases, atsevišķi karogi, tautības, robežas... Šeit nav tiesu varas, jo katrs sev ir tiesnesis, valdība, jurists, pat katrs sev ir arhitekts, katrs pats sev ir viss. Viņi savu apziņu ir atbrīvojuši no visa tā. Šeit nav arī naudas sistēmas. Viņi strādā priekš Dievišķā Tēva un Dievišķās Mātes, lai to tempļus izveidotu sev galvā un sirdī. Jebkur kurp viņi dodas, viņi ir mājās. Viņiem nav sadalītu pienākumu. Katrs ir arī armija, jo katrs ir planētas sargs. Šeit nav tiesu varas, jo šeit nav ego. Nevienam nav ego. Ja ir ego, tad ir karma. Ja ir karma, tad ir arī policija, tiesneši un cietumi. Šīs lietas viņi nepazīst. Viņi ir atbrīvojuši savu apziņu jau ļoti sen, un viņiem nekas no tā nav nepieciešams. Viņiem nav nekādu ieroču. Tādu kā automāti, tanki, lidmašīnas karam vai uzbrukumam. Tas ir vajadzīgs, ja ir bailes, un bailes ir ego. Viņi to visu ir izbeiguši jau ļoti, ļoti sen.

Lielais vairākums no planētas Zeme cilvēkiem saka: „īsts komunisms neeksistē”. Uz Venēras viņi saka: „lai būtu īsts komunisms, mums ir jāatbrīvojas no ego”. Viņiem vairs nevajag nekādas politiskās partijas, kas uzņemas atbildību par materiālajām lietām. Vienīgais jautājums ir apziņas darbība. Ikkatrs uz Venēras ir garīgi bagāts. Tikai novēršot ego, viņi ir kļuvuši par pilnīgu sabiedrību. Tagadnē nav nekādu cīņu, jo katrs pats sev ir valdība. Katrs runā tikai mazliet, un katrs zina, ka viņi ir Meistari ar dažādām iespējām.

Venērieši...

Viņi ir inteliģenti. Viņi ir radījuši saules sistēmu savās smadzenēs. Tā ir atšķirīga no mūsu. Tā ir viedāka un ietilpīgāka, apgaismota un augstākās vibrācijās esoša. Viņiem ir tikai mīlestības aura, jo ego ir izmainīti. Jūs zināt, ka alķīmija sniedz daudz priekšrocību. Tai pateicoties viņiem ir pieejams ļoti daudz elektrības. Viņi, protams, var arī lidot ar saviem ķermeņiem, jo pilnībā pārvalda gan savus smalkos, gan fizisko ķermeni. Viņi ir īsti cilvēki ar visām to spējām un spēku. Mēs to varam saukt supercilvēku valstību. Viņos joprojām ir pavisam mazliet kaut kas no dzīvnieciskā, tomēr tas ir pavisam atšķirīgi kā ir uz Zemes. Viņi ir īsti cilvēki.

Reliģija...

Reliģija ir gaismas reliģija. Dzīvības un beznosacījuma mīlestības gaismas. Viņi saskata gaismu visur, gan dievišķajā Tēvā un dievišķajā Mātē, gan arī seksuālajā enerģijā. Kad viņi ierauga visskaistāko sievieti, viņiem ir pavisam cita attieksme, ne erotiska kā Zemes cilvēkiem. Kad Zemes cilvēks ierauga pievilcīgu meiteni... mēs mazliet esam kā dzīvnieki, jūs jau to zināt. Uz Venēras tā ir cieņa, apziņas radīta cieņa. Tas ir jāsaprot, jo dzīvība un gaisma ir visur. Radīšanas gaisma ir viņu reliģija. Viņiem reliģija nozīmē būt vienotiem ar dievišķo Tēvu un Māti un vienmēr būt savā iekšējā templī. Viņiem nav nepieciešama kāda organizēta reliģija. Viņu dzīve ir saules kosmiskā kultūra, Dievu kultūra. Katram ir viņu spējas un spēks. Viņi sazinās telepātiski un ar attīstītas intuīcijas palīdzību. Viņiem ir gaišredzības un gaišdzirdības spējas. Viņi nerunā tik daudz, kā mēs šeit uz Zemes.

