Jauna grupa Dienvidu darbnīcai jeb Varoņa ceļš

Visiem, kuriem interesē sevis praktiska dziedināšana, apzinot un dziedinot savas dvēsles traumas, apvienojumā ar zināšanu un apzināšanās paplašināšanu, savu vibrāciju celšanu, ir iespēja pieteikties Dienvidu dziedināšanās darbnīcai. Tajā apgūstam un pielietojam dažādas seno baltu, seno inku Gaismas priesteru (Laiku), šamanisma un mūsdienās plašāk pazīstamas enerģētiskās dziedināšanās metodes. Viena no galvenajām atziņām ir tāda, ka tikai katrs pats sevi var dziedināt - tikai jāzina kā. Ja gribam, lai kāds cits to izdara mūsu vietā - izrādās, ka tas iedarbojas tikai uz neilgu laiku...
Nākamā Dienvidu darbnīca notiks tad, kad būs pieteicies pietiekams skaits interesentu un ne agrāk kā nākošgad.
Dienvidu darbnīcas arhetips ir Varonis, kurš drosmīgi uzsāk savu dziedināšanās ceļojumu. Tālāk seko šī ceļojuma apraksts.

Varoņa ceļš.

Viena no mūsu postmodernās dzīves lielākajām traģēdijām ir tā, ka cilvēki jūtas vientuļi. Mūsdienu tehnoloģijas un dzīvesveids var cilvēkam, kas tumsā sēž pie mirgojoša datora vai televizora ekrāna, ļaut sajusties, ka viņš ir kontaktā ar ārējo pasauli, ar citiem, tiesa gan bez satikšanās ar dzīvu elpojošu būtni vai īstu dabīgu dabas izpausmi. Šāda dzīvesveida rezultāts ir tāds, ka kādu dienu tāds cilvēks pēkšņi saprot, ka viņš ir izolējies no apkārtnes un savu dzīvi nodzīvo ilūzijā.

Šamaņi tad jautā, „Cik daudz laika tev ir jāiztērē pa tukšo?”. Viņi iedrošina nomest šīs ilūziju maskas un sākt sadarboties ar pasauli tiešā veidā, iekļaujoties dažādos lokos, aprindās, ciklos, apļos. Dzīvē eksistē daudz un dažādi loki jeb apļi, kuri savukārt ir sastāvdaļa kādiem citiem apļiem vai arī to iekšienē eksistē kādi citi apļi. Mūsu eksistences pamats ir pasaule, kas ir organizēta apļos. Zeme ir apaļa kas apļo ap apaļu Sauli apļveida kustībā, kas rada saullēktu un saulrietu ciklisku apļošanos. Putni veido apaļas ligzdas un dēj apaļas olas. Ziediem plaukst apaļas ziedlapiņas ap apaļu centru apļveidā. Dzīvība sastāv no apaļiem atomiem, kas savukārt sastāv no vēl mazākām apaļām apļojošām daļiņām. Atomi savienojas apaļās molekulās, kuras savienojas apaļās šūnās, kas veido mūsu ķermeni, kas sastāv no neskaitāmiem apļiem. Mūsu šūnu intelekts jeb DNS ir apļveida spirāles formā. Mūsu dzīves cikli arī ir kā apļi. Mums apkārt ir dažādu cilvēku apļi vai loki – draugu loks, ģimenes loks, darbabiedru loks, paziņu loks, kuriem atkal ir savi apkārt esošu līdzīgu cilvēku loki. Apļiem jeb lokiem nav sākuma, vidus vai beigu, tie ir kā pastāvīga dzīves enerģijas plūsma.

Šamaņi apzinās šos dažādos apļus ap sevi un ap citiem. Praktiski visās šamaniskajās kultūrās kā šo enerģiju un garīgo spēku fiziska manifestācija tiek izmantoti Dziedināšanas Apļi (Medicine Wheels).

 

Dziedniecības Aplis

Dziedniecības Aplis ir garīgās enerģijas fiziska manifestācija. Iekšējā dialoga ārēja izpausme. Tas ir kā spogulis, kurs palīdz mums labāk saskatīt, kas notiek mūsu iekšienē. Tas ir aizsardzības aplis, kurš ļauj mums koncentrēt sevī apkārtējās enerģijas, tādējādi sazināties un iepazīt Garu, savu Es, Dabu (tās pamatelementu spēku). Šis aplis palīdz mums saskatīt un saprast, kur tieši mēs atrodamies savā attīstības ceļā un kas mums sevī jāattīsta, lai realizētu savu potenciālu. Tas palīdz mums izprast, ka mēs visi esam savstarpēji saistīti un kas tieši ir mūsu daļa šajā sarežģītajā kopējo dzīvju kamolā. Tas ļauj mums sajust, ka katrs mēs pievienojam savu krāsu, dimensiju cits cita dzīvei, ka katram no mums ir jāpiedalās kopējās eksistences skaistuma radīšanā. Kad esam iemācījušies „sarunāties” ar Dziedināšanas Apli, mēs to uztveram ne tikai kā sevis, bet arī kā visas apkārtējās pasaules modeli, kurš sniedz atbildes uz jebkuriem jautājumiem, palīdz iegūt skaidrību. Tas ir dziedināšanas instruments cilvēku garīgai izaugsmei, sasaistei ar neredzamo pasauli, ar bezgalību jeb Visumu.

Enerģētisko jeb garīgo pasauli šeit var veidot gan pamatelementi, gan debespušu virzieni, gan krāsu vai gadalaika enerģija, gan atrašanās vieta savā dzīves ciklā, gan īpašības, emocijas – viss, kas ir enerģija. Tiem, kuri vēlas sākt dzīvot savu dzīvi savādāk kā līdz šim un uztvert savu dzīves pieredzi ar atšķirīgu skatījumu, ir svarīgi izprast enerģijas un praktiskās darbības, kas veicamas, ceļojot šajā aplī. Tas ļauj veikt būtiskas izmaiņas savā enerģētiskajā ķermenī. Tas ļauj pilnībā pašam veidot savu dzīvi nevis ļaut, lai to veido sabiedrība, ģimene, ģenētiski mantotās kultūras īpatnības.  Katrs var iemācīties kā praktiski pārvērst savu ikdienu veselīgā, bagātīgā un prieka pilnā dzīvē ne tikai sev, bet arī apkārtējiem.

 

Dziedināšanas Aplis sastāv no četriem sektoriem atbilstoši četriem galvenajiem debespušu virzieniem, četriem galvenajiem pamatelementiem, četriem gadalaikiem. Arī cilvēka mūžs sastāv no četriem posmiem – bērnība, jaunība, briedums un vecums. Katrā no šiem sektoriem varam atrast arī emocijas, kas ir atbilstošas sektora enerģētikai. Šie enerģiju salikumi gan ir atšķirīgi dažādu tautu, cilšu kultūrās, liela nozīme ir arī vietas ģeogrāfiskajam stāvoklim. Parasti šo sektoru enerģētiku raksturo arī dažādi simboliski dzīvnieki jeb tā sauktie spēka dzīvnieki. Atkarībā no konkrētajā vietā esošās faunas, tie var būt ļoti atšķirīgi. Izplatītākie ir ērgļi, vanagi, čūskas, bruņurupuči, delfīni vai vaļi, lauvas, tīģeri, jaguāri, lūši, vilki, lāči, aļņi, brieži utt. Mana skolotāja A.Villoldo rietumniekiem adaptētajā inku šamanisma mācībā Dziedniecības Aplis sākas dienvidu virzienā, kurā ietilpst Zemes pamatelementa un Čūskas ka arhetipa enerģijas, un kurā veicamais sevis dziedināšanas darbs ir saistīts ar pagātnē ar savam domām, rīcību un emocijām iegūto enerģiju apzināšanu sevī un atbrīvošanos no tām līdzīgi kā čūska nomet savu ādu.  Dziedināšanās šajās enerģijās tiek saukta par Varoņa ceļojumu. Nākošais ir rietumu virziens, kura enerģijas simbolizē Ūdens pamatelements, jaguārs kā arhetips, savu baiļu iepazīšana un atbrīvošanās no tām un Gaismas kareivja ceļa apgūšana. Tālāk seko ziemeļu virziens, ar Uguns un Kolibri enerģijām, kur iepazīstas ar dvēseles maģijas līmeni un savu senču enerģijām un apgūst Gaišreģa ceļu. Ceturtais ir austrumu virziens ar Gaisa un Ērgļa/Kondora enerģijām, kurā mācās kā saskatīt „kopējo lielo bildi”, „izsapņot” nākotni un to realizēt, kā arī apgūt prasmi iet Zintnieka ceļu. Var teikt, ka katrā šajā ceļojumā tiek veikts darbs ar noteiktu vibrāciju frekvences enerģijām, sākot ar zemākajām. Šoreiz uzzināsim ko vairāk par Varoņa ceļojumu.

 

Varoņa ceļš

Varoņa ceļojuma laikā mēs mācāmies dzīvot bez sevis un citu vērtēšanas un nosodīšanas, bez ciešanām, bez pieķeršanās un sajūtot un baudot skaisto. Notiek savu dvēseles traumu pārvēršana spēka avotā. Iepriekš pieredzētās emocionālās traumas var palīdzēt rast iekšējo spēku, līdzjūtību un mīlestību. To panāk ar atbrīvošanos no saviem pagātnes situāciju stāstiem, no savas emocionālās attieksmes pret notikušo. Atteikšanās no upura vai žēlojamā lomas palīdz kļūt harmoniskam, stipram, veselam. Jums vairs nav jābūt, piemēram, neviena nesaprastam māksliniekam vai sabiedrības nepieņemtajam neveiksminiekam ar zelta sirdi, vai bez vainas vainīgajam. Šī ceļojuma laikā mēs saprotam, ka tie ir mūsu pašu radīti situāciju skaidrojumi tam, kas patiesībā ar mums ir noticis. Tie var būt jūsu vai kāda cita radīti stāsti par jūsu pagātni. Jūs tiem ticat, bet tie neesat jūs pats.  Ciešanas rodas tad, kad jūs šos stāstus uztverat kā realitāti, kā savu būtību. Šo stāstu tēli pārtiek no jūsu enerģijas. Par cik jūs ticat, ka tie ir reāli, jūs mēģiniet tos izprast un noslēgt vienošanos. Bet viņu prasības, neapmierinātība, izsalkums pēc uzmanības ir neapmierināmi. Piemēram, jums var šķist, ka jūsu tēva ēna nemitīgi jūs traucē, meklējot piedošanu vai atmaksu. Vai varbūt jūsu bērna tēls jums nemitīgi stāsta, ka viņu vajadzēja audzināt savādāk. Vai varbūt tas ir jūsu jaunības tēls, ka nemitīgi pārmet, ka esat savu jaunību izšķiedis pa tukšo. Varbūt jums nepārtraukti vai laiku pa laikam galvā skan šādas balsis, kas jums pārmet jūsu kļūdas vai citu kļūdas attiecībā pret jums… Kamēr mēs vien ticam šo tēlu īstumam un kamēr vien cenšamies sevi vai citus attaisnot vai nosodīt šo stāstu ietvaros, mēs patiesībā tērējam savu dzīves enerģiju un esam kā iesprūduši šajā „noslēgtajā neveiksmju aplī” un nevaram no tā izkļūt.

