Seminārs - mini darbnīca 24.08.2013, no 10:00 - 18:00, Rīgā

Katrs pats sev šamanis (dziednieks, zintnieks).

Dziedniecības aplis.
Dienvidu virziena enerģijas. Varoņa ceļš.

Darbs ar savām ēnām. Ēnu noteikšana un dziedināšana.
Darbs ar čakrām, to diagnostika, attīrīšana un dziedināšana.

Nodarbību vadīs
Jānis/ Baltais Vējš

Norises vieta: starptautiskais masāžu centrs " Samana", Rīgā, Merķeļa ielā 11 - 418.telpa, skat.:
http://www.samana.lv/lv/gariigaas-prakses/gariigo-nodarbiibu-saraksts-394041

Norises laiks: 24.08.2013, no 10:00 - 18:00
Maksa: 25,- LVL
Iepriekš pieteikties, rakstot baltvejs@hotmail.com vai zvanot pa tel. 22 069 698

Seminārs - mini darbnīca 06.07.2013 no 10:00 - 16:00, Rīgā

Šamanisms kā seno zināšanu atspoguļojums mūsdienās.

Šamaniskā pasaules uztvere.
Četri uztveres veidi
Cilvēks kā duāla būtne
Dziedniecības aplis- izpratne par enerģiju līdzsvaru, to organizēšanos laikā un telpā
Darbs ar enerģijām,savas enerģētikas stiprināšana
Meditācijas, ceļojumi, stāsts par zosi, tehnika prāta atbrīvošanai
Klusuma punkts, patiesības punkts

Nodarbību vadīs
Jānis/ Baltais Vējš

Norises vieta: starptautiskais masāžu centrs " Samana", Rīgā, Merķeļa ielā 11 - 418.telpa, skat.:
http://www.samana.lv/lv/gariigaas-prakses/gariigo-nodarbiibu-saraksts-394041

Norises laiks: 06.07.2013, no 10:00 - 16:00
Maksa: 15,- LVL
Iepriekš pieteikties, rakstot baltvejs@hotmail.com vai zvanot pa tel. 22 069 698

Jauna grupa Dienvidu darbnīcai jeb Varoņa ceļš

Visiem, kuriem interesē sevis praktiska dziedināšana, apzinot un dziedinot savas dvēsles traumas, apvienojumā ar zināšanu un apzināšanās paplašināšanu, savu vibrāciju celšanu, ir iespēja pieteikties Dienvidu dziedināšanās darbnīcai. Tajā apgūstam un pielietojam dažādas seno baltu, seno inku Gaismas priesteru (Laiku), šamanisma un mūsdienās plašāk pazīstamas enerģētiskās dziedināšanās metodes. Viena no galvenajām atziņām ir tāda, ka tikai katrs pats sevi var dziedināt - tikai jāzina kā. Ja gribam, lai kāds cits to izdara mūsu vietā - izrādās, ka tas iedarbojas tikai uz neilgu laiku...
Nākamā Dienvidu darbnīca notiks tad, kad būs pieteicies pietiekams skaits interesentu un ne agrāk kā nākošgad.
Dienvidu darbnīcas arhetips ir Varonis, kurš drosmīgi uzsāk savu dziedināšanās ceļojumu. Tālāk seko šī ceļojuma apraksts.

Varoņa ceļš.

Viena no mūsu postmodernās dzīves lielākajām traģēdijām ir tā, ka cilvēki jūtas vientuļi. Mūsdienu tehnoloģijas un dzīvesveids var cilvēkam, kas tumsā sēž pie mirgojoša datora vai televizora ekrāna, ļaut sajusties, ka viņš ir kontaktā ar ārējo pasauli, ar citiem, tiesa gan bez satikšanās ar dzīvu elpojošu būtni vai īstu dabīgu dabas izpausmi. Šāda dzīvesveida rezultāts ir tāds, ka kādu dienu tāds cilvēks pēkšņi saprot, ka viņš ir izolējies no apkārtnes un savu dzīvi nodzīvo ilūzijā.

Šamaņi tad jautā, „Cik daudz laika tev ir jāiztērē pa tukšo?”. Viņi iedrošina nomest šīs ilūziju maskas un sākt sadarboties ar pasauli tiešā veidā, iekļaujoties dažādos lokos, aprindās, ciklos, apļos. Dzīvē eksistē daudz un dažādi loki jeb apļi, kuri savukārt ir sastāvdaļa kādiem citiem apļiem vai arī to iekšienē eksistē kādi citi apļi. Mūsu eksistences pamats ir pasaule, kas ir organizēta apļos. Zeme ir apaļa kas apļo ap apaļu Sauli apļveida kustībā, kas rada saullēktu un saulrietu ciklisku apļošanos. Putni veido apaļas ligzdas un dēj apaļas olas. Ziediem plaukst apaļas ziedlapiņas ap apaļu centru apļveidā. Dzīvība sastāv no apaļiem atomiem, kas savukārt sastāv no vēl mazākām apaļām apļojošām daļiņām. Atomi savienojas apaļās molekulās, kuras savienojas apaļās šūnās, kas veido mūsu ķermeni, kas sastāv no neskaitāmiem apļiem. Mūsu šūnu intelekts jeb DNS ir apļveida spirāles formā. Mūsu dzīves cikli arī ir kā apļi. Mums apkārt ir dažādu cilvēku apļi vai loki – draugu loks, ģimenes loks, darbabiedru loks, paziņu loks, kuriem atkal ir savi apkārt esošu līdzīgu cilvēku loki. Apļiem jeb lokiem nav sākuma, vidus vai beigu, tie ir kā pastāvīga dzīves enerģijas plūsma.

Šamaņi apzinās šos dažādos apļus ap sevi un ap citiem. Praktiski visās šamaniskajās kultūrās kā šo enerģiju un garīgo spēku fiziska manifestācija tiek izmantoti Dziedināšanas Apļi (Medicine Wheels).

 

Dziedniecības Aplis

Dziedniecības Aplis ir garīgās enerģijas fiziska manifestācija. Iekšējā dialoga ārēja izpausme. Tas ir kā spogulis, kurs palīdz mums labāk saskatīt, kas notiek mūsu iekšienē. Tas ir aizsardzības aplis, kurš ļauj mums koncentrēt sevī apkārtējās enerģijas, tādējādi sazināties un iepazīt Garu, savu Es, Dabu (tās pamatelementu spēku). Šis aplis palīdz mums saskatīt un saprast, kur tieši mēs atrodamies savā attīstības ceļā un kas mums sevī jāattīsta, lai realizētu savu potenciālu. Tas palīdz mums izprast, ka mēs visi esam savstarpēji saistīti un kas tieši ir mūsu daļa šajā sarežģītajā kopējo dzīvju kamolā. Tas ļauj mums sajust, ka katrs mēs pievienojam savu krāsu, dimensiju cits cita dzīvei, ka katram no mums ir jāpiedalās kopējās eksistences skaistuma radīšanā. Kad esam iemācījušies „sarunāties” ar Dziedināšanas Apli, mēs to uztveram ne tikai kā sevis, bet arī kā visas apkārtējās pasaules modeli, kurš sniedz atbildes uz jebkuriem jautājumiem, palīdz iegūt skaidrību. Tas ir dziedināšanas instruments cilvēku garīgai izaugsmei, sasaistei ar neredzamo pasauli, ar bezgalību jeb Visumu.

Enerģētisko jeb garīgo pasauli šeit var veidot gan pamatelementi, gan debespušu virzieni, gan krāsu vai gadalaika enerģija, gan atrašanās vieta savā dzīves ciklā, gan īpašības, emocijas – viss, kas ir enerģija. Tiem, kuri vēlas sākt dzīvot savu dzīvi savādāk kā līdz šim un uztvert savu dzīves pieredzi ar atšķirīgu skatījumu, ir svarīgi izprast enerģijas un praktiskās darbības, kas veicamas, ceļojot šajā aplī. Tas ļauj veikt būtiskas izmaiņas savā enerģētiskajā ķermenī. Tas ļauj pilnībā pašam veidot savu dzīvi nevis ļaut, lai to veido sabiedrība, ģimene, ģenētiski mantotās kultūras īpatnības.  Katrs var iemācīties kā praktiski pārvērst savu ikdienu veselīgā, bagātīgā un prieka pilnā dzīvē ne tikai sev, bet arī apkārtējiem.