Uz planētas ir tikai 24 likumi, pavisam ne tuvu tik daudz cik uz Zemes. Iemesls tam ir tas, ka viņi ir pilnībā atbrīvojuši savu apziņu. Viņu reliģija ir apziņas trīs soļu attīstība. Pirmais solis ir ego novēršana. Lai gan viņiem nav ego, tomēr viņos joprojām ir ego pirmcēlonis un viņi to vienmēr apzinās. Viņi vienmēr sevi attīra. Viņu prāts ir apgaismots. Viņu prāts kalpo dievišķajiem Tēvam un Mātei, tas vairs nav ego apkalpotājs.

Otrais solis ir par to, ka ikviena laulība ir alķīmiska. Visas laulības ir dibinātas dziļā apziņas līmenī. Šeit nav laulību šķiršanas, jo viņi ir ar dievišķo Tēvu un Māti. Ikviens zina kā mīlēt. Tas ir vislielākais solis. Ļoti, ļoti sen venērieši dzīvoja līdzīgi kā mēs uz Zemes, tad viņi kļuva psiholoģiski pieauguši. Sākumā tikai daži sekoja šiem trijiem soļiem, tad viņu kļuva arvien vairāk, vairāk un vairāk, kamēr katrs bija pilnībā apguvis šos trīs soļus. Drīz katrs bija kļuvis par alķīmiķi. Tas ir iemesls tam, ka viņu āda ir ļoti caurspīdīga un zīdaina kā zīdaiņiem, jo viņi nekad nav pa tukšo tērējuši savu (seksuālo) enerģiju. Trešais solis ir sakrālā kalpošana un beznosacījuma mīlestība.

Dziedināšana...

Ikviens ir dakteris un dziednieks. Ejot katrs viņu solis dziedina planētu. Ikviens ir meistars, un viņi saka: „Mans fiziskais ķermenis nav meistars, mans Tēvs ir mans meistars.” Viņi ir ļoti vienkārši un pazemīgi. Viņiem nav negatīva ego. „Mans Tēvs ir tas, kurš zina, es kalpoju manam Tēvam, es esmu mūžīgs kalpotājs manam dievišķajam Tēvam un Mātei. Viņš un viņa ir meistari, ne es.” Viņiem nav lepnuma. Viņiem nav sevi jāizrāda. Viņiem nav augstskolu, universitāšu. Viņi saka, ka viņu universitātes ir tikai mentālajā plānā. Uz Zemes nabaga cilvēki ar piespiešanos iemācās tik maz un arī tas nav īsti izmantojams. Uz Zemes ir ārsti, kuri neprot dziedināt. Uz Venēras ikviens ir arī dziednieks. Viņiem nevajag dziedināšanu, jo patiesībā viņi paši ir dziedināšana. Viņi pārtiek no triju veidu „pārtikas” jeb enerģijas – no organiskās, no gaisā esošās enerģijas un no beznosacījuma mīlestībā dzīvotās dzīves iespaidu enerģijas. Viņi izstaro gaismu, kas nāk no viņu dievišķā Tēva un Mātes, kuri ir savienoti ar augstākām dimensijām. Viņi var dziedināt jebkuru slimību. Tādējādi savā garīgajā ceļā viņiem nav jāapmeklē kāds ārsts vai dziednieks. Viņiem ir spējas dziedināt aklumu, kurlumu un vēzi. Bet šeit nav slimību un slimnīcu. Te nav nekāda piesārņojuma, nekā indīga, jo viņi neizmanto nekāda veida degvielu vai elektrību kā uz Zemes. Viņiem ir visādas tehnoloģijas, bet viņi izmanto tikai saules jeb solāro enerģiju. Tā ir pavisam citādāka sistēma.