Tik bieži mūsu domas un rīcību nosaka šie priekšstati, šie stāsti, kam mēs ticam. Tik bieži mēs balstāmies uz bērnībā iegūtiem priekšstatiem, ka ģimenē mums ir jāveic noteiktas darbības, varbūt pat rituāli, lai šajā noteiktajā veidā izrādītu savu mīlestību un uzticību saviem mīļajiem. Tik daudz cilvēku pavada laiku neproduktīvās tikšanās un sanāksmēs, jo viņi domā un tic, ka sekmīgi cilvēki piedalās daudzās svarīgās sanāksmēs. Cik daudz studentu piespiež sevi studēt ko praktisku tā vietā, lai sekotu savam sirds aicinājumam? Kad jūs atbrīvojaties no visiem jūsu stāstiem un priekšstatiem par „tas ir pareizi”, „visi tā dara”, „tas ir vislabākais”, tad jūs beidzot varat sākt iepazīt savu patieso būtību un citu jums apkārt esošo cilvēku patieso nozīmi jūsu dzīvē. Jūs sākat apzināties kādā veidā jūsu pagātnes notikumi, jūsu no vecākiem un sabiedrības iegūtie priekšstati, ir veidojuši to kāds jūs esat tagad. Kad šos notikumus un priekšstatus jūs pieņemat kā izdzīvotus un bez nepieciešamības tajos atgriezties, jūs varat sākt veidot jaunu dzīvi, jaunu savas dzīves stāstu, kas ir daudz vairāk piemērots Varoņa ceļam. Jūs varat atbrīvoties no mēģinājuma pusmūžā atkal izdzīvot pusaudža dzīvi vai četrdesmit gadīgas sievietes mēģinājuma izskatīties un uzvesties kā divdesmitgadīgai. Jums tas vairs nav nepieciešams, jūs radiet savu dzīvi atbilstošu savai pieredzei un savam sirds aicinājumam. Jūs sakāt apzināties, ka pagātnes notikumi patiesībā ir jūs virzījuši uz sevis dziedināšanas, tālākas mācīšanās un atklājumu ceļa.

Tas, par ko jūs sevi uzskatāt, iemiesojas jūsu tēlā. Jūs izskatāties un rīkojaties atbilstoši šim paštēlam un arī citi jūs uztver tieši tā.  Jūs, piemēram, liekat citiem sevi uztvert kā nepieejamu vai draudzīgu, pārliecinātu vai nedrošu, spēcīgu vai ievainotu. Un neatkarīgi, vai jūs to apzinieties, vai nē, jūs „atspoguļosieties” tajos jūsu apkārtnē esošajos cilvēkos, kurus jūs pieņemat, jo būs arī tādi, kuru izskats un ķermeņa valoda būs jums nepieņemama. Tie jūs „neatspoguļo”. Tā, piemēram, iedomājieties sevi esam pārpildītā autobusā, kur cilvēki jums apkārt visticamāk būs no jūsu sociālā slāņa pretstatā tiem, kuri izskatās, ģērbjas un uzvedas atšķirīgi no jums.

Kāpēc mēs pieķeramies saviem stāstiem?

Mēs pieķeramies un ticam saviem stāstiem tāpēc, ka tie mums sniedz kādu labumu, pat ja tie liek mums ciest. Parasti galvenais ieguvums ir tas, ka tādā veidā tiek spodrināta mūsu pašapziņa jeb ego. Mēs ticam, ka kādu dienu mēs tiksim galā ar savām bērnības traumām vai neveiksmīgas mīlestības sekām, ja pietiekami smagi ar to strādāsim, bet mēs neiedomājamies atbrīvoties no cietēja jeb upura lomas. Lai to izdarītu, ir jāatbrīvo ego nepieciešamība būt tam, kas veido jūsu dzīvi, jūsu dzīves stāstu.  Jūsu ego piemīt ļoti spēcīgs izdzīvošanas instinkts un tas darīs visu nepieciešamo lai izdzīvotu. Tas vienmēr uzstās uz savu nepieciešamību būt „patiesības paudējam”. Droši vien esat pieredzējuši situāciju, kad strīdoties ar kādu, daļa no jums vēlas apstāties un rast kādu kopsaucēju, kādu risinājumu, bet jūsu ego uzstāj, ka jūs ziniet labāk un jūsu skatījums ir pareizāks, un jūs turpiniet strīdu līdz savai uzvarai. Jūsu ego ir jūs pārliecinājis, ka, ja jūs atbrīvosieties no jūsu pagātnes situāciju stāstiem, tad neviens jūs vairs nemīlēs, neievēros, nenovērtēs. Bieži vien šī ticēšana mūsu pagātnes emocionālajiem stāstiem dod mums viltus drošības sajūtu. Cilvēki bieži domā, ka justies kā savas bērnības, laulātā drauga vai finansu trūkuma upuriem, ir viņu neatņemamas tiesības un viņi pat izbauda to. Laika gaitā viņi tomēr sāk apzināties, ka tādā veidā viņi sevi iesloga ciešanu cietumā. Tomēr viņi nezin kā izkļūt no šī „noslēgtā ciešanu apļa” – viņi redz sevi atkārtojam vienas un tās pašas savas dzīves traģēdijas atkal un atkal, tikai ar citu darba vietu, ar citu partneri vai citiem draugiem.

 

Ciešanu trijstūris

Parasti, kad mēs stāstam šādu savu vai citu dzīves pieredzi, mēs saprotam, ka spēlējam kādu no psiholoģijā pazīstamā attiecību trijstūra „vainīgais – upuris – glābējs” lomām. Kā labu piemēru šim trijstūrim var aplūkot kādas sociālās darbinieces neapzināti spēlētās lomas, darbojoties ģimeņu iekšējās vardarbības novēršanā. Parasti tās bija sievietes, kuras bija cietušas no savu vīru vardarbības, un, kuras šī darbiniece uztvēra kā upurus. Šai attieksmei bija arī pozitīvas sekas, jo daudzos gadījumos viņai izdevās novērst tālāku vardarbību. Tomēr sava cena par to bija jāmaksā arī viņai pašai. Viņa tā bija pārņemta ar savu glābējas lomu, ka gadījumos, kad viņas klientes noraidīja viņas mātišķi aprūpējošo attieksmi, viņa pati sajutās kā upuris, kura pūles netiek novērtētas. Un viņa kļuva tik nikna uz savu glābjamo upuru pāri darītājiem, ka pati kļuva arī par vainīgo jeb uzbrucēju, vēlēdamās, lai šie vīrieši arī ciestu, tā vietā, lai, lai saprastu, ka arī viņiem ir nepieciešama dziedināšana un ka arī viņi varētu būt bijuši ģimenes vardarbības upuri savā bērnībā. Tā negribot šī sociālā darbiniece bija iesprostojusi sevi šajā ciešanu trijstūrī.

Problēma ir tā, ka spēlējot šīs lomas, mēs iztērējam tik daudz enerģijas, ka vairs nesaredzam savas dzīves mērķi un nespējam turpināt savu garīgo pilnveidošanos un augšanu. Mēs, protams, neesam šeit piedzimuši tādēļ, lai nepārtraukti atkārtotu savu dvēselisko traumu radītās situācijas, sevi nedziedinot, lai ļautu pagātnei noteikt mūsu nākotni. Mums nav jākļūst par upuru glābējiem, ja to darām tādēļ, lai izpaustu vai mēģinātu salāpīt sevis neizdziedināto daļu. Ja iestrēgstam šajā drāmas trijstūrī, tad dziedināts netiek neviens no iesaistītajām personām. Jau pieminētā sociālā darbiniece, izkļūstot no drāmas trijstūra, agresīvos pāri darītājus sāks uztvert kā cilvēciskas būtnes, kuras veic savu izdziedināšanās ceļojumu. Tādējādi viņa atbrīvosies no savas nepieciešamības redzēt kā tie saņem savu sodu. Tad zudīs vēlme citus tiesāt un nosodīt. 

 

Netiesāšana, nevērtēšana.

Lai praktizētu sevis un citu nevērtēšanu, ir jāpaceļas pāri ierobežojošajiem priekšstatiem, arī pāri visiem tiem priekšstatiem, par kuriem domājam, ka tie ir pareizi vai arī pilnīgi pretēji – nepareizi. Mēs pasauli uztveram, novērtējot situācijas un cilvēkus, arī sevi kā „pareizs” vai „nepareizs”, „labs” vai „slikts” saskaņā ar mūsu kultūras, sabiedrības un ģimenes morāles noteikumiem. Šamaņi uzskata, ka daudz svarīgāka par šo noteikumu ievērošanu ir atbrīvošanās no sekošanas šiem likumiem, un to aizvietošana ar spēju saskatīt patiesību tieši tādu, kāda tā ir, un sekot augstākai, kosmiskai ētikai.

Tad, kad praktizējat nevērtēšanu, jūs vairs automātiski nesekojiet citu viedoklim par konkrētu situāciju. To darot, jūs sākat sekot ētikai, kas ir daudz augstāka par mūsu laiku tikumiem un morāli. It īpaši mūsdienās tas ir ļoti svarīgi, jo plašsaziņas mēdijos radītie tēli ir daudz pārliecinošāki par realitāti. Tādas mūsu vērtības kā brīvība, neatkarība, mīlestība un līdzīgas, tiek pasniegtas kā tukša skaņa, kā kaut kas banāls. Kad uzmanīgi sākat pētīt un domāt, jūs sākat saprast, ko brīvība vai neatkarība nozīmē tieši jums, nevis ko jums stāsta kāds politiķis labi sagatavotā runā. Jūs saprotat, ka brīvība ir kaut kas daudz vairāk kā spēja izvēlēties, kādu auto pirkt autosalonā vai kādu ēdienu pasūtīt restorānā.

Mūsu vērtējumi ir pieņēmumi, kas ir radušies no tā, ko esam iemācījušies vai ko kāds mums ir teicis. Piemēram, lielais vairākums no mums tic, ka vēzis ir neārstējama slimība. Ja ārsts konstatē, ka mums ir vēzis, tad mēs uzreiz sākam baidīties, ka nomirsim. Ja praktizējam nevērtēšanu, tad mēs noraidām šo priekšstatu, ka tagad mums jācīnās uz dzīvību un nāvi. Tā vietā mēs nekavējoties sākam risināt problēmu, un ne tikai fiziskā ķermeņa līmenī, bet arī no tik augsta apziņas līmeņa kā vien spējam, piemēram, apzinoties sevi kā dvēseli. Mēs izvēlamies atrast šīs problēmas cēloņus un atrisināt to.

Mēs vienmēr varam radīt tādu savas dzīves stāstu, kas palīdzēs mums augt, mācīties un dziedināties. Mēs nevaram izmainīt savā rentgenogrammā redzamos punktus, kas norāda uz vēzi, bet mēs varam dziedināt savu dvēseli un beidzot sākt apgūt tās mācību stundas, kuru dēļ mēs esam dzimuši šai dzīvei. Raugoties no dvēseles apzināšanās līmeņa šie punkti rentgenogrammā var mums kalpot kā modinātājs pārmaiņām, no kuru īstenošanas līdz šim esam izvairījušies.

Kad mēs praktizējam nevērtēšanu, mēs slimības vairs neuztveram kā slimības, bet gan kā iespēju izaugsmei un dziedināšanai. Pagātnes traumas vairs nav traumas, bet gan notikumi, kas mūs ir izveidojuši tādus kā esam šodien. Mēs nenoraidām faktus, mēs noraidām šo faktu negatīvu interpretāciju un ap to radīto traumatisko stāstu. Tāda stāsta vietā, balstoties uz tiem pašiem faktiem, mēs radam jaunu spēka, mīlestības un līdzjūtības piepildītu stāstu.

 

Dzīve bez ciešanām.

 Izvelēties dzīvot bez ciešanām nozīmē, ka mēs neradām ciešanu stāstus ap savām sāpēm. Mēs izvēlamies mācīties tieši no neizsmeļamās kosmiskās jeb dievišķās gudrības, mēs vairs neturpinām ciest no savām neveiksmēm. Tomēr, mums ir jāturpina apgūt savas dzīves mācību stundas. Austrumos to pazīst kā karmas cikla pārtraukšanu un tā aizvietošanu ar dharmu (pozitīviem darbiem ir pozitīvas sekas).

Ciešanas rodas tad, kad ap kādu faktu jūs radāt sāpju jeb ciešanu stāstu. Katrs kādā savas dzīves punktā zaudē savus vecākus, savu dzīvesbiedru, vai darbu. Un jūs spējat radīt tam visam apkārt tik dramatisku stāstu, cik vien vēlaties.

Bieži, mēs radot savu ciešanu stāstu, ietekmējamies no saviem apkārtējiem cilvēkiem, līdzīgi kā, kad mazulis nokrīt, viņš uzreiz skatās mātes reakciju it kā jautātu: „Cik sāpīgs šis kritiens bija?”. Atbilstoši mātes reakcijas intensitātei, mazulis rada savu sāpju stāstu un palaiž atbilstoša stipruma bļāvienu.