 

Dziedināšanas Aplis sastāv no četriem sektoriem atbilstoši četriem galvenajiem debespušu virzieniem, četriem galvenajiem pamatelementiem, četriem gadalaikiem. Arī cilvēka mūžs sastāv no četriem posmiem – bērnība, jaunība, briedums un vecums. Katrā no šiem sektoriem varam atrast arī emocijas, kas ir atbilstošas sektora enerģētikai. Šie enerģiju salikumi gan ir atšķirīgi dažādu tautu, cilšu kultūrās, liela nozīme ir arī vietas ģeogrāfiskajam stāvoklim. Parasti šo sektoru enerģētiku raksturo arī dažādi simboliski dzīvnieki jeb tā sauktie spēka dzīvnieki. Atkarībā no konkrētajā vietā esošās faunas, tie var būt ļoti atšķirīgi. Izplatītākie ir ērgļi, vanagi, čūskas, bruņurupuči, delfīni vai vaļi, lauvas, tīģeri, jaguāri, lūši, vilki, lāči, aļņi, brieži utt. Mana skolotāja A.Villoldo rietumniekiem adaptētajā inku šamanisma mācībā Dziedniecības Aplis sākas dienvidu virzienā, kurā ietilpst Zemes pamatelementa un Čūskas ka arhetipa enerģijas, un kurā veicamais sevis dziedināšanas darbs ir saistīts ar pagātnē ar savam domām, rīcību un emocijām iegūto enerģiju apzināšanu sevī un atbrīvošanos no tām līdzīgi kā čūska nomet savu ādu.  Dziedināšanās šajās enerģijās tiek saukta par Varoņa ceļojumu. Nākošais ir rietumu virziens, kura enerģijas simbolizē Ūdens pamatelements, jaguārs kā arhetips, savu baiļu iepazīšana un atbrīvošanās no tām un Gaismas kareivja ceļa apgūšana. Tālāk seko ziemeļu virziens, ar Uguns un Kolibri enerģijām, kur iepazīstas ar dvēseles maģijas līmeni un savu senču enerģijām un apgūst Gaišreģa ceļu. Ceturtais ir austrumu virziens ar Gaisa un Ērgļa/Kondora enerģijām, kurā mācās kā saskatīt „kopējo lielo bildi”, „izsapņot” nākotni un to realizēt, kā arī apgūt prasmi iet Zintnieka ceļu. Var teikt, ka katrā šajā ceļojumā tiek veikts darbs ar noteiktu vibrāciju frekvences enerģijām, sākot ar zemākajām. Šoreiz uzzināsim ko vairāk par Varoņa ceļojumu.

 

Varoņa ceļš

Varoņa ceļojuma laikā mēs mācāmies dzīvot bez sevis un citu vērtēšanas un nosodīšanas, bez ciešanām, bez pieķeršanās un sajūtot un baudot skaisto. Notiek savu dvēseles traumu pārvēršana spēka avotā. Iepriekš pieredzētās emocionālās traumas var palīdzēt rast iekšējo spēku, līdzjūtību un mīlestību. To panāk ar atbrīvošanos no saviem pagātnes situāciju stāstiem, no savas emocionālās attieksmes pret notikušo. Atteikšanās no upura vai žēlojamā lomas palīdz kļūt harmoniskam, stipram, veselam. Jums vairs nav jābūt, piemēram, neviena nesaprastam māksliniekam vai sabiedrības nepieņemtajam neveiksminiekam ar zelta sirdi, vai bez vainas vainīgajam. Šī ceļojuma laikā mēs saprotam, ka tie ir mūsu pašu radīti situāciju skaidrojumi tam, kas patiesībā ar mums ir noticis. Tie var būt jūsu vai kāda cita radīti stāsti par jūsu pagātni. Jūs tiem ticat, bet tie neesat jūs pats.  Ciešanas rodas tad, kad jūs šos stāstus uztverat kā realitāti, kā savu būtību. Šo stāstu tēli pārtiek no jūsu enerģijas. Par cik jūs ticat, ka tie ir reāli, jūs mēģiniet tos izprast un noslēgt vienošanos. Bet viņu prasības, neapmierinātība, izsalkums pēc uzmanības ir neapmierināmi. Piemēram, jums var šķist, ka jūsu tēva ēna nemitīgi jūs traucē, meklējot piedošanu vai atmaksu. Vai varbūt jūsu bērna tēls jums nemitīgi stāsta, ka viņu vajadzēja audzināt savādāk. Vai varbūt tas ir jūsu jaunības tēls, ka nemitīgi pārmet, ka esat savu jaunību izšķiedis pa tukšo. Varbūt jums nepārtraukti vai laiku pa laikam galvā skan šādas balsis, kas jums pārmet jūsu kļūdas vai citu kļūdas attiecībā pret jums… Kamēr mēs vien ticam šo tēlu īstumam un kamēr vien cenšamies sevi vai citus attaisnot vai nosodīt šo stāstu ietvaros, mēs patiesībā tērējam savu dzīves enerģiju un esam kā iesprūduši šajā „noslēgtajā neveiksmju aplī” un nevaram no tā izkļūt.

Tik bieži mūsu domas un rīcību nosaka šie priekšstati, šie stāsti, kam mēs ticam. Tik bieži mēs balstāmies uz bērnībā iegūtiem priekšstatiem, ka ģimenē mums ir jāveic noteiktas darbības, varbūt pat rituāli, lai šajā noteiktajā veidā izrādītu savu mīlestību un uzticību saviem mīļajiem. Tik daudz cilvēku pavada laiku neproduktīvās tikšanās un sanāksmēs, jo viņi domā un tic, ka sekmīgi cilvēki piedalās daudzās svarīgās sanāksmēs. Cik daudz studentu piespiež sevi studēt ko praktisku tā vietā, lai sekotu savam sirds aicinājumam? Kad jūs atbrīvojaties no visiem jūsu stāstiem un priekšstatiem par „tas ir pareizi”, „visi tā dara”, „tas ir vislabākais”, tad jūs beidzot varat sākt iepazīt savu patieso būtību un citu jums apkārt esošo cilvēku patieso nozīmi jūsu dzīvē. Jūs sākat apzināties kādā veidā jūsu pagātnes notikumi, jūsu no vecākiem un sabiedrības iegūtie priekšstati, ir veidojuši to kāds jūs esat tagad. Kad šos notikumus un priekšstatus jūs pieņemat kā izdzīvotus un bez nepieciešamības tajos atgriezties, jūs varat sākt veidot jaunu dzīvi, jaunu savas dzīves stāstu, kas ir daudz vairāk piemērots Varoņa ceļam. Jūs varat atbrīvoties no mēģinājuma pusmūžā atkal izdzīvot pusaudža dzīvi vai četrdesmit gadīgas sievietes mēģinājuma izskatīties un uzvesties kā divdesmitgadīgai. Jums tas vairs nav nepieciešams, jūs radiet savu dzīvi atbilstošu savai pieredzei un savam sirds aicinājumam. Jūs sakāt apzināties, ka pagātnes notikumi patiesībā ir jūs virzījuši uz sevis dziedināšanas, tālākas mācīšanās un atklājumu ceļa.

Tas, par ko jūs sevi uzskatāt, iemiesojas jūsu tēlā. Jūs izskatāties un rīkojaties atbilstoši šim paštēlam un arī citi jūs uztver tieši tā.  Jūs, piemēram, liekat citiem sevi uztvert kā nepieejamu vai draudzīgu, pārliecinātu vai nedrošu, spēcīgu vai ievainotu. Un neatkarīgi, vai jūs to apzinieties, vai nē, jūs „atspoguļosieties” tajos jūsu apkārtnē esošajos cilvēkos, kurus jūs pieņemat, jo būs arī tādi, kuru izskats un ķermeņa valoda būs jums nepieņemama. Tie jūs „neatspoguļo”. Tā, piemēram, iedomājieties sevi esam pārpildītā autobusā, kur cilvēki jums apkārt visticamāk būs no jūsu sociālā slāņa pretstatā tiem, kuri izskatās, ģērbjas un uzvedas atšķirīgi no jums.