Dzimstības kontrole un ģimene...

Viņi zina kā apzināti mīlēt un tāpēc nav nepieciešami nekādi ārēji dzimstības kontroles līdzekļi. Tie ir nepieciešami tikai tad, ja mēs neesam civilizēti. Viņi prot mīlēt viens otru svētā, sakrālā un garīgā veidā. Viņi palūdz iekšējai dievišķajai mātei, lai nedzimst bērniņš. Viņi lūdz, lai būtu garīgs bērns. Tas ir pats svarīgākais, nevis fiziskais bērns. Ja viņi grib fizisku bērniņu, viņi lūdz to iekšējai dievišķajai Mātei, un fiziskais bērniņš piedzimst. Ieņemšanas brīdī viņi savienojas ar radītāja enerģiju un lūdz dot bērniņam atbilstošu garīgo kodolu/esenci. Viņi nepazīst abortus.

Par Zemes modernajām tehnoloģijām...

Uz jautājumu par tādām Zemes tehnoloģijām kā mašīnas, datori, lidmašīnas un citas modernās tehnoloģijas kāds Venēras meistars atbildēja: ”Zemes tehnoloģijas ir garīgi un mentāli atpalikušas. Jūs domājat, ka esat civilizēti. Jūs domājat, ka esat pasaules centrs. Ko jūs domājat, kad veicat lidojumus uz Mēnesi? Tas ir kosmiskā likuma pārkāpums. Kad būtnes dzīvo garīgā kultūrā, viņas pakāpeniski tiek iepazīstinātas ar noslēpumiem, kā būvēt savus kosmiskos kuģus. Šīs tehnoloģijas var tikt apgūtas tikai un vienīgi garīgās kultūrās. Starpplanētu ceļojumi ir svēti un pilnībā sakrāli ceļojumi. Tā mums visiem ir jāceļo. Kosmosā katrs var tā ceļot. Bet ceļošana tikai mentālā/intelektuālā līmenī ir bīstama.” Tas ir viss, ko viņi pateica.

Kosmosa kuģi...

Viņi būvē kosmosa kuģus, un viņiem ir ļoti gigantisks mātes kuģis. Viņiem nav tādu ieroču, kā tanki, automāti, lidmašīnas vai atombumbas vai kas līdzīgs, jo viņi saka, ka tas nav nepieciešams. Viņi zina citu veidu kā nepieciešamības gadījumā kontrolēt, daudz pārāku veidu. Viņi dzīvo supercilvēku sabiedrībā. Viņi ir Dievi un Dievietes. Viņi pārzina elektromagnētisma zinātni. Viņu vienīgais ierocis ir mazs izsmidzinātājs. Ja viņi to mazliet izsmidzinātu, piemēram, pirms nolaišanās Ņujorkā, tas paralizētu visu gan Ņujorkas štatā, gan kādos trijos četros tuvākajos štatos. Tas paralizētu visas mašīnas un visus cilvēkus bez nogalināšanas, un mašīnu bojāšanas, bez trokšņa, bez jebkādas ēku vai kā cita iznīcināšanas. Šajā brīdī viņi var visu kontrolēt. Jebkurā laikā, ja vien viņi to vēlētos, viņi varētu ieņemt visu mūsu planētu. Tomēr viņi to nekad nedarīs, jo tad viņi zaudētu savu iniciāciju jeb pieeju viedajām zināšanām. Kāpēc lai vēlētos to zaudēt? Kāpēc lai viņi pārkāptu kosmisko brīvās gribas likumu. Mēs gandrīz nepārtraukti karojam starp dažādām valstīm. Tā ir mūsu brīvā griba. Tā ir mūsu realitāte. Mēs nevaram sūdzēties, jo gribam vieglu dzīvi. Viegla dzīve nav meditēšana un garīgas kultūras praktizēšana. Mēs vēlamies vispirms pārvaldīt materiālo pasauli, tikai pēc tam arī garīgo pasauli. Šādā veidā tas nedarbojas. Mums vispirms jākļūst garīgiem un tad varēsim pārvaldīt arī materiālo pasauli.