Buda mācīja, ka ciešanas ir cilvēku dabisko emociju sastāvdaļa, bet tās nav nepieciešamas garīgai attīstībai. Tomēr, ja mēs varam izvēlēties neciest, mēs nevaram izvairīties no sāpēm, jo tās nosaka mūsu fizioloģija – mums visiem ir nervu sistēma, kas sajūt sāpes. Piemēram, zobārstam raujot jums zobu bez anestēzijas, jums tiešām sāpēs. Ja tiks pielietota anestēzija, jūs sajutīsiet tikai vilkšanas, spiešanas vai raušanas sajūtu. Tomēr jūsu prāts sāks domāt par to: „Tā ir zobu urbja skaņa un viņš patiešām rauj ārā manu zobu!” Mēs kļūsim nervozi un nejutīsimies īsti labi, jo mēs būsim radījuši savu stāstu par sāpēm, kuras patiesībā pat nejūtam.

Ir tikai dabiski, ka zaudējot kādu sev mīļu cilvēku, laiku palaikam jūs izjutīsiet skumjas. Un tad jūs izvēlaties, kādu stāstu ap šo notikumu jūs radīsiet. Jūs varat sev teikt, ka nekad tam nevarēsiet noticēt, ka tas nav godīgi, ka jūs nekad netiksiet tam pāri. Vai arī jūs varat domāt, ka jūs viņu tik ļoti mīlējāt. Ka viņš tik daudz ko labu ir devis jums un jūs esat tik pateicīga viņam par to. Ka jūs tik tiešām izbaudījāt šīs jaukās attiecības un, ka tik jaukas attiecības jūs vēlētos piedzīvot vēlreiz.  Mūsu radītie stāsti ir kā pareģojumi, kas vienmēr piepildās. Viegli var saprast, ka pirmais stāsts radīs ciešanas, kamēr otrais stāsts būs dziedinošs. Tiklīdz jūs izvēlaties neradīt ciešanas savā dzīvē, jums vairs nav jāapgūst savas dzīves mācību stundas caur traumām, konfliktiem un neveiksmēm. Jūs varat sākt mācīties tieši no zināšanām.

 

Nepieķeršanās.

Praktizējot nepieķeršanos, mēs atbrīvojamies no lomām kas nosaka mūsu uzvedību, domāšanu un attieksmi pret sevi un citiem. Runa ir par tādam lomām kā, piemēram, stingrs priekšnieks, godīgs darbarūķis, prezidents, asistents, gādīgs tēvs, mīloša māte, paklausīgs bērns, sociāli aktīvs, bijušais alkoholiķis, avantūrists utt. Gan paši sev, gan pasaule vienmēr cenšas mums piešķirt kādu šāda veida apzīmējumu. Tā drošāk, tā vieglāk!? Problēma sākas, kad mēs paši sevi sākam identificēt ar šādām lomām. Mēs vairs neesam mēs paši. Un tad, kad mēs atklājam, ka mēs domājam, jūtam un rīkojamies neatbilstoši saviem priekšstatiem par to kā šīs lomas „jāspēlē”, mēs jūtamies apmulsuši un pievilti. Jo mēs tā centāmies „spēlēt”, mūsuprāt, labi un pareizi!   

Mērķis ir atbrīvoties no jebkādām lomām ar kurām mēs sevi identificējam, nevis vienas lomas nomainīt pret citām, kuras mums varētu šķist interesantākas vai produktīvākas. Kad mēs atbrīvojamies no visiem saviem stāstiem un ierobežojošajām lomām un identitātēm un piekļūstam savam patiesajam Es, tad mēs varam uzskatīt, ka pilnībā praktizējam nepieķeršanos. Mēs atbrīvojamies gan no lomām, gan no stāstiem par sevi, gan no tās sevis daļas, kas identificējas ar šīm drāmām. Kad jūs savam ego vairs neļaujat pieķerties mazajai dzīvesbiedra, bērna, studenta, skolotāja utt, identitātei, tad jūs atbrīvojaties no aizspriedumainajiem priekšstatiem par sevi, tad jūs vairs neraizējaties par to, vai jūs citiem patīkat vai nepatīkat. Jums vairs nav nepieciešams citu cilvēku vērtējums vai atzinība. Jūs jūtaties pilnīgi brīvs savā izvēlē būt patiesais jūs pats.

 

Skaistums.

Praktizēt skaistumu nozīmē saskatīt pievilcību un burvīgumu, pat ja tur ir tikai neglītums. Piemēram, tā vietā lai par savu kolēģi domātu kā par nebeidzamu čīkstētāju un nelabojamu kretīnu, kurš jūsu darbu padara neciešamu, jūs viņu spējat uztvert  dvēseles līmenī un apzināties, ka viņš lieliski simbolizē jūsu nepieciešamību iemācīties kā nevajag attiekties pret citu cilvēku kļūdiņām un neveiksmēm. Kad viņš pienāk un saka, ka atskaitē atkal kaut kas ir aizmirsts ierakstīt, un, ka vispār šī atskaite nekam neder, un ka tā ir jāpārraksta, jūs apzināties, ka viņš ir jūsu skolotājs. Un kamēr jūsu prāts joprojām teiks: „Kāds kretīns!”, jūs atcerēsieties, ka jums ir jāiemācās neatbildēt uz kritiku ar aizstāvēšanos vai uzbrukumu, palikt mierīgam tā vietā, lai sāktu dusmoties tikai tāpēc, ka kādam ir vēlme ķildoties. Kad to pratīsiet, no kretīniem vairs nebūs jāmācās. Pratīsiet ienest skaistumu jebkurā vietā un laikā vienkārši uzsmaidot…

„Skaistums manā priekšā, skaistums aiz manis, skaistums visapkārt.” Šie ir vārdi no Navaho indiāņu pateicības lūgsnas, kurus saka indiānis, kurš pasaulē saredz tikai skaistumu. Citiem vārdiem sakot, mums jāievēro skaistais tur, kur mēs parasti to nesaskatām.

Tā vietā, lai meklētu neglīto un trūcīgo, saskatiet skaisto visapkārt. Nesiet ziedus mājās, nākot no darba. Esiet laipns pret kolēģiem. Pajokojiet ar draugiem. Kad jūs saredzēsiet skaisto visapkārt, skaistums meklēs un atradīs arī jūs, pat visnegaidītākajā veidā vai vietā…un jūs būsiet nogājis jau labu gabalu no Varoņa ceļa.

Mācību Uguns rituāls.

Kā sarīkot saviem radiem, draugiem vasaras Saulstāvju Uguns rituālu?

Arvien vairāk cilvēku atgriežas pie mūsu senču tradīcijām, sajūtot to spēku, patiesumu un palīdzību (atbalstu, svētumu, atmodu…). Meklē, kā šīs tradīcijas pielietot mūsu laikā. Uguns rituāli ir viena no mūsu tradīciju formām, kas daudzus atmodina un liek paskatīties gan uz šodienu, gan uz mūsu senču mantojumu no pavisam cita redzespunkta. Daudzi ir pabijuši, ja tā var teikt, dažādos masu pasākumos, kur tiek veikti arī uguns rituāli, it īpaši mūsu gēnos ierakstītajā Līgo vai Vasaras Saulstāvju laikā. Tomēr daudziem ir vēlme šo laiku pavadīt tikai savu tuvinieku lokā… Jo šis īpašais laiks ir arī iepriekš piedzīvotā un radītā izvērtēšanas laiks, arī vasaras pilnbrieda svinēšanas laiks, arī savas turpmākās dzīves izsapņošanas laiks…

 

Visus, kuriem ir vēlēšanās iepazīties gan ar mūsu seno senču enerģētiskām darbībām šajā laikā, gan ar to, kā rīkot enerģētiski iedarbīgu uguns rituālu, ielūdzam uz praktisku apmācību semināru brīvā dabā, kuru nobeigumā papildināsim ar kopīgu uguns rituālu:

• 12.jūnijā plkst. 19:00 Daugmalē – Senču kalniņā
• 14.jūnijā plkst. 18:00 Saldū (vieta tiek precizēta)
• 16.jūnijā plkst. 12:00 Popes pilskalnā (pie Ventspils)
• 18.jūnijā plkst. 19:00 Liepājā (vieta tiek precizēta)

 Ko darīsim katrā no šiem vakariem?

Stāsts par:

v  Rituālu nozīmi senatnē un šodien.

v  Kā senie balti vadīja šo spēka laiku.

v  Sagatavošanās rituālam, vietas un laika noteikšana.

v  Rituāla vadītāja darbības pirms rituāla, rituālā un pēc tā.

v  Rituāla sākums, kulminācija un nobeigums.

Kopīgs Uguns rituāls.

 

Vēlamais tērps sievietēm gari svārki vai tautiski brunči, visiem balti vai gaiši krekli un blūzes. Līdzi jāņem arī  rakstāmais un piezīmju papīrs, varbūt arī saliekamais krēsls vai sedziņa uz kā apsēsties (kopā mācīšanās un rituāls ilgs ap 3 stundām. Apģērbs atbilstoši Laika apstākļiem, varbūt, ka nepieciešams arī kāds pretodu līdzeklis

 

Ziedojums par zināšanu un pieredzes gūšanu sākot no 10,- LVL

Pieredzē un zināšanās dalīsies Māra Brante un Jānis Ieviņš – seno zināšanu centrs SIDRABVĒJŠ http://sidrabvejs.blogspot.com/ un Baltu saime „Saules ceļš”. Praktiski veikti vairāk kā simts rituālu, mazāk kā… kādi simts piecdesmit, neviens nav saskaitījisJ

 

Lai topam baltāki un uz tikšanos!

Pieteikšanās:

Daugmalē pie Anitas pa tālr. 26 648 571

Saldū pie Silvas pa tālr. 29 573 205

Popē pie Ilzes pa tālr. 29 481 635

Liepājā pie Sandras pa tālr. 26 546 697

Garīgais ceļojums jeb Lecošās Peles stāsts (nobeigums)

Šis ir nobeigums Ziemeļamerikas šeijenu un siū indiāņu cilšu seno garīgo tradīciju mācības atspoguļojošam stāstam par Lecošo Peli. Pelēns turpināja savu ceļojumu pārvarot bailes, iepazīstot kārdinošu peļu paradīzi. Tās kārdinājumu Pelēns pārvarēja un devās tālāk piepildīt savu sapni nonākt Svētajos Kalnos. Lecošās Peles tālāka mācība, satiekot Bizonu, bija par ziedošanu, dāvināšanu un redzējuma jeb uztveres maiņu. Pelēns uzdāvināja vienu no savām acīm, lai Bizons taptu vesels un varētu sevi dāvināt cilvēkiem. Mācība par to, lai varētu darboties dzīvības cikls, ir sevi jādāvina citiem.  

Ceļojums sava sapņa piepildīšanai un garīgajā pilnveidē turpinās. Joprojām ir saglabāta autora pieeja visus arhetipiskos un atslēgas vārdus rakstīt ar lielo burtu. Tie ir vārdi, kas nepārprotami ir nozīmīgi katra cilvēka garīgajā ceļā. Ceļojums turpinās cauri pēdējām grūtībām...un pārvērtības notiek! Ērglis indiāņu kultūrā ir apgaismības simbols!

 

Lecošā Pele Nekavējoties Sāka Izpētīt Jauno Apkārtni. Te bija pat vēl vairāk dažādu lietu kā Citās Vietās, Lietas ar ko būt Nodarbinātam, un Sēklu Pārpilnība, un vēl Citas lietas, kas Pelēm Patīk. Izpētot visas šīs lietas, Pēkšņi Pelēns Uzskrēja virsū Pelēkam Vilkam, kas tur Sēdēja un pilnīgi Neko nedarīja.