Kāpēc mēs pieķeramies saviem stāstiem?

Mēs pieķeramies un ticam saviem stāstiem tāpēc, ka tie mums sniedz kādu labumu, pat ja tie liek mums ciest. Parasti galvenais ieguvums ir tas, ka tādā veidā tiek spodrināta mūsu pašapziņa jeb ego. Mēs ticam, ka kādu dienu mēs tiksim galā ar savām bērnības traumām vai neveiksmīgas mīlestības sekām, ja pietiekami smagi ar to strādāsim, bet mēs neiedomājamies atbrīvoties no cietēja jeb upura lomas. Lai to izdarītu, ir jāatbrīvo ego nepieciešamība būt tam, kas veido jūsu dzīvi, jūsu dzīves stāstu.  Jūsu ego piemīt ļoti spēcīgs izdzīvošanas instinkts un tas darīs visu nepieciešamo lai izdzīvotu. Tas vienmēr uzstās uz savu nepieciešamību būt „patiesības paudējam”. Droši vien esat pieredzējuši situāciju, kad strīdoties ar kādu, daļa no jums vēlas apstāties un rast kādu kopsaucēju, kādu risinājumu, bet jūsu ego uzstāj, ka jūs ziniet labāk un jūsu skatījums ir pareizāks, un jūs turpiniet strīdu līdz savai uzvarai. Jūsu ego ir jūs pārliecinājis, ka, ja jūs atbrīvosieties no jūsu pagātnes situāciju stāstiem, tad neviens jūs vairs nemīlēs, neievēros, nenovērtēs. Bieži vien šī ticēšana mūsu pagātnes emocionālajiem stāstiem dod mums viltus drošības sajūtu. Cilvēki bieži domā, ka justies kā savas bērnības, laulātā drauga vai finansu trūkuma upuriem, ir viņu neatņemamas tiesības un viņi pat izbauda to. Laika gaitā viņi tomēr sāk apzināties, ka tādā veidā viņi sevi iesloga ciešanu cietumā. Tomēr viņi nezin kā izkļūt no šī „noslēgtā ciešanu apļa” – viņi redz sevi atkārtojam vienas un tās pašas savas dzīves traģēdijas atkal un atkal, tikai ar citu darba vietu, ar citu partneri vai citiem draugiem.

 

Ciešanu trijstūris

Parasti, kad mēs stāstam šādu savu vai citu dzīves pieredzi, mēs saprotam, ka spēlējam kādu no psiholoģijā pazīstamā attiecību trijstūra „vainīgais – upuris – glābējs” lomām. Kā labu piemēru šim trijstūrim var aplūkot kādas sociālās darbinieces neapzināti spēlētās lomas, darbojoties ģimeņu iekšējās vardarbības novēršanā. Parasti tās bija sievietes, kuras bija cietušas no savu vīru vardarbības, un, kuras šī darbiniece uztvēra kā upurus. Šai attieksmei bija arī pozitīvas sekas, jo daudzos gadījumos viņai izdevās novērst tālāku vardarbību. Tomēr sava cena par to bija jāmaksā arī viņai pašai. Viņa tā bija pārņemta ar savu glābējas lomu, ka gadījumos, kad viņas klientes noraidīja viņas mātišķi aprūpējošo attieksmi, viņa pati sajutās kā upuris, kura pūles netiek novērtētas. Un viņa kļuva tik nikna uz savu glābjamo upuru pāri darītājiem, ka pati kļuva arī par vainīgo jeb uzbrucēju, vēlēdamās, lai šie vīrieši arī ciestu, tā vietā, lai, lai saprastu, ka arī viņiem ir nepieciešama dziedināšana un ka arī viņi varētu būt bijuši ģimenes vardarbības upuri savā bērnībā. Tā negribot šī sociālā darbiniece bija iesprostojusi sevi šajā ciešanu trijstūrī.

Problēma ir tā, ka spēlējot šīs lomas, mēs iztērējam tik daudz enerģijas, ka vairs nesaredzam savas dzīves mērķi un nespējam turpināt savu garīgo pilnveidošanos un augšanu. Mēs, protams, neesam šeit piedzimuši tādēļ, lai nepārtraukti atkārtotu savu dvēselisko traumu radītās situācijas, sevi nedziedinot, lai ļautu pagātnei noteikt mūsu nākotni. Mums nav jākļūst par upuru glābējiem, ja to darām tādēļ, lai izpaustu vai mēģinātu salāpīt sevis neizdziedināto daļu. Ja iestrēgstam šajā drāmas trijstūrī, tad dziedināts netiek neviens no iesaistītajām personām. Jau pieminētā sociālā darbiniece, izkļūstot no drāmas trijstūra, agresīvos pāri darītājus sāks uztvert kā cilvēciskas būtnes, kuras veic savu izdziedināšanās ceļojumu. Tādējādi viņa atbrīvosies no savas nepieciešamības redzēt kā tie saņem savu sodu. Tad zudīs vēlme citus tiesāt un nosodīt. 

 

Netiesāšana, nevērtēšana.

Lai praktizētu sevis un citu nevērtēšanu, ir jāpaceļas pāri ierobežojošajiem priekšstatiem, arī pāri visiem tiem priekšstatiem, par kuriem domājam, ka tie ir pareizi vai arī pilnīgi pretēji – nepareizi. Mēs pasauli uztveram, novērtējot situācijas un cilvēkus, arī sevi kā „pareizs” vai „nepareizs”, „labs” vai „slikts” saskaņā ar mūsu kultūras, sabiedrības un ģimenes morāles noteikumiem. Šamaņi uzskata, ka daudz svarīgāka par šo noteikumu ievērošanu ir atbrīvošanās no sekošanas šiem likumiem, un to aizvietošana ar spēju saskatīt patiesību tieši tādu, kāda tā ir, un sekot augstākai, kosmiskai ētikai.

Tad, kad praktizējat nevērtēšanu, jūs vairs automātiski nesekojiet citu viedoklim par konkrētu situāciju. To darot, jūs sākat sekot ētikai, kas ir daudz augstāka par mūsu laiku tikumiem un morāli. It īpaši mūsdienās tas ir ļoti svarīgi, jo plašsaziņas mēdijos radītie tēli ir daudz pārliecinošāki par realitāti. Tādas mūsu vērtības kā brīvība, neatkarība, mīlestība un līdzīgas, tiek pasniegtas kā tukša skaņa, kā kaut kas banāls. Kad uzmanīgi sākat pētīt un domāt, jūs sākat saprast, ko brīvība vai neatkarība nozīmē tieši jums, nevis ko jums stāsta kāds politiķis labi sagatavotā runā. Jūs saprotat, ka brīvība ir kaut kas daudz vairāk kā spēja izvēlēties, kādu auto pirkt autosalonā vai kādu ēdienu pasūtīt restorānā.

Mūsu vērtējumi ir pieņēmumi, kas ir radušies no tā, ko esam iemācījušies vai ko kāds mums ir teicis. Piemēram, lielais vairākums no mums tic, ka vēzis ir neārstējama slimība. Ja ārsts konstatē, ka mums ir vēzis, tad mēs uzreiz sākam baidīties, ka nomirsim. Ja praktizējam nevērtēšanu, tad mēs noraidām šo priekšstatu, ka tagad mums jācīnās uz dzīvību un nāvi. Tā vietā mēs nekavējoties sākam risināt problēmu, un ne tikai fiziskā ķermeņa līmenī, bet arī no tik augsta apziņas līmeņa kā vien spējam, piemēram, apzinoties sevi kā dvēseli. Mēs izvēlamies atrast šīs problēmas cēloņus un atrisināt to.