Dabas un materiālo pasauļu pārvaldīšana...

Viņi ir karaļi un karalienes un kā tādi viņi pārvalda dabu. Ja viņi vēlas lai līst, tad viņi rada lietu. Kad viņi vēlas, lai būtu mākoņains, viņi rada mākoņus. Kad viņi vēlas, lai būtu saulains, viņi izkliedē mākoņus un ir saulains. Viņi dzīvo Sestajā dimensijā. Ļoti senos laikos viņu planēta bija Trešās dimensijas pasaule un Ceturtās dimensijas pasaule. Tās abas ir fiziskas, materiālas. Trešās dimensijas pasaule ir zemapziņas nevis apziņas pasaule. Tagad daudzi apzinājušies cilvēki dzīvo kā paradīzē arī uz Zemes. Ir arī daži meistari, kas apzināti dzīvo šajā Trešajā dimensijā. Lielais vairākums no apzinājušamies cilvēkiem ir Ceturtajā dimensijā. Uz Venēras viņi ir vienoti, viņi ir kļuvuši par vienu veselumu savā apziņā. Viņi dzīvo paradīzē, un tā ir aizsargāta. Tā ir burvīga planēta, gandrīz nesataustāma, jo tā tiek pārvaldīta ar daudz mazāk likumiem. Ja viņi atnāk pie mums, tad tikai tāpēc, ka vēlas dalīties savā viedumā. Viņi vēlas brīdināt cilvēci, parādīt citu ceļu.

Pastāv daudzas citas civilizācijas, daudz attīstītākas, apgaismotākas, ejošas garīgu attīstības ceļu. Ir ļoti svarīgi zināt viņu dzīvesveidu, lai mēs varētu salīdzināt savu civilizāciju ar citu mūsu saules sistēmas planētu civilizācijām. Viņi ir noraizējušies, ka mēs pietiekami neattīstāmies, tomēr viņi priecājas par mums, jo mēs darbojamies tajā virzienā. Maz pamazām mēs sākam saprast. Viņi saka, ka mums nevajag meklēt sakarus ar ārpuszemes civilizācijām. Jo dažkārt, kad mēs viņus ataicinām, mēs vēlamies, lai viņi mūs paņem prom uz neatgriešanos un tas nav labi, jo mēs tādējādi aizbēgam no savas atbildības. Mēs gandrīz neko šeit neesam darījuši garīgās attīstības ziņā, un gribam tikt glābti. Tā tas nedarbojas. Arī no citu sauļu sistēmām ierodas negatīvas būtnes, kosmiskie kuģi utt. Pelēkie nenāk no citām planētām. Viņi nāk no mūsu planētas. Ceturtajā dimensijā ir gaismas puse un tumsas puse. Tumsas pusē dzīvo šie pelēkie. Cilvēce tic, ka viņi nāk no citām planētām. Tāpat mūsu planētas tumšajā pusē dzīvo arī dažādi monstri un arī lieli dzīvnieki. Katrā dimensijā ir dzīvība, dažādas dzīvības formas. Tikai Trešajā un ceturtajā dimensijā mēs dzīvojam fiziskos ķermeņos. Lai tiktu citās dimensijās, mums vajag citus ķermeņus, astrālos, mentālos, atmiskos un citus.

Tulkoja Jānis / Baltais Vējš

Willaru Speaks about Life on Venus; 

Inca Spiritual Messenger, Willaru Huayta A lecture given in Peru, September, 1997; http://www.alunajoy.com/venus.html