„Sveiks, Brāli Vilk,” Lecošā pele teica. Vilka Ausis Modri Saslējās un Acis Iemirdzējās. „Vilks! Vilks! Jā, tas ir tas, kas es esmu, es esmu Vilks!” Bet tad viņa prāts atkal Aizmiglojās, un drīz viņš atkal Klusi Sēdēja, pilnībā Neatceroties to, kas viņš ir. Katru reizi, kad Lecošā Pele viņam Atgādināja, kas viņš ir, viņš atkal Priecājās par Jaunumiem, lai drīz atkal tos Aizmirstu.

„Tik Lieliska Būtne,” nodomāja Lecošā Pele, „bet neko Neatceras.”

Lecošā Pele Aizgāja uz šīs Jaunās Vietas Centru un Klusēja. Pelēns ilgi Klausījās savas Sirds Pukstos. Tad Pēkšņi viņš Izdomāja. Viņš Traucās atpakaļ tur, kur Sēdēja Vilks un Teica.

„Brāli Vilk,” Lecošā pele teica...

„Vilks! Vilks,” teica Vilks...

„Lūdzu, Brāli Vilk,” teica Lecošā Pele, „Lūdzu, Ieklausies manī. Es Zinu, kas tevi Izdziedinās. Tā ir Viena no manām Acīm. Un es Gribu to tev Dāvināt. Tu esi Dižāka Būtne nekā es. Es esmu tikai Pele. Lūdzu, Ņem to.”

Kad Lecošā Pele Beidza Runāt, viņa Acs Izlidoja no viņa Galvas, un Vilks kļuva Vesels.

Asaras Ritēja pa Vilka Vaigiem, bet viņa mazais Brālis tās nevarēja Redzēt, jo Tagad viņš bija Akls.

„Tu esi Dižs Brālis,” teica Vilks, „jo man Tagad ir mana Atmiņa. Bet tu Tagad esi Akls. Es esmu Pavadonis Svētajos Kalnos. Es tevi tur Aizvedīšu. Tur ir Lielais Dziedināšanas Ezers. Pats Skaistākais Ezers visā Pasaulē. Tajā Atspoguļojas Visa Pasaule. Ļaudis, Ļaužu Mājokļi, un Visas Debesu un Prērijas Būtnes.”

„Lūdzu, Aizved mani turp,” teica Lecošā Pele. Vilks Vadīja viņu cauri Priedēm uz Dziedinošo Ezeru. Lecošā pele no Ezera Dzēra Ūdeni. Vilks viņam Stāstīja par apkārt esošo Skaistumu.

„Šeit mums Jāšķiras,” teica Vilks, „jo man Jāatgriežas Atpakaļ, lai arī Citus varu Pavadīt uz šejieni, bet es Pabūšu ar tevi tik ilgi, cik vien Vēlēsies.”

„Paldies tev, manu Brāli,” teica Lecošā Pele. „Lai gan man ir Bail palikt Vienai, es Zinu, ka tev Jāiet, lai tu vari arī Citiem Rādīt Ceļu uz šo Vietu.”

Lecošā Pele Sēdēja, Trīcēdams aiz Bailēm. Nebija jēga Skriet, jo viņš bija Akls, bet viņš Zināja, ka Ērglis viņu Atradīs Šeit. Pelēns Juta kādu Ēnu uz savas Muguras un Dzirdēja tādu Skaņu, kādu Taisa Ērgļi. Viņš Sasprindzinājās, gaidot Triecienu. Un Ērglis Trāpīja. Lecošā Pele iegrima Miegā.

Tad Pelēns Atmodās. Liels bija pārsteigums būt Dzīvam, un tagad viņš varēja Redzēt! Viss bija Izplūdis, bet Krāsas bija Skaistas.

„Es varu Redzēt! Es varu Redzēt!” Lecošā Pele nebeidza vien priecāties.

Kāds Izplūdis Tēls Nāca uz Lecošās Peles pusi. Lecošā Pele Sasprindzināja Redzi, tomēr Tēls Palika Izplūdis.

„Sveiks, Brāli,” teica kāda Balss. „vai tu Vēlies Iegūt kādu Dziedināšanas Mācību?”

„Dziedināšanas Mācību? Es?” pārsteigts pārjautāja mazais Peļu Puisēns. „Jā! Jā!”

„Tad Pieploc pie Zemes cik Cieši vien Vari,” Balss teica,” un tad Lec cik Augstu vien Spēj.”

Lecošā Pele darīja kā bija Mācīts. Viņš Pieplaka pie Zemes tik Cieši cik vien Varēja un Leca! Viņu Paķēra Vējš un Nesa Augstāk.

„Nebaidies,” Balss viņam Uzsauca. „Turies Vējā un Tici!”

Lecošā Pele tā arī darīja. Aiztaisīja Acis un Turējās Vējā, un tas Nesa viņu Augstāk un Augstāk. Lecošā Pele Atvēra savas Acis, un tās bija Skaidras, un jo Augstāk viņš Lidoja, jo Skaidrākas tās Kļuva. Lecošā Pele Redzēja savu Veco Draugu uz Ūdenslilijas Lapas Skaistajā Dziedināšanas Ezerā. Tā bija Varde.

„Tev ir Jauns Vārds,” Sauca varde. „Tu esi Ērglis!”

 

 

Tulkoja Jānis / Baltais Vējš

http://sidrabvejs.blogspot.com/

 

Tulkots no No Hiemeiohsta Storma grāmatas „Septiņas Bultas”

Hyemeyohsts Storm „Seven Arrows”

Garīgais ceļojums jeb Lecošās Peles stāsts (1.turpinājums)

Šis ir turpinājums Ziemeļamerikas šeijenu un siū indiāņu cilšu seno garīgo tradīciju mācības atspoguļojošam stāstam par Lecošo Peli. Iepriekšējā daļā lasījām par Pelēna garīgo meklējumu aicinājumu, tad ceļojuma uzsākšanu, pirmo atklāsmju un mācību iegūšanu, tad par vēlēšanos tajās dalīties ar saviem cilts brāļiem un to pilnīgi noraidošā attieksme… Pele arhetipiski ir ļoti rosīga, taču neredz tālāk par savu degungalu, jo rosoties savās ikdienas gaitās nav laika nekur tālāk paskatīties. Cik pazīstami, vai ne? Un tad vēl arī baidīšanās no visa vēl nezināmā… Tagad Pelēns, pateicoties savai pirmajai mācībai, ir ieguvis vārdu Lecošā Pele. Un iegūtā atklāsme par Svētajiem Kalniem, liek viņam turpināt savu ceļojumu…  Tulkojumā joprojām ir saglabāta autora pieeja visus arhetipiskos un atslēgas vārdus rakstīt ar lielo burtu. Varētu teikt, ka tie ir tie vārdi, kas nepārprotami ir nozīmīgi katra cilvēka garīgajā ceļā. Tātad tagad ceļojuma turpinājums un nākamās pārvaramās bailes un grūtības...

 

 

Lecošā Pele devās uz Peļu Vietas Malu un Piesardzīgi Ieskatījās priekšā esošajā Prērijā. Viņš Meklēja Ērgļus. Debesīs bija Pilns ar daudziem Punktiem, Ikviens kā Ērglis. Bet Pelēns bija Izlēmis Doties uz Svētajiem Kalniem. Viņš Saņēma Visu savu Drosmi un Skrēja pa Prēriju cik Ātri vien Spēja. Viņa mazā Sirsniņa Sitās aiz Uztraukuma un Bailēm.

Viņš Skrēja kamēr Nonāca pie Pasargājoša Salvijas Krūma. Viņš Atpūtās, un mēģinādams Atgūt Elpu, Ieraudzīja kādu Vecu Peli. Salvijas Krūms, kur Dzīvoja vecā pele, bija Peļu Paradīze. Šeit bija Sēklu Pārpilnība, Migas Materiāli un vēl daudz kas cits, ar ko būt Aizņemtam.

„Sveiks,” teica Vecā Pele. „Laipni lūgts.”

Lecošā Pele bija Pārsteigts. Tāda Vieta un tāda Pele. „Tu Patiešām esi dižena Pele,” Lecošā Pele teica ar Vislielāko Cieņu. „Šī Patiešām ir Brīnišķīga Vieta. Un arī Ērgļi tevi šeit nevar Saskatīt,” teica Lecošā Pele

„Jā,” teica Vecā Pele, „un Ikviens šeit var Saskatīt Prērijas Visas Būtnes: Bizonu, Antilopi, Trusi un Koijotu. Ikviens no šejienes var redzēt viņus Visus un Zināt viņu Vārdus.”

„Tas ir Neticami,” teica Lecošā Pele. „Vai tu vari Saskatīt arī Upi un Svētos Kalnus?” 

„Jā un Nē,” Pārliecinoši Teica Vecā Pele. „Es Zinu, ka ir tāda Lielā Upe. Bet es Baidos, ka Svēties kalni ir tikai Mīts. Aizmirsti savu Nodomu Tos Redzēt un paliec šeit kopā ar mani. Te ir Viss, ko tu Vēlies, un šī ir Laba Vieta, kur Dzīvot.”

„Kā tu vari kaut ko tādu Teikt?” Nodomāja Lecošā Pele. „Svēto Kalnu Dziedinošā Mācība ir Tāda, ko Neviens Nekad Nevar Aizmirst.”

„Liels paldies tev, Vecā pele, par Barību, ar kuru mani Cienāji, par laipno uzņemšanu tavā Lieliskajā Mājvietā,” teica Lecošā Pele. „ Bet man Jāmeklē Kalni.”

„Tu esi Muļķa Pele, ja tu Nepaliec šeit. Prērijā ir daudz Briesmu! Paskaties augšup!” vēl Pārliecinošāk teica Vecā Pele. „Redzi visus tos Punktus! Tie ir Ērgļi, un tie tevi Noķers!”

Lecošai Pelei bija grūti Doties Tālāk, bet viņš bija Izlēmis un Atkal ātri Skrēja. Zeme bija Nelīdzena. Bet viņš Sasprindzināja savu Asti un Skrēja no Visa Spēka. Viņš Skrienot Juta Punktu Ēnas uz savas Muguras. Visu šo Punktu. Beigās viņš Ieskrēja Melno Plūmju Pudurī. Lecošā Pele knapi spēja Noticēt savām Acīm. Te bija Vēsa un Plaša Vieta. Te bija Ūdens, Plūmes un Sēklas, ko Ēst, Zāle ko Vākt Migai, Alas ko Izpētīt un daudz kas cits ar ko būt Aizņemtam. Un te bija daudz lietu, ko Vākt un Uzkrāt.

Viņš sāka Izpētīt savu Jauno Ieguvumu, kad Sadzirdēja ļoti Smagu Elpošanu. Viņš ātri Sekoja šai Skaņai un Atrada tās Avotu. Tas bija Liels Matains Uzkalns ar Melniem Ragiem. Tas bija Liels Bizons. Lecošā pele tikai ar grūtībām spēja Noticēt tās Būtnes Lielumam, kuru Redzēja Gulošu savā priekšā. Tas bija tik liels, ka Lecošā pele varētu Ielīst Vienā viņa Lielajiem Ragiem. „Cik Diža Būtne,” Domāja Lecošā Pele un Pielīda Tuvāk.

„Sveiks, mans Brāli,” teica Bizons. „Paldies, ka Apciemo mani.”

„Sveiks, Lielā Būtne,” teica Lecošā Pele. „Kāpēc tu šeit Guli?”

„Es esmu Slims un es Mirstu,” Bizons teica, „un mana Dziedināšanās Mācība man Teica, ka vienīgi Peles Acs var Dziedināt mani. Bet, mazo Brāli, bet šeit nav tādas Lietas kā kāda Pele.”

Lecošā Pele bija šokā. „Viena no manām Acīm!” viņš domāja,” Viena no manām Mazajām Actiņām.” Pelēns aizsteidzās atpakaļ Melno Plūmju Pudurī. Tomēr Elpa kļuva arvien Smagāka un Lēnāka.

„Viņš Nomirs,” Domāja Lecošā Pele, „ja es viņam Neiedošu savu Aci. Viņš ir pārāk Diža Būtne, lai Ļautu viņam Nomirt.”

Pelēns Gāja Atpakaļ, kur Gulēja Bizons un Teica. „Es esmu Pele,” viņš teica Drebošā Balsī. „Un tu, mans Brāli, esi Diža Būtne. Es nevaru Ļaut tev Nomirt. Man ir Divas Acis, tu vari ņemt Vienu no tām.”