Mēs vienmēr varam radīt tādu savas dzīves stāstu, kas palīdzēs mums augt, mācīties un dziedināties. Mēs nevaram izmainīt savā rentgenogrammā redzamos punktus, kas norāda uz vēzi, bet mēs varam dziedināt savu dvēseli un beidzot sākt apgūt tās mācību stundas, kuru dēļ mēs esam dzimuši šai dzīvei. Raugoties no dvēseles apzināšanās līmeņa šie punkti rentgenogrammā var mums kalpot kā modinātājs pārmaiņām, no kuru īstenošanas līdz šim esam izvairījušies.

Kad mēs praktizējam nevērtēšanu, mēs slimības vairs neuztveram kā slimības, bet gan kā iespēju izaugsmei un dziedināšanai. Pagātnes traumas vairs nav traumas, bet gan notikumi, kas mūs ir izveidojuši tādus kā esam šodien. Mēs nenoraidām faktus, mēs noraidām šo faktu negatīvu interpretāciju un ap to radīto traumatisko stāstu. Tāda stāsta vietā, balstoties uz tiem pašiem faktiem, mēs radam jaunu spēka, mīlestības un līdzjūtības piepildītu stāstu.

 

Dzīve bez ciešanām.

 Izvelēties dzīvot bez ciešanām nozīmē, ka mēs neradām ciešanu stāstus ap savām sāpēm. Mēs izvēlamies mācīties tieši no neizsmeļamās kosmiskās jeb dievišķās gudrības, mēs vairs neturpinām ciest no savām neveiksmēm. Tomēr, mums ir jāturpina apgūt savas dzīves mācību stundas. Austrumos to pazīst kā karmas cikla pārtraukšanu un tā aizvietošanu ar dharmu (pozitīviem darbiem ir pozitīvas sekas).

Ciešanas rodas tad, kad ap kādu faktu jūs radāt sāpju jeb ciešanu stāstu. Katrs kādā savas dzīves punktā zaudē savus vecākus, savu dzīvesbiedru, vai darbu. Un jūs spējat radīt tam visam apkārt tik dramatisku stāstu, cik vien vēlaties.

Bieži, mēs radot savu ciešanu stāstu, ietekmējamies no saviem apkārtējiem cilvēkiem, līdzīgi kā, kad mazulis nokrīt, viņš uzreiz skatās mātes reakciju it kā jautātu: „Cik sāpīgs šis kritiens bija?”. Atbilstoši mātes reakcijas intensitātei, mazulis rada savu sāpju stāstu un palaiž atbilstoša stipruma bļāvienu.

Buda mācīja, ka ciešanas ir cilvēku dabisko emociju sastāvdaļa, bet tās nav nepieciešamas garīgai attīstībai. Tomēr, ja mēs varam izvēlēties neciest, mēs nevaram izvairīties no sāpēm, jo tās nosaka mūsu fizioloģija – mums visiem ir nervu sistēma, kas sajūt sāpes. Piemēram, zobārstam raujot jums zobu bez anestēzijas, jums tiešām sāpēs. Ja tiks pielietota anestēzija, jūs sajutīsiet tikai vilkšanas, spiešanas vai raušanas sajūtu. Tomēr jūsu prāts sāks domāt par to: „Tā ir zobu urbja skaņa un viņš patiešām rauj ārā manu zobu!” Mēs kļūsim nervozi un nejutīsimies īsti labi, jo mēs būsim radījuši savu stāstu par sāpēm, kuras patiesībā pat nejūtam.

Ir tikai dabiski, ka zaudējot kādu sev mīļu cilvēku, laiku palaikam jūs izjutīsiet skumjas. Un tad jūs izvēlaties, kādu stāstu ap šo notikumu jūs radīsiet. Jūs varat sev teikt, ka nekad tam nevarēsiet noticēt, ka tas nav godīgi, ka jūs nekad netiksiet tam pāri. Vai arī jūs varat domāt, ka jūs viņu tik ļoti mīlējāt. Ka viņš tik daudz ko labu ir devis jums un jūs esat tik pateicīga viņam par to. Ka jūs tik tiešām izbaudījāt šīs jaukās attiecības un, ka tik jaukas attiecības jūs vēlētos piedzīvot vēlreiz.  Mūsu radītie stāsti ir kā pareģojumi, kas vienmēr piepildās. Viegli var saprast, ka pirmais stāsts radīs ciešanas, kamēr otrais stāsts būs dziedinošs. Tiklīdz jūs izvēlaties neradīt ciešanas savā dzīvē, jums vairs nav jāapgūst savas dzīves mācību stundas caur traumām, konfliktiem un neveiksmēm. Jūs varat sākt mācīties tieši no zināšanām.

 

Nepieķeršanās.

Praktizējot nepieķeršanos, mēs atbrīvojamies no lomām kas nosaka mūsu uzvedību, domāšanu un attieksmi pret sevi un citiem. Runa ir par tādam lomām kā, piemēram, stingrs priekšnieks, godīgs darbarūķis, prezidents, asistents, gādīgs tēvs, mīloša māte, paklausīgs bērns, sociāli aktīvs, bijušais alkoholiķis, avantūrists utt. Gan paši sev, gan pasaule vienmēr cenšas mums piešķirt kādu šāda veida apzīmējumu. Tā drošāk, tā vieglāk!? Problēma sākas, kad mēs paši sevi sākam identificēt ar šādām lomām. Mēs vairs neesam mēs paši. Un tad, kad mēs atklājam, ka mēs domājam, jūtam un rīkojamies neatbilstoši saviem priekšstatiem par to kā šīs lomas „jāspēlē”, mēs jūtamies apmulsuši un pievilti. Jo mēs tā centāmies „spēlēt”, mūsuprāt, labi un pareizi!   

Mērķis ir atbrīvoties no jebkādām lomām ar kurām mēs sevi identificējam, nevis vienas lomas nomainīt pret citām, kuras mums varētu šķist interesantākas vai produktīvākas. Kad mēs atbrīvojamies no visiem saviem stāstiem un ierobežojošajām lomām un identitātēm un piekļūstam savam patiesajam Es, tad mēs varam uzskatīt, ka pilnībā praktizējam nepieķeršanos. Mēs atbrīvojamies gan no lomām, gan no stāstiem par sevi, gan no tās sevis daļas, kas identificējas ar šīm drāmām. Kad jūs savam ego vairs neļaujat pieķerties mazajai dzīvesbiedra, bērna, studenta, skolotāja utt, identitātei, tad jūs atbrīvojaties no aizspriedumainajiem priekšstatiem par sevi, tad jūs vairs neraizējaties par to, vai jūs citiem patīkat vai nepatīkat. Jums vairs nav nepieciešams citu cilvēku vērtējums vai atzinība. Jūs jūtaties pilnīgi brīvs savā izvēlē būt patiesais jūs pats.

 

Skaistums.

Praktizēt skaistumu nozīmē saskatīt pievilcību un burvīgumu, pat ja tur ir tikai neglītums. Piemēram, tā vietā lai par savu kolēģi domātu kā par nebeidzamu čīkstētāju un nelabojamu kretīnu, kurš jūsu darbu padara neciešamu, jūs viņu spējat uztvert  dvēseles līmenī un apzināties, ka viņš lieliski simbolizē jūsu nepieciešamību iemācīties kā nevajag attiekties pret citu cilvēku kļūdiņām un neveiksmēm. Kad viņš pienāk un saka, ka atskaitē atkal kaut kas ir aizmirsts ierakstīt, un, ka vispār šī atskaite nekam neder, un ka tā ir jāpārraksta, jūs apzināties, ka viņš ir jūsu skolotājs. Un kamēr jūsu prāts joprojām teiks: „Kāds kretīns!”, jūs atcerēsieties, ka jums ir jāiemācās neatbildēt uz kritiku ar aizstāvēšanos vai uzbrukumu, palikt mierīgam tā vietā, lai sāktu dusmoties tikai tāpēc, ka kādam ir vēlme ķildoties. Kad to pratīsiet, no kretīniem vairs nebūs jāmācās. Pratīsiet ienest skaistumu jebkurā vietā un laikā vienkārši uzsmaidot…

„Skaistums manā priekšā, skaistums aiz manis, skaistums visapkārt.” Šie ir vārdi no Navaho indiāņu pateicības lūgsnas, kurus saka indiānis, kurš pasaulē saredz tikai skaistumu. Citiem vārdiem sakot, mums jāievēro skaistais tur, kur mēs parasti to nesaskatām.

Tā vietā, lai meklētu neglīto un trūcīgo, saskatiet skaisto visapkārt. Nesiet ziedus mājās, nākot no darba. Esiet laipns pret kolēģiem. Pajokojiet ar draugiem. Kad jūs saredzēsiet skaisto visapkārt, skaistums meklēs un atradīs arī jūs, pat visnegaidītākajā veidā vai vietā…un jūs būsiet nogājis jau labu gabalu no Varoņa ceļa.

Mācību Uguns rituāls.

Kā sarīkot saviem radiem, draugiem vasaras Saulstāvju Uguns rituālu?

Arvien vairāk cilvēku atgriežas pie mūsu senču tradīcijām, sajūtot to spēku, patiesumu un palīdzību (atbalstu, svētumu, atmodu…). Meklē, kā šīs tradīcijas pielietot mūsu laikā. Uguns rituāli ir viena no mūsu tradīciju formām, kas daudzus atmodina un liek paskatīties gan uz šodienu, gan uz mūsu senču mantojumu no pavisam cita redzespunkta. Daudzi ir pabijuši, ja tā var teikt, dažādos masu pasākumos, kur tiek veikti arī uguns rituāli, it īpaši mūsu gēnos ierakstītajā Līgo vai Vasaras Saulstāvju laikā. Tomēr daudziem ir vēlme šo laiku pavadīt tikai savu tuvinieku lokā… Jo šis īpašais laiks ir arī iepriekš piedzīvotā un radītā izvērtēšanas laiks, arī vasaras pilnbrieda svinēšanas laiks, arī savas turpmākās dzīves izsapņošanas laiks…

 

Visus, kuriem ir vēlēšanās iepazīties gan ar mūsu seno senču enerģētiskām darbībām šajā laikā, gan ar to, kā rīkot enerģētiski iedarbīgu uguns rituālu, ielūdzam uz praktisku apmācību semināru brīvā dabā, kuru nobeigumā papildināsim ar kopīgu uguns rituālu:

• 12.jūnijā plkst. 19:00 Daugmalē – Senču kalniņā
• 14.jūnijā plkst. 18:00 Saldū (vieta tiek precizēta)
• 16.jūnijā plkst. 12:00 Popes pilskalnā (pie Ventspils)
• 18.jūnijā plkst. 19:00 Liepājā (vieta tiek precizēta)

 Ko darīsim katrā no šiem vakariem?

Stāsts par:

v  Rituālu nozīmi senatnē un šodien.

v  Kā senie balti vadīja šo spēka laiku.

v  Sagatavošanās rituālam, vietas un laika noteikšana.

v  Rituāla vadītāja darbības pirms rituāla, rituālā un pēc tā.

v  Rituāla sākums, kulminācija un nobeigums.

Kopīgs Uguns rituāls.

 

Vēlamais tērps sievietēm gari svārki vai tautiski brunči, visiem balti vai gaiši krekli un blūzes. Līdzi jāņem arī  rakstāmais un piezīmju papīrs, varbūt arī saliekamais krēsls vai sedziņa uz kā apsēsties (kopā mācīšanās un rituāls ilgs ap 3 stundām. Apģērbs atbilstoši Laika apstākļiem, varbūt, ka nepieciešams arī kāds pretodu līdzeklis

 

Ziedojums par zināšanu un pieredzes gūšanu sākot no 10,- LVL

Pieredzē un zināšanās dalīsies Māra Brante un Jānis Ieviņš – seno zināšanu centrs SIDRABVĒJŠ http://sidrabvejs.blogspot.com/ un Baltu saime „Saules ceļš”. Praktiski veikti vairāk kā simts rituālu, mazāk kā… kādi simts piecdesmit, neviens nav saskaitījisJ

 

Lai topam baltāki un uz tikšanos!

Pieteikšanās:

Daugmalē pie Anitas pa tālr. 26 648 571

Saldū pie Silvas pa tālr. 29 573 205

Popē pie Ilzes pa tālr. 29 481 635

Liepājā pie Sandras pa tālr. 26 546 697

Garīgais ceļojums jeb Lecošās Peles stāsts (nobeigums)

Šis ir nobeigums Ziemeļamerikas šeijenu un siū indiāņu cilšu seno garīgo tradīciju mācības atspoguļojošam stāstam par Lecošo Peli. Pelēns turpināja savu ceļojumu pārvarot bailes, iepazīstot kārdinošu peļu paradīzi. Tās kārdinājumu Pelēns pārvarēja un devās tālāk piepildīt savu sapni nonākt Svētajos Kalnos. Lecošās Peles tālāka mācība, satiekot Bizonu, bija par ziedošanu, dāvināšanu un redzējuma jeb uztveres maiņu. Pelēns uzdāvināja vienu no savām acīm, lai Bizons taptu vesels un varētu sevi dāvināt cilvēkiem. Mācība par to, lai varētu darboties dzīvības cikls, ir sevi jādāvina citiem.  

Ceļojums sava sapņa piepildīšanai un garīgajā pilnveidē turpinās. Joprojām ir saglabāta autora pieeja visus arhetipiskos un atslēgas vārdus rakstīt ar lielo burtu. Tie ir vārdi, kas nepārprotami ir nozīmīgi katra cilvēka garīgajā ceļā. Ceļojums turpinās cauri pēdējām grūtībām...un pārvērtības notiek! Ērglis indiāņu kultūrā ir apgaismības simbols!

 

Lecošā Pele Nekavējoties Sāka Izpētīt Jauno Apkārtni. Te bija pat vēl vairāk dažādu lietu kā Citās Vietās, Lietas ar ko būt Nodarbinātam, un Sēklu Pārpilnība, un vēl Citas lietas, kas Pelēm Patīk. Izpētot visas šīs lietas, Pēkšņi Pelēns Uzskrēja virsū Pelēkam Vilkam, kas tur Sēdēja un pilnīgi Neko nedarīja.

„Sveiks, Brāli Vilk,” Lecošā pele teica. Vilka Ausis Modri Saslējās un Acis Iemirdzējās. „Vilks! Vilks! Jā, tas ir tas, kas es esmu, es esmu Vilks!” Bet tad viņa prāts atkal Aizmiglojās, un drīz viņš atkal Klusi Sēdēja, pilnībā Neatceroties to, kas viņš ir. Katru reizi, kad Lecošā Pele viņam Atgādināja, kas viņš ir, viņš atkal Priecājās par Jaunumiem, lai drīz atkal tos Aizmirstu.

„Tik Lieliska Būtne,” nodomāja Lecošā Pele, „bet neko Neatceras.”

Lecošā Pele Aizgāja uz šīs Jaunās Vietas Centru un Klusēja. Pelēns ilgi Klausījās savas Sirds Pukstos. Tad Pēkšņi viņš Izdomāja. Viņš Traucās atpakaļ tur, kur Sēdēja Vilks un Teica.

„Brāli Vilk,” Lecošā pele teica...

„Vilks! Vilks,” teica Vilks...

„Lūdzu, Brāli Vilk,” teica Lecošā Pele, „Lūdzu, Ieklausies manī. Es Zinu, kas tevi Izdziedinās. Tā ir Viena no manām Acīm. Un es Gribu to tev Dāvināt. Tu esi Dižāka Būtne nekā es. Es esmu tikai Pele. Lūdzu, Ņem to.”

Kad Lecošā Pele Beidza Runāt, viņa Acs Izlidoja no viņa Galvas, un Vilks kļuva Vesels.

Asaras Ritēja pa Vilka Vaigiem, bet viņa mazais Brālis tās nevarēja Redzēt, jo Tagad viņš bija Akls.