Tajā pašā brīdī, kad Tas tika Pateikts, Lecošās Peles Acs Izlidoja Ārā no viņa galvas un Bizons Kļuva Vesels. Bizons Pielēca Kājās, Satricinot Visu Lecošās Peles Pasauli.

„Paldies tev, manu mazo Brāli,” teica Bizons. „ es Zinu par taviem Svēto Kalnu Meklējumiem, un arī par tavu Ceļojumu uz Upi. Tu esi Devis man Dzīvību, tā es to varēšu Atdāvināt Ļaudīm. Es būšu tavs Brālis uz Visiem Laikiem. Skrien zem mana Vēdera un es tevi Aizvedīšu tieši līs Svēto Kalnu Pakājei. Un tev nebūs Jābaidās no Punktiem. Ērgļi tevi neredzēs, kamēr Skriesi zem Manis. Bizona Mugura būs viss ko tie Redzēs. Es esmu no Prērijas un es Uzkritīšu tev virsū, ja Mēģināšu Doties augšup Kalnos.”

Mazais Pelēns Skrēja zem Bizona, Drošībā un Apslēpts Punktiem, bet tikai ar Vienu Aci tas bija Biedējoši. Bizona Lielie Nagi Tricināja Visu Pasauli uz katra viņa Soļa. Beidzot viņi nonāca Vietā un Bizons Apstājās.

„Šeit mums Jāšķiras, mazo Brāli,” teica Bizons.

„Lielum lielais tev Paldies,” teica Lecošā Pele. „Bet Zini, bija ļoti Biedējoši Skriet zem tevis tikai ar Vienu Aci. Un es biju Nepārtrauktās Bailēs no taviem Lielajiem Zemi Tricinošajiem Nagiem.”

„Tev nebija ne no kā Jābaidās,” teica Bizons. „Jo es Eju Saules Dejā un es Vienmēr Zinu, kur mani Nagi Atdursies. Tagad man Jāatgriežas Prērijā, manu Brāli. Tu Vienmēr mani tur varēsi Satikt.”

 

Tulkoja Jānis / Baltais Vējš

http://sidrabvejs.blogspot.com/

 

Tulkots no No Hiemeiohsta Storma grāmatas „Septiņas Bultas”

Hyemeyohsts Storm „Seven Arrows”

Garīgais ceļojums jeb Lecošās Peles stāsts

Meklējot atbildes uz daudziem ar garīgās attīstības un pilnveidošanos saistītiem jautājumiem, ar savu dziļo un daudzslāņaino šādu tēmu izpratni pārsteidz arī Ziemeļamerikas indiāņu no senatnes saglabāto viedo zināšanu dziļums. Viens no tādiem avotiem ir grāmata, kuru nav sarakstījis kāds kārtējais „zinošais” baltais cilvēks, bet gan indiānis, kurš pats joprojām dzīvo ar šo seno zināšanu savā gēnu atmiņā un vēl tajās nedaudzajās tradīcijās, kas cauri indiāņu „iznīcināšanas viesulim” tomēr nonākušas līdz mūsdienām. Kā piemēru no šeijenu un siū cilts indiāņu mācībām iztulkoju kādu stāstu no Hiemeiohsta Storma grāmatas „Septiņas Bultas”. Ar šādu stāstu palīdzību indiāņu viedie apmācīja zināšanās savu jauno paaudzi. Stāsti ir uztverami līdzīgi kā mūsu pasakas. Katru reizi tos dzirdot vai lasot, atveras cits izpratnes dziļums. Šis stāsts ir par garīgā ceļojuma sākumu, turpinājumu, grūtībām tajā. Tulkojumā ir saglabāta autora pieeja visus arhetipiskos un atslēgas vārdus rakstīt ar lielo burtu. Varētu teikt, ka tie ir tie vārdi, kas nepārprotami ir nozīmīgi katra cilvēka garīgajā ceļā. Šoreiz ceļojuma sākums un pirmās grūtības...

Dzīvoja reiz kāds Pelēns.

Viņš bija ļoti Aizņemts Peļu Puisēns, Izpētot Visu Visapkārt, Pieskaroties ar savām Ūsām Zālei un Meklējot. Viņš bija Aizņemts kā jau visas Peles, Aizņemts ar Peļu lietām. Bet Reiz viņš Sadzirdēja neparastu Skaņu. Viņš Pacēla savu Galvu, cieši Piemiedzot Acis, lai Saskatītu, Kustināja savas Ūsas Gaisā, lai Uztvertu un Brīnījās. Tad kādu dienu viņš Piesteidzās pie kāda cita Peļu puiša un pajautāja: „Vai tu Dzirdi Dunoņu savās Ausīs, manu Brāli?”

„Nē, nē,” atbildēja Otra Pele, Nepaceļot savu Aizņemto Degunu no Zemes. „Es Neko Nedzirdu. Es tagad esmu Aizņemts. Parunāsim Vēlāk.”

Viņa šo pašu Jautājumu pajautāja vēl kādai Citai Pelei, un šī Pele uz viņu tā Dīvaini Paskatījās. „Kādas Muļķības tev galvā? Kāda Skaņa?”, tā pajautāja un Ieslīdēja Nokrituša Kokvilnas Koka Dobumā.

Mazais Pelēns paraustīja Ūsas un iegrima savā ikdienas Aizņemtībā, Nolēma Aizmirst Visu šo Skaņas Lietu. Bet Dunoņa nemitējās. Tā bija vāja, knapi sadzirdama, tomēr tā nebija nekur pazudusi. Kādu Dienu Peļu puisēns Izlēma šo Skaņu izpētīt, nu tikai mazliet. Pametis Citas Aizņemtās Peles, viņš Aizsteidzās mazu Ceļa gabaliņu projām un atkal Ieklausījās. Tur Tas bija! Viņš cieši Klausījās, kad pēkšņi Kāds viņu Sveicināja.

„Sveiks, mazais Brāli,” Balss teica, un Peļu Puisēns gandrīz vai Izlēca Ārā no savas Ādas. Viņš Sasprindzināja savu Muguru un Asti un bija gatavs Bēgt.

„Sveiks,” Balss atkal sveicināja. „Tas esmu es, Jenots.” Protams, tas bija viņš. Jenots pajautāja: „Ko tu Šeit Dari, mazais Brāli?” Pelēns pietvīka un nolaida savu Deguntiņu gandrīz līdz pašai Zemei. „Es Dzirdu Dunoņu manās Ausīs, un es to Izpētu,” sekoja bikla atbilde.

„Dunoņa tavās Ausīs?” noteica Jenots un Apsēdās Pelei blakus. „Tas, ko tu Dzirdi, mazais Brāli, ir Upe.”

„Upe?”, ziņkārīgi pārjautāja Pelēns. „Kas ir Upe?”

„Nāc man līdzi un es Parādīšu tev Upi,” Jenots teica.

Mazais Peļu puisītis drausmīgi Baidījās, tomēr viņš bija Izlēmis beidzot Izpētīt un Noskaidrot Visu par Dunoņu. „Es varēšu Atgriezties pie mana Darba,” viņš nodomāja, „kad šī lieta būs Atrisināta, iespējams, tā Palīdzēs man Visā manā ikdienas Meklēšanā un Vākšanā. Un Visi mani Brāļi teica, ka tas nav Nekas. Es viņiem Parādīšu. Es palūgšu Jenotu, lai viņš Atgriežas kopā ar mani un man būs Pierādījums.”

„Labi, Jenot, mans Brāli,” teica Pelēns. „Ved mani uz Upi. Es Iešu ar tevi.”

Mazais Peļu Puisēns Gāja kopā ar Jenotu. Viņa mazā Sirds Dauzījās Krūtīs. Jenots Veda viņu pa Svešām Takām, un mazais Pelēns Saoda daudzu šo Ceļu Gājušo Smaržas. Daudzas reizes viņš bija tik Nobijies, ka gandrīz Pagriezās Atpakaļ. Beidzot viņi Nonāca pie Upes. Tā bija Milzīga un Elpu Aizraujoša, dažās Vietās tā bija Dziļa un Tīra, citās Vietās Duļķaina un Tumša. Mazais Peļu Puisēns nevarēja Redzēt tai Pāri, jo tā bija tik ļoti Liela. Tās Straume Dunēja, Dziedāja, Sauca un Dārdēja. Mazais Pelēns Redzēja Lielus un Mazus Pasaules Gabaliņus, ko tā nesa Virspusē.

„Tā ir tik Varena!” teica mazais Peļu Puisēns, Meklējot atbilstošus Vārdus.

„Jā, tā ir Liela un Spēcīga,” atbildēja Jenots, „ un šeit es gribētu tevi Iepazīstināt ar kādu Draugu.”

Kādā Rāmākā, Seklākā Vietā bija Ūdenslilijas Lapa, Spīdīga un Zaļa. Uz tās sēdēja Varde, gandrīz tikpat Zaļa kā šī Lapa. Skaidri izcēlās Vardes Baltais Vēders.

„Sveiks, mazais Brāli,” teica Varde. „Priecājamies, ka esi šeit, pie Upes.”

„Man Tagad ir Jādodas Tālāk,” iestarpināja Jenots, „bet Nebaidies, mazo Brāli, jo Tagad par tevi Parūpēsies Varde.” Un Jenots Devās Tālāk pa Upes Krastu, Meklēdams Barību, ko viņš varētu Nomazgāt un Apēst.

Mazais Pelēns Pietuvojās Ūdenim un tajā Ieskatījās. Viņš tur saskatīja Nobijušās Peles Atspulgu.

„Kas tu esi?” mazais Peļu Puisēns pajautāja Atspulgam. „Vai tu Nebaidies būt tik Tālu prom no mājām, lai būtu šeit, pie Varenās Upes?”

„Nē,” atbildēja Varde, „es Nebaidos. Man kopš Dzimšanas ir Dota Dāvana Dzīvot gan Uz Upes, gan Upē Iekšā. Kad Atnāk Ziemas Vīrs un Sasaldē šo Dziedinošo Mācību, mani nevar Saskatīt. Bet visu laiku, kamēr Pērkona putns Lido, es esmu šeit. Lai mani Sastaptu, Katram ir Jānāk tad, kad Pasaule ir Zaļa. Es, mans Brāli, esmu Ūdens Sargātāja.”

„Pārsteidzoši!” beidzot noteica mazais Pelēns, atkal Meklēdams atbilstošus Vārdus.

„Vai tu vēlies iegūt kādu Dziedināšanas Mācību?” Varde pajautāja.

„Dziedināšanas Mācību? Es?” pārsteigts pārjautāja mazais Peļu Puisēns. „Jā, jā! Ja tas ir Iespējams.”

„Tad Pieploc pie Zemes cik Cieši vien Vari, un tad Lec cik Augstu vien Spēj! Un tu iegūsi savu Dziedināšanas Mācību!” Varde pamācīja.

Mazais Pelēns darīja kā bija Mācīts. Viņš Pieplaka pie Zemes tik Cieši cik vien Varēja un Leca. Un, kad viņš to darīja, viņa Acis Ieraudzīja Svētos Kalnus.

Mazais Pelēns tikai ar grūtībām spēja Noticēt savām Acīm. Bet Tie tur bija. Bet tad viņš Krita Atpakaļ Lejā, un Iekrita Upē!

Mazais Peļu Puisēns Nobijās un Rāpās atpakaļ Krastā. Viņš bija Slapjš un gandrīz līdz Nāvei Nobijies.

„Tu mani Piemuļķoji!” mazais Pelēns Kliedza Vardei.

„Pagaidi,” teica Varde. „Nekas Ļauns tev nav noticis. Neļauj savām Bailēm un Dusmām padarīt tevi Aklu. Ko tu Redzēji?”

„Es,” Pelēns izstostīja, „es, es Redzēju Svētos Kalnus.”

„Un tev ir Jauns Vārds!” teica Varde. „Tas ir Lecošā Pele.”