„Tu esi Dižs Brālis,” teica Vilks, „jo man Tagad ir mana Atmiņa. Bet tu Tagad esi Akls. Es esmu Pavadonis Svētajos Kalnos. Es tevi tur Aizvedīšu. Tur ir Lielais Dziedināšanas Ezers. Pats Skaistākais Ezers visā Pasaulē. Tajā Atspoguļojas Visa Pasaule. Ļaudis, Ļaužu Mājokļi, un Visas Debesu un Prērijas Būtnes.”

„Lūdzu, Aizved mani turp,” teica Lecošā Pele. Vilks Vadīja viņu cauri Priedēm uz Dziedinošo Ezeru. Lecošā pele no Ezera Dzēra Ūdeni. Vilks viņam Stāstīja par apkārt esošo Skaistumu.

„Šeit mums Jāšķiras,” teica Vilks, „jo man Jāatgriežas Atpakaļ, lai arī Citus varu Pavadīt uz šejieni, bet es Pabūšu ar tevi tik ilgi, cik vien Vēlēsies.”

„Paldies tev, manu Brāli,” teica Lecošā Pele. „Lai gan man ir Bail palikt Vienai, es Zinu, ka tev Jāiet, lai tu vari arī Citiem Rādīt Ceļu uz šo Vietu.”

Lecošā Pele Sēdēja, Trīcēdams aiz Bailēm. Nebija jēga Skriet, jo viņš bija Akls, bet viņš Zināja, ka Ērglis viņu Atradīs Šeit. Pelēns Juta kādu Ēnu uz savas Muguras un Dzirdēja tādu Skaņu, kādu Taisa Ērgļi. Viņš Sasprindzinājās, gaidot Triecienu. Un Ērglis Trāpīja. Lecošā Pele iegrima Miegā.

Tad Pelēns Atmodās. Liels bija pārsteigums būt Dzīvam, un tagad viņš varēja Redzēt! Viss bija Izplūdis, bet Krāsas bija Skaistas.

„Es varu Redzēt! Es varu Redzēt!” Lecošā Pele nebeidza vien priecāties.

Kāds Izplūdis Tēls Nāca uz Lecošās Peles pusi. Lecošā Pele Sasprindzināja Redzi, tomēr Tēls Palika Izplūdis.

„Sveiks, Brāli,” teica kāda Balss. „vai tu Vēlies Iegūt kādu Dziedināšanas Mācību?”

„Dziedināšanas Mācību? Es?” pārsteigts pārjautāja mazais Peļu Puisēns. „Jā! Jā!”

„Tad Pieploc pie Zemes cik Cieši vien Vari,” Balss teica,” un tad Lec cik Augstu vien Spēj.”

Lecošā Pele darīja kā bija Mācīts. Viņš Pieplaka pie Zemes tik Cieši cik vien Varēja un Leca! Viņu Paķēra Vējš un Nesa Augstāk.

„Nebaidies,” Balss viņam Uzsauca. „Turies Vējā un Tici!”

Lecošā Pele tā arī darīja. Aiztaisīja Acis un Turējās Vējā, un tas Nesa viņu Augstāk un Augstāk. Lecošā Pele Atvēra savas Acis, un tās bija Skaidras, un jo Augstāk viņš Lidoja, jo Skaidrākas tās Kļuva. Lecošā Pele Redzēja savu Veco Draugu uz Ūdenslilijas Lapas Skaistajā Dziedināšanas Ezerā. Tā bija Varde.

„Tev ir Jauns Vārds,” Sauca varde. „Tu esi Ērglis!”

 

 

Tulkoja Jānis / Baltais Vējš

http://sidrabvejs.blogspot.com/

 

Tulkots no No Hiemeiohsta Storma grāmatas „Septiņas Bultas”

Hyemeyohsts Storm „Seven Arrows”

Garīgais ceļojums jeb Lecošās Peles stāsts (1.turpinājums)

Šis ir turpinājums Ziemeļamerikas šeijenu un siū indiāņu cilšu seno garīgo tradīciju mācības atspoguļojošam stāstam par Lecošo Peli. Iepriekšējā daļā lasījām par Pelēna garīgo meklējumu aicinājumu, tad ceļojuma uzsākšanu, pirmo atklāsmju un mācību iegūšanu, tad par vēlēšanos tajās dalīties ar saviem cilts brāļiem un to pilnīgi noraidošā attieksme… Pele arhetipiski ir ļoti rosīga, taču neredz tālāk par savu degungalu, jo rosoties savās ikdienas gaitās nav laika nekur tālāk paskatīties. Cik pazīstami, vai ne? Un tad vēl arī baidīšanās no visa vēl nezināmā… Tagad Pelēns, pateicoties savai pirmajai mācībai, ir ieguvis vārdu Lecošā Pele. Un iegūtā atklāsme par Svētajiem Kalniem, liek viņam turpināt savu ceļojumu…  Tulkojumā joprojām ir saglabāta autora pieeja visus arhetipiskos un atslēgas vārdus rakstīt ar lielo burtu. Varētu teikt, ka tie ir tie vārdi, kas nepārprotami ir nozīmīgi katra cilvēka garīgajā ceļā. Tātad tagad ceļojuma turpinājums un nākamās pārvaramās bailes un grūtības...

 

 

Lecošā Pele devās uz Peļu Vietas Malu un Piesardzīgi Ieskatījās priekšā esošajā Prērijā. Viņš Meklēja Ērgļus. Debesīs bija Pilns ar daudziem Punktiem, Ikviens kā Ērglis. Bet Pelēns bija Izlēmis Doties uz Svētajiem Kalniem. Viņš Saņēma Visu savu Drosmi un Skrēja pa Prēriju cik Ātri vien Spēja. Viņa mazā Sirsniņa Sitās aiz Uztraukuma un Bailēm.

Viņš Skrēja kamēr Nonāca pie Pasargājoša Salvijas Krūma. Viņš Atpūtās, un mēģinādams Atgūt Elpu, Ieraudzīja kādu Vecu Peli. Salvijas Krūms, kur Dzīvoja vecā pele, bija Peļu Paradīze. Šeit bija Sēklu Pārpilnība, Migas Materiāli un vēl daudz kas cits, ar ko būt Aizņemtam.

„Sveiks,” teica Vecā Pele. „Laipni lūgts.”

Lecošā Pele bija Pārsteigts. Tāda Vieta un tāda Pele. „Tu Patiešām esi dižena Pele,” Lecošā Pele teica ar Vislielāko Cieņu. „Šī Patiešām ir Brīnišķīga Vieta. Un arī Ērgļi tevi šeit nevar Saskatīt,” teica Lecošā Pele

„Jā,” teica Vecā Pele, „un Ikviens šeit var Saskatīt Prērijas Visas Būtnes: Bizonu, Antilopi, Trusi un Koijotu. Ikviens no šejienes var redzēt viņus Visus un Zināt viņu Vārdus.”

„Tas ir Neticami,” teica Lecošā Pele. „Vai tu vari Saskatīt arī Upi un Svētos Kalnus?” 

„Jā un Nē,” Pārliecinoši Teica Vecā Pele. „Es Zinu, ka ir tāda Lielā Upe. Bet es Baidos, ka Svēties kalni ir tikai Mīts. Aizmirsti savu Nodomu Tos Redzēt un paliec šeit kopā ar mani. Te ir Viss, ko tu Vēlies, un šī ir Laba Vieta, kur Dzīvot.”

„Kā tu vari kaut ko tādu Teikt?” Nodomāja Lecošā Pele. „Svēto Kalnu Dziedinošā Mācība ir Tāda, ko Neviens Nekad Nevar Aizmirst.”

„Liels paldies tev, Vecā pele, par Barību, ar kuru mani Cienāji, par laipno uzņemšanu tavā Lieliskajā Mājvietā,” teica Lecošā Pele. „ Bet man Jāmeklē Kalni.”

„Tu esi Muļķa Pele, ja tu Nepaliec šeit. Prērijā ir daudz Briesmu! Paskaties augšup!” vēl Pārliecinošāk teica Vecā Pele. „Redzi visus tos Punktus! Tie ir Ērgļi, un tie tevi Noķers!”