„Paldies tev, Paldies, „ Lecošā Pele Pateicās vēlreiz un vēlreiz. „es gribu Atgriezties pie manas Peļu Cilts un Pastāstīt par visu šo, kas ar mani ir Noticis.”

Lecošā Pele Atgriezās Peļu Valstībā. Bet viņu Sagaidīja Vilšanās. Neviens viņā Neklausījās. Tāpēc, ka Pelēns bija Slapjš, ko nekādā Veidā nevarēja izskaidrot, jo Lietus nebija lijis, citas Peles sāka Baidīties no viņa. Viņas domāja, ka Pelēns ir Izspļauts no Kāda Cita Dzīvnieka Mutes, kurš ir Mēģinājis viņu Apēst.

Un citas peles Zināja, ja Pelēns nav derējis kā Barība Tam, kurš viņu ir Gribējis Apēst, tad viņš ir kā Inde arī viņām.

Lecošā Pele atkal Dzīvoja savā Ciltī, bet nevarēja Aizmirst savu Svēto Kalnu Redzējumu.

Atmiņas Kvēloja Lecošās Peles Prātā un Sirdī, un tad Kādu Dienu tā Devās uz Upes Vietas Malu....

Tulkoja Jānis / Baltais Vējš

Tulkots no No Hiemeiohsta Storma grāmatas „Septiņas Bultas”

Hyemeyohsts Storm „Seven Arrows”

Villaru runā par dzīvību uz Venēras

Mēs esam daudz domājuši, lasījuši, dzirdējuši par to, kurp mēs visi dodamies, kāda būs mūsu nākotne, nākotnes pasaule. Mūsu prāti ir baroti ar dažādām utopiskām idejām un iegalvots, ka tā ir utopija jeb tas ir neiespējami. Tomēr daudzi viedi cilvēki uz Zemes ir pārliecināti par to, kurp dodamies un kāda ir mūsu nākotne. Villaru Huaita ir viens no inku seno priesteru zināšanu un prasmju mantotājiem un savā runā par saviem redzējumiem par dzīvību uz Venēras, viņš attēlo arī Zemes civilizācijas iespējamo nākotni. Viņš kā lielākā daļa no seno zināšanu zinātājiem, apgalvo, ka nākotnes radīšana ir mūsu pašu apziņas un izvēles jautājums, ikviena no mums. Un atteikšanās no savu egoistisko priekšstatu uzturēšanas un kalpošanas tiem, ir nepieciešamais apziņas lēciens...

No inku garīgā vēstītāja Villaru Huaita lekcijas Peru, 1997

Pirmais iespaids par Venēru... Izejot cauri astrālajam plānam, es ierados uz Venēras pie kādas jūras ostas. Tur okeānā bija redzami daudzi kosmiskie kuģi. Tas viss bija ļoti, loti dzīvs, kā jau sestajā dimensijā. Viss vibrē ļoti dzīvā un burvīgā, izsmalcinātā dzīvībā. Tu jūties ļoti labi. Tavs garīgais ķermenis jūtas ļoti labi. Ir sajūta kā mājās. Tas ir kaut kas tāds, ko uz Zemes nevar sajust. Zvaigžņu kuģu flotes kareivji (dalībnieki) mani jau gaidīja. Visi puiši bija jauni, jo viņi dzīvo mūžīgi. Viņiem līdzīgi kā mums ir fiziskie ķermeņi, bet dzīvo viņi mūžīgi. Viņi izskatījās aptuveni 22 gadus veci, tērpušies baltās uniformās. Gaisma ir zilgana kā zvaigžņotais debess jums virs viņiem. Tas bija ļoti, ļoti skaisti. Es sajutos ļoti pacilāts un pārsteigts, ka aiz sajūsmas pat skaļi iesaucos „Beidzot es esmu šeit!”. Bet tas nebija labi, jo tā ir piezemētā laime. Tādējādi es neizturēju emocionālā ķermeņa pārbaudi. Es viņiem izskatījos kā mērkaķis, kuram jūs iedodat banānu un kurš aiz laimes sāk lēkāt. Mana laimes izjūta joprojām bija mazliet dzīvnieciska, kas ir dabīga izpausme cilvēkiem uz Zemes. Venērieši to saprata un parādīja man ko vairāk.

Valdība...

Pirmkārt, šeit nav valdības. Šeit nav valdības ēku, vēstniecību, ministriju vai kaut kas tamlīdzīgs. Viņiem nav prezidenta. Katrs ir pats sava valdība. Šeit nav atsevišķu valstu. Planēta Venēra ir kā viena valsts. Šeit nav pases, atsevišķi karogi, tautības, robežas... Šeit nav tiesu varas, jo katrs sev ir tiesnesis, valdība, jurists, pat katrs sev ir arhitekts, katrs pats sev ir viss. Viņi savu apziņu ir atbrīvojuši no visa tā. Šeit nav arī naudas sistēmas. Viņi strādā priekš Dievišķā Tēva un Dievišķās Mātes, lai to tempļus izveidotu sev galvā un sirdī. Jebkur kurp viņi dodas, viņi ir mājās. Viņiem nav sadalītu pienākumu. Katrs ir arī armija, jo katrs ir planētas sargs. Šeit nav tiesu varas, jo šeit nav ego. Nevienam nav ego. Ja ir ego, tad ir karma. Ja ir karma, tad ir arī policija, tiesneši un cietumi. Šīs lietas viņi nepazīst. Viņi ir atbrīvojuši savu apziņu jau ļoti sen, un viņiem nekas no tā nav nepieciešams. Viņiem nav nekādu ieroču. Tādu kā automāti, tanki, lidmašīnas karam vai uzbrukumam. Tas ir vajadzīgs, ja ir bailes, un bailes ir ego. Viņi to visu ir izbeiguši jau ļoti, ļoti sen.

Lielais vairākums no planētas Zeme cilvēkiem saka: „īsts komunisms neeksistē”. Uz Venēras viņi saka: „lai būtu īsts komunisms, mums ir jāatbrīvojas no ego”. Viņiem vairs nevajag nekādas politiskās partijas, kas uzņemas atbildību par materiālajām lietām. Vienīgais jautājums ir apziņas darbība. Ikkatrs uz Venēras ir garīgi bagāts. Tikai novēršot ego, viņi ir kļuvuši par pilnīgu sabiedrību. Tagadnē nav nekādu cīņu, jo katrs pats sev ir valdība. Katrs runā tikai mazliet, un katrs zina, ka viņi ir Meistari ar dažādām iespējām.

Venērieši...

Viņi ir inteliģenti. Viņi ir radījuši saules sistēmu savās smadzenēs. Tā ir atšķirīga no mūsu. Tā ir viedāka un ietilpīgāka, apgaismota un augstākās vibrācijās esoša. Viņiem ir tikai mīlestības aura, jo ego ir izmainīti. Jūs zināt, ka alķīmija sniedz daudz priekšrocību. Tai pateicoties viņiem ir pieejams ļoti daudz elektrības. Viņi, protams, var arī lidot ar saviem ķermeņiem, jo pilnībā pārvalda gan savus smalkos, gan fizisko ķermeni. Viņi ir īsti cilvēki ar visām to spējām un spēku. Mēs to varam saukt supercilvēku valstību. Viņos joprojām ir pavisam mazliet kaut kas no dzīvnieciskā, tomēr tas ir pavisam atšķirīgi kā ir uz Zemes. Viņi ir īsti cilvēki.

Reliģija...

Reliģija ir gaismas reliģija. Dzīvības un beznosacījuma mīlestības gaismas. Viņi saskata gaismu visur, gan dievišķajā Tēvā un dievišķajā Mātē, gan arī seksuālajā enerģijā. Kad viņi ierauga visskaistāko sievieti, viņiem ir pavisam cita attieksme, ne erotiska kā Zemes cilvēkiem. Kad Zemes cilvēks ierauga pievilcīgu meiteni... mēs mazliet esam kā dzīvnieki, jūs jau to zināt. Uz Venēras tā ir cieņa, apziņas radīta cieņa. Tas ir jāsaprot, jo dzīvība un gaisma ir visur. Radīšanas gaisma ir viņu reliģija. Viņiem reliģija nozīmē būt vienotiem ar dievišķo Tēvu un Māti un vienmēr būt savā iekšējā templī. Viņiem nav nepieciešama kāda organizēta reliģija. Viņu dzīve ir saules kosmiskā kultūra, Dievu kultūra. Katram ir viņu spējas un spēks. Viņi sazinās telepātiski un ar attīstītas intuīcijas palīdzību. Viņiem ir gaišredzības un gaišdzirdības spējas. Viņi nerunā tik daudz, kā mēs šeit uz Zemes.

Uz planētas ir tikai 24 likumi, pavisam ne tuvu tik daudz cik uz Zemes. Iemesls tam ir tas, ka viņi ir pilnībā atbrīvojuši savu apziņu. Viņu reliģija ir apziņas trīs soļu attīstība. Pirmais solis ir ego novēršana. Lai gan viņiem nav ego, tomēr viņos joprojām ir ego pirmcēlonis un viņi to vienmēr apzinās. Viņi vienmēr sevi attīra. Viņu prāts ir apgaismots. Viņu prāts kalpo dievišķajiem Tēvam un Mātei, tas vairs nav ego apkalpotājs.

Otrais solis ir par to, ka ikviena laulība ir alķīmiska. Visas laulības ir dibinātas dziļā apziņas līmenī. Šeit nav laulību šķiršanas, jo viņi ir ar dievišķo Tēvu un Māti. Ikviens zina kā mīlēt. Tas ir vislielākais solis. Ļoti, ļoti sen venērieši dzīvoja līdzīgi kā mēs uz Zemes, tad viņi kļuva psiholoģiski pieauguši. Sākumā tikai daži sekoja šiem trijiem soļiem, tad viņu kļuva arvien vairāk, vairāk un vairāk, kamēr katrs bija pilnībā apguvis šos trīs soļus. Drīz katrs bija kļuvis par alķīmiķi. Tas ir iemesls tam, ka viņu āda ir ļoti caurspīdīga un zīdaina kā zīdaiņiem, jo viņi nekad nav pa tukšo tērējuši savu (seksuālo) enerģiju. Trešais solis ir sakrālā kalpošana un beznosacījuma mīlestība.

Dziedināšana...

Ikviens ir dakteris un dziednieks. Ejot katrs viņu solis dziedina planētu. Ikviens ir meistars, un viņi saka: „Mans fiziskais ķermenis nav meistars, mans Tēvs ir mans meistars.” Viņi ir ļoti vienkārši un pazemīgi. Viņiem nav negatīva ego. „Mans Tēvs ir tas, kurš zina, es kalpoju manam Tēvam, es esmu mūžīgs kalpotājs manam dievišķajam Tēvam un Mātei. Viņš un viņa ir meistari, ne es.” Viņiem nav lepnuma. Viņiem nav sevi jāizrāda. Viņiem nav augstskolu, universitāšu. Viņi saka, ka viņu universitātes ir tikai mentālajā plānā. Uz Zemes nabaga cilvēki ar piespiešanos iemācās tik maz un arī tas nav īsti izmantojams. Uz Zemes ir ārsti, kuri neprot dziedināt. Uz Venēras ikviens ir arī dziednieks. Viņiem nevajag dziedināšanu, jo patiesībā viņi paši ir dziedināšana. Viņi pārtiek no triju veidu „pārtikas” jeb enerģijas – no organiskās, no gaisā esošās enerģijas un no beznosacījuma mīlestībā dzīvotās dzīves iespaidu enerģijas. Viņi izstaro gaismu, kas nāk no viņu dievišķā Tēva un Mātes, kuri ir savienoti ar augstākām dimensijām. Viņi var dziedināt jebkuru slimību. Tādējādi savā garīgajā ceļā viņiem nav jāapmeklē kāds ārsts vai dziednieks. Viņiem ir spējas dziedināt aklumu, kurlumu un vēzi. Bet šeit nav slimību un slimnīcu. Te nav nekāda piesārņojuma, nekā indīga, jo viņi neizmanto nekāda veida degvielu vai elektrību kā uz Zemes. Viņiem ir visādas tehnoloģijas, bet viņi izmanto tikai saules jeb solāro enerģiju. Tā ir pavisam citādāka sistēma.

Dzimstības kontrole un ģimene...

Viņi zina kā apzināti mīlēt un tāpēc nav nepieciešami nekādi ārēji dzimstības kontroles līdzekļi. Tie ir nepieciešami tikai tad, ja mēs neesam civilizēti. Viņi prot mīlēt viens otru svētā, sakrālā un garīgā veidā. Viņi palūdz iekšējai dievišķajai mātei, lai nedzimst bērniņš. Viņi lūdz, lai būtu garīgs bērns. Tas ir pats svarīgākais, nevis fiziskais bērns. Ja viņi grib fizisku bērniņu, viņi lūdz to iekšējai dievišķajai Mātei, un fiziskais bērniņš piedzimst. Ieņemšanas brīdī viņi savienojas ar radītāja enerģiju un lūdz dot bērniņam atbilstošu garīgo kodolu/esenci. Viņi nepazīst abortus.

Par Zemes modernajām tehnoloģijām...

Uz jautājumu par tādām Zemes tehnoloģijām kā mašīnas, datori, lidmašīnas un citas modernās tehnoloģijas kāds Venēras meistars atbildēja: ”Zemes tehnoloģijas ir garīgi un mentāli atpalikušas. Jūs domājat, ka esat civilizēti. Jūs domājat, ka esat pasaules centrs. Ko jūs domājat, kad veicat lidojumus uz Mēnesi? Tas ir kosmiskā likuma pārkāpums. Kad būtnes dzīvo garīgā kultūrā, viņas pakāpeniski tiek iepazīstinātas ar noslēpumiem, kā būvēt savus kosmiskos kuģus. Šīs tehnoloģijas var tikt apgūtas tikai un vienīgi garīgās kultūrās. Starpplanētu ceļojumi ir svēti un pilnībā sakrāli ceļojumi. Tā mums visiem ir jāceļo. Kosmosā katrs var tā ceļot. Bet ceļošana tikai mentālā/intelektuālā līmenī ir bīstama.” Tas ir viss, ko viņi pateica.

Kosmosa kuģi...

Viņi būvē kosmosa kuģus, un viņiem ir ļoti gigantisks mātes kuģis. Viņiem nav tādu ieroču, kā tanki, automāti, lidmašīnas vai atombumbas vai kas līdzīgs, jo viņi saka, ka tas nav nepieciešams. Viņi zina citu veidu kā nepieciešamības gadījumā kontrolēt, daudz pārāku veidu. Viņi dzīvo supercilvēku sabiedrībā. Viņi ir Dievi un Dievietes. Viņi pārzina elektromagnētisma zinātni. Viņu vienīgais ierocis ir mazs izsmidzinātājs. Ja viņi to mazliet izsmidzinātu, piemēram, pirms nolaišanās Ņujorkā, tas paralizētu visu gan Ņujorkas štatā, gan kādos trijos četros tuvākajos štatos. Tas paralizētu visas mašīnas un visus cilvēkus bez nogalināšanas, un mašīnu bojāšanas, bez trokšņa, bez jebkādas ēku vai kā cita iznīcināšanas. Šajā brīdī viņi var visu kontrolēt. Jebkurā laikā, ja vien viņi to vēlētos, viņi varētu ieņemt visu mūsu planētu. Tomēr viņi to nekad nedarīs, jo tad viņi zaudētu savu iniciāciju jeb pieeju viedajām zināšanām. Kāpēc lai vēlētos to zaudēt? Kāpēc lai viņi pārkāptu kosmisko brīvās gribas likumu. Mēs gandrīz nepārtraukti karojam starp dažādām valstīm. Tā ir mūsu brīvā griba. Tā ir mūsu realitāte. Mēs nevaram sūdzēties, jo gribam vieglu dzīvi. Viegla dzīve nav meditēšana un garīgas kultūras praktizēšana. Mēs vēlamies vispirms pārvaldīt materiālo pasauli, tikai pēc tam arī garīgo pasauli. Šādā veidā tas nedarbojas. Mums vispirms jākļūst garīgiem un tad varēsim pārvaldīt arī materiālo pasauli.

Dabas un materiālo pasauļu pārvaldīšana...

Viņi ir karaļi un karalienes un kā tādi viņi pārvalda dabu. Ja viņi vēlas lai līst, tad viņi rada lietu. Kad viņi vēlas, lai būtu mākoņains, viņi rada mākoņus. Kad viņi vēlas, lai būtu saulains, viņi izkliedē mākoņus un ir saulains. Viņi dzīvo Sestajā dimensijā. Ļoti senos laikos viņu planēta bija Trešās dimensijas pasaule un Ceturtās dimensijas pasaule. Tās abas ir fiziskas, materiālas. Trešās dimensijas pasaule ir zemapziņas nevis apziņas pasaule. Tagad daudzi apzinājušies cilvēki dzīvo kā paradīzē arī uz Zemes. Ir arī daži meistari, kas apzināti dzīvo šajā Trešajā dimensijā. Lielais vairākums no apzinājušamies cilvēkiem ir Ceturtajā dimensijā. Uz Venēras viņi ir vienoti, viņi ir kļuvuši par vienu veselumu savā apziņā. Viņi dzīvo paradīzē, un tā ir aizsargāta. Tā ir burvīga planēta, gandrīz nesataustāma, jo tā tiek pārvaldīta ar daudz mazāk likumiem. Ja viņi atnāk pie mums, tad tikai tāpēc, ka vēlas dalīties savā viedumā. Viņi vēlas brīdināt cilvēci, parādīt citu ceļu.

Pastāv daudzas citas civilizācijas, daudz attīstītākas, apgaismotākas, ejošas garīgu attīstības ceļu. Ir ļoti svarīgi zināt viņu dzīvesveidu, lai mēs varētu salīdzināt savu civilizāciju ar citu mūsu saules sistēmas planētu civilizācijām. Viņi ir noraizējušies, ka mēs pietiekami neattīstāmies, tomēr viņi priecājas par mums, jo mēs darbojamies tajā virzienā. Maz pamazām mēs sākam saprast. Viņi saka, ka mums nevajag meklēt sakarus ar ārpuszemes civilizācijām. Jo dažkārt, kad mēs viņus ataicinām, mēs vēlamies, lai viņi mūs paņem prom uz neatgriešanos un tas nav labi, jo mēs tādējādi aizbēgam no savas atbildības. Mēs gandrīz neko šeit neesam darījuši garīgās attīstības ziņā, un gribam tikt glābti. Tā tas nedarbojas. Arī no citu sauļu sistēmām ierodas negatīvas būtnes, kosmiskie kuģi utt. Pelēkie nenāk no citām planētām. Viņi nāk no mūsu planētas. Ceturtajā dimensijā ir gaismas puse un tumsas puse. Tumsas pusē dzīvo šie pelēkie. Cilvēce tic, ka viņi nāk no citām planētām. Tāpat mūsu planētas tumšajā pusē dzīvo arī dažādi monstri un arī lieli dzīvnieki. Katrā dimensijā ir dzīvība, dažādas dzīvības formas. Tikai Trešajā un ceturtajā dimensijā mēs dzīvojam fiziskos ķermeņos. Lai tiktu citās dimensijās, mums vajag citus ķermeņus, astrālos, mentālos, atmiskos un citus.

Tulkoja Jānis / Baltais Vējš

Willaru Speaks about Life on Venus; 

Inca Spiritual Messenger, Willaru Huayta A lecture given in Peru, September, 1997; http://www.alunajoy.com/venus.html

Jauno enerģiju ietekme Saules sistēmā.

Ričards Hoglands un Dāvids Vilkoks (Solar System Changes, Richard Hoagland & David Wilcock)

Savādas lietas notiek gan ārējā, gan iekšējā kosmosā. Krievijas zinātnieki ar Dr.Alekseju Dmitrijevu priekšgalā, ir atklājuši, ka Saules sistēma, Saule un dzīvība mutē un mainās pilnīgi nepieredzētos veidos.

Saule

Sāksim ar Sauli. Saule ir mūsu solārās sistēmas centrs un visa dzīvība, kas ir uz Zemes ir radusies no Saules. Ja nebūtu Saules, mēs nebūtu dzīvi. Tas ir vienkāršs zinātnisks fakts. Tādējādi ikvienas izmaiņas uz mūsu Saules galu galā ietekmēs ikvienu dzīvu cilvēku. Saules aktivitāte pēdējā saules plankumu ciklā ir bijusi lielāka kā jebkad agrāk. Tomēr ikviens astronoms uzstāj, ka viss ir ‘normāli’. Tiesa viena astronome, kura strādāja NASA, izteicās, ka tas, kas notiek ar Sauli ir kaut kas absolūti neticams. Viņa teica arī to, ka nav „atļauts” par to runāt. Tomēr viņa par to stāstīja, jo uzskatīja, ka pasaulei tas jāzina, tomēr lūdz, lai es publiski nediskutēju par to, ko viņa ir teikusi. 
Apskatīsim acīmredzamu jautājumu: kas ir normāli? Zinātniekiem “normāli” pamatojas ar ilgtermiņa pētniecību un sekojošu iegūto datu vidējo vērtību noteikšanu. Saules gadījumā mēs to esam pētījuši aptuveni 100 gadus. Pat līdz 20.gadsimta vidum pētniecība tika veikta ar instrumentiem, kas nevar tikt uzskatīti par īpaši precīziem. Tātad, ja Saule ir vismaz 4.5 miljardu gadu veca, mūsu 100 vai 50 gadu ilgā pētniecība ir līdzīga ir kā cilvēka 100 gadu garas dzīves pēdējās vai pēdējo divu sekunžu apskatīšana. Vai, balstoties uz šiem datiem, izveidota šī cilvēka biogrāfija būtu ticama? Patiesībā par Sauli mēs nezinām neko, kas ļautu mums noteikt, kas ir “normāli”.

Tomēr mēs zinām, ka Saules magnētiskais lauks ir mainījies pēdējo 100 gadu laikā. Piemēram, Dr.Lokvuds (Dr.Lockwood) ir pētījis Sauli un ziņojis, ka kopš 1901.gada Saules kopējais magnētiskais lauks ir kļuvis stiprāks par 230%. Neviens nezina, ko tas patiesībā nozīmē, tas ir tikai novērojums. Un vēl mēs zinām, ka saules plankumu aktivitāte šajā pēdējā ciklā ir bijusi lielāka, kā ir bijis novērots jebkad agrāk. Bet mēs nezinām arī ko tas nozīmē.

Saules sistēma.

Tad pienāk informācija no Krievijas nacionālās Zinātņu akadēmijas Sibīrijā, kur zinātnieki ir secinājuši, ka mēs tagad esam iegājuši kosmiskajā telpā, kas ir atšķirīga no iepriekšējās un kurā ir daudz augstāks enerģijas līmenis. Krievi ziņo par agrāk neredzētām, bet tagad novērotām izmaiņām. Nevaram šo informāciju apstiprināt kā pielnīgi “drošu”, bet zinām, ka šo ziņojusi pilnīgi reāla zinātnieku apvienība, kuru vada Dr.Dmitrijevs. Dr.Dmitrijevs saka, ka ir bijušas novērotas zemāk aprakstītās izmaiņas (seko izvilkumi no viņa ziņojuma)

Izmaiņas heliosfēras priekšdaļā.
Saulei pašai ir savs magnētiskais lauks, kas izveido “olu”, kas ietver Saules sistēmu, ko mēs pazīstam kā heliosfēru. Heliosfēra ir ūdens piliena formā ar garu un tievu pilītes asti, kas ir vērsta pretēji tam virzienam, kurā mēs visi pārvietojamies (kopā ar Saules sistēmu kosmosā jeb savas galaktikas ietvaros). Krievi ir novērojuši heliosfēras priekšdaļu un konstatējuši tur mirdzošu plazmas enerģiju. Agrāk Saules heliosfēras biezums bija 10 astronomiskās vienības (astronomiskā vienība ir attālums starp Zemi un Sauli, aptuveni 93 miljoni jūdžu) – 10 astronomiskās vienības bija “normāls” mirdzošās enerģijas slāņa biezums, kuru varējām vērot Saules sistēmas priekšējā daļā.