Lecošai Pelei bija grūti Doties Tālāk, bet viņš bija Izlēmis un Atkal ātri Skrēja. Zeme bija Nelīdzena. Bet viņš Sasprindzināja savu Asti un Skrēja no Visa Spēka. Viņš Skrienot Juta Punktu Ēnas uz savas Muguras. Visu šo Punktu. Beigās viņš Ieskrēja Melno Plūmju Pudurī. Lecošā Pele knapi spēja Noticēt savām Acīm. Te bija Vēsa un Plaša Vieta. Te bija Ūdens, Plūmes un Sēklas, ko Ēst, Zāle ko Vākt Migai, Alas ko Izpētīt un daudz kas cits ar ko būt Aizņemtam. Un te bija daudz lietu, ko Vākt un Uzkrāt.

Viņš sāka Izpētīt savu Jauno Ieguvumu, kad Sadzirdēja ļoti Smagu Elpošanu. Viņš ātri Sekoja šai Skaņai un Atrada tās Avotu. Tas bija Liels Matains Uzkalns ar Melniem Ragiem. Tas bija Liels Bizons. Lecošā pele tikai ar grūtībām spēja Noticēt tās Būtnes Lielumam, kuru Redzēja Gulošu savā priekšā. Tas bija tik liels, ka Lecošā pele varētu Ielīst Vienā viņa Lielajiem Ragiem. „Cik Diža Būtne,” Domāja Lecošā Pele un Pielīda Tuvāk.

„Sveiks, mans Brāli,” teica Bizons. „Paldies, ka Apciemo mani.”

„Sveiks, Lielā Būtne,” teica Lecošā Pele. „Kāpēc tu šeit Guli?”

„Es esmu Slims un es Mirstu,” Bizons teica, „un mana Dziedināšanās Mācība man Teica, ka vienīgi Peles Acs var Dziedināt mani. Bet, mazo Brāli, bet šeit nav tādas Lietas kā kāda Pele.”

Lecošā Pele bija šokā. „Viena no manām Acīm!” viņš domāja,” Viena no manām Mazajām Actiņām.” Pelēns aizsteidzās atpakaļ Melno Plūmju Pudurī. Tomēr Elpa kļuva arvien Smagāka un Lēnāka.

„Viņš Nomirs,” Domāja Lecošā Pele, „ja es viņam Neiedošu savu Aci. Viņš ir pārāk Diža Būtne, lai Ļautu viņam Nomirt.”

Pelēns Gāja Atpakaļ, kur Gulēja Bizons un Teica. „Es esmu Pele,” viņš teica Drebošā Balsī. „Un tu, mans Brāli, esi Diža Būtne. Es nevaru Ļaut tev Nomirt. Man ir Divas Acis, tu vari ņemt Vienu no tām.”

Tajā pašā brīdī, kad Tas tika Pateikts, Lecošās Peles Acs Izlidoja Ārā no viņa galvas un Bizons Kļuva Vesels. Bizons Pielēca Kājās, Satricinot Visu Lecošās Peles Pasauli.

„Paldies tev, manu mazo Brāli,” teica Bizons. „ es Zinu par taviem Svēto Kalnu Meklējumiem, un arī par tavu Ceļojumu uz Upi. Tu esi Devis man Dzīvību, tā es to varēšu Atdāvināt Ļaudīm. Es būšu tavs Brālis uz Visiem Laikiem. Skrien zem mana Vēdera un es tevi Aizvedīšu tieši līs Svēto Kalnu Pakājei. Un tev nebūs Jābaidās no Punktiem. Ērgļi tevi neredzēs, kamēr Skriesi zem Manis. Bizona Mugura būs viss ko tie Redzēs. Es esmu no Prērijas un es Uzkritīšu tev virsū, ja Mēģināšu Doties augšup Kalnos.”

Mazais Pelēns Skrēja zem Bizona, Drošībā un Apslēpts Punktiem, bet tikai ar Vienu Aci tas bija Biedējoši. Bizona Lielie Nagi Tricināja Visu Pasauli uz katra viņa Soļa. Beidzot viņi nonāca Vietā un Bizons Apstājās.

„Šeit mums Jāšķiras, mazo Brāli,” teica Bizons.

„Lielum lielais tev Paldies,” teica Lecošā Pele. „Bet Zini, bija ļoti Biedējoši Skriet zem tevis tikai ar Vienu Aci. Un es biju Nepārtrauktās Bailēs no taviem Lielajiem Zemi Tricinošajiem Nagiem.”

„Tev nebija ne no kā Jābaidās,” teica Bizons. „Jo es Eju Saules Dejā un es Vienmēr Zinu, kur mani Nagi Atdursies. Tagad man Jāatgriežas Prērijā, manu Brāli. Tu Vienmēr mani tur varēsi Satikt.”

 

Tulkoja Jānis / Baltais Vējš

http://sidrabvejs.blogspot.com/

 

Tulkots no No Hiemeiohsta Storma grāmatas „Septiņas Bultas”

Hyemeyohsts Storm „Seven Arrows”

Garīgais ceļojums jeb Lecošās Peles stāsts

Meklējot atbildes uz daudziem ar garīgās attīstības un pilnveidošanos saistītiem jautājumiem, ar savu dziļo un daudzslāņaino šādu tēmu izpratni pārsteidz arī Ziemeļamerikas indiāņu no senatnes saglabāto viedo zināšanu dziļums. Viens no tādiem avotiem ir grāmata, kuru nav sarakstījis kāds kārtējais „zinošais” baltais cilvēks, bet gan indiānis, kurš pats joprojām dzīvo ar šo seno zināšanu savā gēnu atmiņā un vēl tajās nedaudzajās tradīcijās, kas cauri indiāņu „iznīcināšanas viesulim” tomēr nonākušas līdz mūsdienām. Kā piemēru no šeijenu un siū cilts indiāņu mācībām iztulkoju kādu stāstu no Hiemeiohsta Storma grāmatas „Septiņas Bultas”. Ar šādu stāstu palīdzību indiāņu viedie apmācīja zināšanās savu jauno paaudzi. Stāsti ir uztverami līdzīgi kā mūsu pasakas. Katru reizi tos dzirdot vai lasot, atveras cits izpratnes dziļums. Šis stāsts ir par garīgā ceļojuma sākumu, turpinājumu, grūtībām tajā. Tulkojumā ir saglabāta autora pieeja visus arhetipiskos un atslēgas vārdus rakstīt ar lielo burtu. Varētu teikt, ka tie ir tie vārdi, kas nepārprotami ir nozīmīgi katra cilvēka garīgajā ceļā. Šoreiz ceļojuma sākums un pirmās grūtības...

Dzīvoja reiz kāds Pelēns.

Viņš bija ļoti Aizņemts Peļu Puisēns, Izpētot Visu Visapkārt, Pieskaroties ar savām Ūsām Zālei un Meklējot. Viņš bija Aizņemts kā jau visas Peles, Aizņemts ar Peļu lietām. Bet Reiz viņš Sadzirdēja neparastu Skaņu. Viņš Pacēla savu Galvu, cieši Piemiedzot Acis, lai Saskatītu, Kustināja savas Ūsas Gaisā, lai Uztvertu un Brīnījās. Tad kādu dienu viņš Piesteidzās pie kāda cita Peļu puiša un pajautāja: „Vai tu Dzirdi Dunoņu savās Ausīs, manu Brāli?”

„Nē, nē,” atbildēja Otra Pele, Nepaceļot savu Aizņemto Degunu no Zemes. „Es Neko Nedzirdu. Es tagad esmu Aizņemts. Parunāsim Vēlāk.”

Viņa šo pašu Jautājumu pajautāja vēl kādai Citai Pelei, un šī Pele uz viņu tā Dīvaini Paskatījās. „Kādas Muļķības tev galvā? Kāda Skaņa?”, tā pajautāja un Ieslīdēja Nokrituša Kokvilnas Koka Dobumā.

Mazais Pelēns paraustīja Ūsas un iegrima savā ikdienas Aizņemtībā, Nolēma Aizmirst Visu šo Skaņas Lietu. Bet Dunoņa nemitējās. Tā bija vāja, knapi sadzirdama, tomēr tā nebija nekur pazudusi. Kādu Dienu Peļu puisēns Izlēma šo Skaņu izpētīt, nu tikai mazliet. Pametis Citas Aizņemtās Peles, viņš Aizsteidzās mazu Ceļa gabaliņu projām un atkal Ieklausījās. Tur Tas bija! Viņš cieši Klausījās, kad pēkšņi Kāds viņu Sveicināja.

„Sveiks, mazais Brāli,” Balss teica, un Peļu Puisēns gandrīz vai Izlēca Ārā no savas Ādas. Viņš Sasprindzināja savu Muguru un Asti un bija gatavs Bēgt.

„Sveiks,” Balss atkal sveicināja. „Tas esmu es, Jenots.” Protams, tas bija viņš. Jenots pajautāja: „Ko tu Šeit Dari, mazais Brāli?” Pelēns pietvīka un nolaida savu Deguntiņu gandrīz līdz pašai Zemei. „Es Dzirdu Dunoņu manās Ausīs, un es to Izpētu,” sekoja bikla atbilde.

„Dunoņa tavās Ausīs?” noteica Jenots un Apsēdās Pelei blakus. „Tas, ko tu Dzirdi, mazais Brāli, ir Upe.”

„Upe?”, ziņkārīgi pārjautāja Pelēns. „Kas ir Upe?”

„Nāc man līdzi un es Parādīšu tev Upi,” Jenots teica.

Mazais Peļu puisītis drausmīgi Baidījās, tomēr viņš bija Izlēmis beidzot Izpētīt un Noskaidrot Visu par Dunoņu. „Es varēšu Atgriezties pie mana Darba,” viņš nodomāja, „kad šī lieta būs Atrisināta, iespējams, tā Palīdzēs man Visā manā ikdienas Meklēšanā un Vākšanā. Un Visi mani Brāļi teica, ka tas nav Nekas. Es viņiem Parādīšu. Es palūgšu Jenotu, lai viņš Atgriežas kopā ar mani un man būs Pierādījums.”

„Labi, Jenot, mans Brāli,” teica Pelēns. „Ved mani uz Upi. Es Iešu ar tevi.”

Mazais Peļu Puisēns Gāja kopā ar Jenotu. Viņa mazā Sirds Dauzījās Krūtīs. Jenots Veda viņu pa Svešām Takām, un mazais Pelēns Saoda daudzu šo Ceļu Gājušo Smaržas. Daudzas reizes viņš bija tik Nobijies, ka gandrīz Pagriezās Atpakaļ. Beidzot viņi Nonāca pie Upes. Tā bija Milzīga un Elpu Aizraujoša, dažās Vietās tā bija Dziļa un Tīra, citās Vietās Duļķaina un Tumša. Mazais Peļu Puisēns nevarēja Redzēt tai Pāri, jo tā bija tik ļoti Liela. Tās Straume Dunēja, Dziedāja, Sauca un Dārdēja. Mazais Pelēns Redzēja Lielus un Mazus Pasaules Gabaliņus, ko tā nesa Virspusē.

„Tā ir tik Varena!” teica mazais Peļu Puisēns, Meklējot atbilstošus Vārdus.

„Jā, tā ir Liela un Spēcīga,” atbildēja Jenots, „ un šeit es gribētu tevi Iepazīstināt ar kādu Draugu.”

Kādā Rāmākā, Seklākā Vietā bija Ūdenslilijas Lapa, Spīdīga un Zaļa. Uz tās sēdēja Varde, gandrīz tikpat Zaļa kā šī Lapa. Skaidri izcēlās Vardes Baltais Vēders.

„Sveiks, mazais Brāli,” teica Varde. „Priecājamies, ka esi šeit, pie Upes.”

„Man Tagad ir Jādodas Tālāk,” iestarpināja Jenots, „bet Nebaidies, mazo Brāli, jo Tagad par tevi Parūpēsies Varde.” Un Jenots Devās Tālāk pa Upes Krastu, Meklēdams Barību, ko viņš varētu Nomazgāt un Apēst.

Mazais Pelēns Pietuvojās Ūdenim un tajā Ieskatījās. Viņš tur saskatīja Nobijušās Peles Atspulgu.

„Kas tu esi?” mazais Peļu Puisēns pajautāja Atspulgam. „Vai tu Nebaidies būt tik Tālu prom no mājām, lai būtu šeit, pie Varenās Upes?”

„Nē,” atbildēja Varde, „es Nebaidos. Man kopš Dzimšanas ir Dota Dāvana Dzīvot gan Uz Upes, gan Upē Iekšā. Kad Atnāk Ziemas Vīrs un Sasaldē šo Dziedinošo Mācību, mani nevar Saskatīt. Bet visu laiku, kamēr Pērkona putns Lido, es esmu šeit. Lai mani Sastaptu, Katram ir Jānāk tad, kad Pasaule ir Zaļa. Es, mans Brāli, esmu Ūdens Sargātāja.”

„Pārsteidzoši!” beidzot noteica mazais Pelēns, atkal Meklēdams atbilstošus Vārdus.

„Vai tu vēlies iegūt kādu Dziedināšanas Mācību?” Varde pajautāja.

„Dziedināšanas Mācību? Es?” pārsteigts pārjautāja mazais Peļu Puisēns. „Jā, jā! Ja tas ir Iespējams.”

„Tad Pieploc pie Zemes cik Cieši vien Vari, un tad Lec cik Augstu vien Spēj! Un tu iegūsi savu Dziedināšanas Mācību!” Varde pamācīja.

Mazais Pelēns darīja kā bija Mācīts. Viņš Pieplaka pie Zemes tik Cieši cik vien Varēja un Leca. Un, kad viņš to darīja, viņa Acis Ieraudzīja Svētos Kalnus.

Mazais Pelēns tikai ar grūtībām spēja Noticēt savām Acīm. Bet Tie tur bija. Bet tad viņš Krita Atpakaļ Lejā, un Iekrita Upē!

Mazais Peļu Puisēns Nobijās un Rāpās atpakaļ Krastā. Viņš bija Slapjš un gandrīz līdz Nāvei Nobijies.

„Tu mani Piemuļķoji!” mazais Pelēns Kliedza Vardei.

„Pagaidi,” teica Varde. „Nekas Ļauns tev nav noticis. Neļauj savām Bailēm un Dusmām padarīt tevi Aklu. Ko tu Redzēji?”

„Es,” Pelēns izstostīja, „es, es Redzēju Svētos Kalnus.”

„Un tev ir Jauns Vārds!” teica Varde. „Tas ir Lecošā Pele.”

„Paldies tev, Paldies, „ Lecošā Pele Pateicās vēlreiz un vēlreiz. „es gribu Atgriezties pie manas Peļu Cilts un Pastāstīt par visu šo, kas ar mani ir Noticis.”

Lecošā Pele Atgriezās Peļu Valstībā. Bet viņu Sagaidīja Vilšanās. Neviens viņā Neklausījās. Tāpēc, ka Pelēns bija Slapjš, ko nekādā Veidā nevarēja izskaidrot, jo Lietus nebija lijis, citas Peles sāka Baidīties no viņa. Viņas domāja, ka Pelēns ir Izspļauts no Kāda Cita Dzīvnieka Mutes, kurš ir Mēģinājis viņu Apēst.

Un citas peles Zināja, ja Pelēns nav derējis kā Barība Tam, kurš viņu ir Gribējis Apēst, tad viņš ir kā Inde arī viņām.

Lecošā Pele atkal Dzīvoja savā Ciltī, bet nevarēja Aizmirst savu Svēto Kalnu Redzējumu.

Atmiņas Kvēloja Lecošās Peles Prātā un Sirdī, un tad Kādu Dienu tā Devās uz Upes Vietas Malu....

Tulkoja Jānis / Baltais Vējš

Tulkots no No Hiemeiohsta Storma grāmatas „Septiņas Bultas”

Hyemeyohsts Storm „Seven Arrows”