 Dr.Dmitrijevs saka, ka tagad šīs kvēlojošās enerģijas slāņa biezums ir 100 astronomiskās vienības. Krievijas nacionālā Zinātņu akadēmija nesniedz mums piesaisti laika skalai, tomēr izmaiņa starp to, kas ir bijis zināms un ir tagad, ir 1000% pieaugums. Un Krievijas zinātnieki saka, ka šī Saules heliosfēras izmaiņa, maina arī to kā funkcionē planētas un kādas ir iespējamās dzīvības formas uz tām. Viņi pat ziņo, ka DNS spirāle mainās, tomēr sīkāk nepaskaidrojot. Viņi domā, ka heliosfēras turpmākā izplešanās mūs tālāk novedīs jaunā enerģijas līmenī. Ka visticamāk Saules izstarotās enerģijas pamata harmoniskās frekvences pēkšņi paaugstināsies un šī pieaugusī enerģijas izlāde izmainīs visas Saules sistēmas matērijas veidošanās un eksistences pamatus.

Tas ir diezgan pārdrošs apgalvojums, tomēr virkne datu to apstiprina:
Uz Mēness un piecām planētām mainās atmosfēra. Kad ASV nolaidās uz Mēness 1969.gadā, tur tika konstatēts, ka nav atmosfēras vispār. Kopš tā laika uz Zemes Mēneša ir izveidojusies atmosfēra, kas tur nav bijusi agrāk, un, saskaņā ar Dr.Dmitrijeva teikto tās sastāvs ir “Natrium”. Šī jaunā atmosfēra tagad ir 6000 km bieza. Zemes atmosfēras augšējos slāņos tagad veidojas HHO gāze, kas nebija agrāk. Tā agrāk vienkārši neeksistēja tādos daudzumos kā tagad. Krievijas zinātnieki saka, ka tas nav saistīts ar globālo sasilšanu vai kaitīgo gāzu izmešiem. Tas vienkārši sāk tā notikt.

Marsa atmosfēra kļūst ievērojami biezāka kā agrāk. Marsa pētniecības zondei 1997.gadā pazuda viens no spoguļiem, kas bija cēlonis zondes avārijai. Tas notika tāpēc, ka atmosfēra bija divreiz blīvāka, nekā NASA bija aprēķinājusi. Saskaņā ar Krievijas akadēmiju, Jupitera, Urāna un Neptūna atmosfēras arī mainās. 

Arī planētu spožums mainās.
Nozīmīgs spilgtuma palielinājums ir vērojams Venērai. Jupitera enerģētiskajā lādiņā palielinājums ir tik lielā mērā, ka faktiski ir saredzama jonizētas radiācijas caurule, kas ir izveidojusies starp Jupitera virsmu un tā mēnesi Io. Faktiski mēs varam saskatīt gaismas enerģijas cauruli nesen uzņemtos fotouzņēmumos.
Arī Urāns un Neptūns kļūst arvien gaišāki. Mainās magnētiskie lauki. Jupitera magnētiskais lauks ir pastiprinājies vairāk nekā divas reizes. Mainās Urāna magnētiskais lauks, pieaug arī Neptūna magnētiskais lauks.
Visas trīs šīs planētas kļūst spožākas un, kā krievi apgalvo, mainās arī to atmosfēras, tomēr viņi nepaskaidro, kas ar to ir domāts. 

Un, kas ir tiešām aizraujoši, kamēr daži ļaudis jau kādu laiku šeit uz Zemes gaida un ir prognozējuši polu pārvietošanos, Krievijas zinātnieki ziņo, ka Urānam un Neptūnam nesen ir notikušas polu pārvietošanās. Kad kosmosa zonde “Voyager II” lidoja garām Urānam un Neptūnam, novērojamie ziemeļu un dienvidu poli ievērojami atšķīrās no agrāko novērojumu rotācijas poliem. Vienā gadījumā atšķirība bija 50 grādu, otrajā gadījumā ap 40 grādiem.

Zeme.

Tagad parunāsim par Zemi. Krievu zinātnieki zina par vēl diviem faktiem: kopējā vulkāniskā aktivitāte ir pieaugusi par 500% no 1875.gada līdz 1975.gadam, zemestrīču aktivitāte ir pieaugusi par 400% kopš 1973.gada. Dr.Dmitrijevs saka, ka salīdzinot 1963. gadu ar 1993.gadu kopējais dabas katastrofu skaits ir pieaudzis par 410%.

Zemes magnētiskais lauks ir pavājinājies. Pavājināšanās ir sākusies pirms 2000 gadiem, bet pavājināšanās pakāpe pēkšņi ir kļuvusi daudz ātrāka pirms 500 gadiem. Tagad, aptuveni pēdējos 20 gados, magnētiskā lauka izmaiņas ir kļuvušas neprognozējamas. Pasaules aeronavigācijas kartes, kas ļauj lidmašīnām piezemēties, izmantojot autopilota sistēmas, tika pārstrādātas visā pasaulē, lai šīs auto pilotēšanas sistēmas varētu turpināt darboties (to ir viegli pārbaudīt. Vienkārši palūkojiet aeronavigācijas karti pirms 1990. gada jebkuras pilsētas lidostai un tad salīdziniet to ar šodienas karti)


Pagājušā gada beigās pirmo reizi zināmās vēstures laikā pilnībā izkusa ledus precīzajā Ziemeļpola atrašanās vietā. Green Peace ziņoja, ka iepriekš, atbilstoši ziemas apstākļiem, ledus bija izkusis jau līdz 300 jūdžu attālumam no pola, un pagājušā gada beigās gan civilie, gan militārie kuģi varēja šķērsot Ziemeļpolu. Tur bija ūdens. Līdz šim cik zināms, tur ledus nekad nav bijis plānāks par trijiem metriem.

Dienvidpolā joprojām ir trīs jūdzes bieza ledus cepure, kaut arī milzīgi ledus blāķi turpina atdalīties un kust. 

Kas notiek?

Kopš 1900.gada mēs no pārvietošanās ar zirgiem esam nonākuši līdz lidojumiem uz Mēnesi. No vēstuļu sūtīšanas ar zirgu pastu līdz vēstuļu momentānai nosūtīšanai ar e-pastiem, videotelefoniem vai satelītiem. Negatīvā puse ir tā, ka no karošanas ar primitīviem ieročiem esam nonākuši līdz atombumbām un bioterorismam. Un, kas varbūt ir vēl nozīmīgāk, 1900.gadā uz Zemes bija 30 miljonu sugu, kas bija radušās miljoniem gadu garā evolūcijas ceļā. Tagad mums ir mazāk nekā puse no šī skaita – mazāk kā 15 miljonu sugu. Un tas viss noticis simts gadu laikā. Ja kāds no kādas citas planētas būtu novērojis Zemi, tas teiktu, ka Zeme mirst. Tomēr tagad izskatās, ka tas, kas notiek, ir ārpus parastā. Krievi savā ziņojumā saka, ka līdzīgas dabas parādības ir notikušas laikā, kad izmira dinozauri. Tajā laikā notika gigantiskas pārmaiņas zemes klimatā un, iespējams, notika arī polu pārvietošanās.

Apkopojums.

„Tagadējās fiziskās pārmaiņas uz planētas ir kļuvušas neatgriezeniskas. Eksistē stingri pierādījumi, ka šīs transformācijas ir izraisījušas augstu frekvenču matērija un neviendabīgas enerģijas starpzvaigžņu telpā, kuras ir iekļuvušas mūsu Saules sistēmas starpplanētu telpā. Šī kosmisko enerģiju „dāvana” ir ierosinājusi dažādus paralēlos procesus un enerģiju izmaiņas uz visām planētām, kā arī uz Saules. Uz Zemes tas izpaužas kā magnētisko polu pārvietošanās ātruma paātrinājums, kā pieaugošas pārmaiņas vertikālajā un horizontālajā ozona satura sadalījumā un kā pieaugoša biežuma un stipruma katastrofāli klimatiskie notikumi...
...Zinātnieki tagad atklāj dažus cēloņus, kas radījuši mūsu planētas elektromagnētiskās sfēras (elektromagnētiskā režģa) klimata regulējošo sistēmu pārkārtošanos...
...Kā reakcija uz šīm starpzvaigžņu telpas enerģiju un matēriju injekcijām ir vērojami jauni procesi un strukturālas pārmaiņas uz visām planētām, starp planētām un to pavadoņiem, un starp planētām un Sauli.
Zemes spēja adaptēties šīm ārējām iedarbībām ir apgrūtināta, jo mūsu tehnoloģiskā iejaukšanās dabas procesos ir ievērojami pavājinājusi ģeoloģiskās un ģeofiziskās vides kvalitāti. Mūsu planēta tagad ir ļoti spēcīgā transformācijas procesā, mainot elektromagnētisko režģi, pārvietojot ģeomagnētiskā lauka polus un mainot ozona un ūdeņraža sastāvu atmosfērā....”

„...Mēs esam sasnieguši Piena Ceļa galaktikas viena masīva atzara augstas enerģijas nosacītā ekvatoriālā diska rajonu. Mūs „adoptē” jauna sistēma, stiprāka un daudz spēcīgāka sistēma, un mēs varam sagaidīt pārmaiņas gandrīz ikvienā enerģētiskajā līmenī.”
„ ... Ir noteikts, ka patiesais iemesls globālai sasilšanai un mūsu Saules daudz lielākajai aktivitātei ir Piena Ceļa augstākas enerģijas. Protams, ka ir vērojams temperatūras pieaugums uz visām planētām mūsu sistēmā. Tas noteikti neliecina par siltumnīcas efektu dēļ atgāzēm. Lielās kosmiskās pārmaiņas, iespējams, ir galvenais cēlonis maiju kalendāra beigām (visprecīzākais kalendārs uz planētas), jo kalendāra atskaites punkts Plejāžu zvaigžņu kopā vairs nav nemainīgs, jo mēs sākam novirzīties no agrākās iepriekš paredzamās kustības.” 

Kādas vēl pārmaiņas ir novērotas mūsu sistēmā:
 Melno punktu augšana uz Plutona
 Aurora (gaismas starojums) uz Saturna
 Urāna un Neptūna polu pārbīde (magnētiski saistītas planētas), un negaidīti spēcīga Urāna megnetosfēras intensitātes pieaugums 
 Gaismas intensitātes un gaismas punktu izmaiņas uz Neptūna
 Jupitera magnētiskā lauka intensitātes dubultošanās (1992.gada dati), jaunu procesu sērija kā sekas sprādzienu sērijai 1994.gada jūlijā. Tādu kā intensīvu plazmas izdalīšanos un izplatīšanos līdzīgi kā uz Saules, kā rezultātā ir parādījusies starojoša josla decimetru viļņu garumā (13.2 un 36 cm), un vērojami gaismas starojumu anomālijas un izmaiņas Jupitera un tās pavadoņa Io sasaistē. 

Ja runājam par jaunajām starpplanētu telpas enerģētiskajām un materiālajām kvalitātēm, visbūtiskākais, kas jāuzsver, ir starpplanētu telpas enerģijas potenciāla (lādiņa) pieaugums un materiālās piesātinātības līmenis. 
Šai izmaiņai starptelpas vidējā stāvoklī ir divi cēloņi:
 Vielas jeb matērijas ieplūšana no starpzvaigžņu telpas (starojums, jonizētas daļiņas, to kombinācijas)
 Sekas pēdējā Saules cikla (22) aktivitātei, it īpaši masīvajiem magnetizētās solārās plazmas izmešiem no saules vainaga 

Ieiešana atšķirīgā kosmiskās Enerģijas Laukā.
Lielākā daļa zinātnieku ir vai nu samazinājuši iespējamo šīs kosmiskās enerģijas iedarbības nozīmīgumu, vai arī noraidījuši tā pastāvēšanu vispār. Taču ne Dr. Aleksejs Dmitrijevs

An Enterprise Mission Hyperdimensional Report
Richard C. Hoagland - David Wilcock 
http://www.bibliotecapleyades.net/ciencia/planetophysical/planetophysical.htm