Garīgais ceļojums jeb Lecošās Peles stāsts (nobeigums)

Šis ir nobeigums Ziemeļamerikas šeijenu un siū indiāņu cilšu seno garīgo tradīciju mācības atspoguļojošam stāstam par Lecošo Peli. Pelēns turpināja savu ceļojumu pārvarot bailes, iepazīstot kārdinošu peļu paradīzi. Tās kārdinājumu Pelēns pārvarēja un devās tālāk piepildīt savu sapni nonākt Svētajos Kalnos. Lecošās Peles tālāka mācība, satiekot Bizonu, bija par ziedošanu, dāvināšanu un redzējuma jeb uztveres maiņu. Pelēns uzdāvināja vienu no savām acīm, lai Bizons taptu vesels un varētu sevi dāvināt cilvēkiem. Mācība par to, lai varētu darboties dzīvības cikls, ir sevi jādāvina citiem.  

Ceļojums sava sapņa piepildīšanai un garīgajā pilnveidē turpinās. Joprojām ir saglabāta autora pieeja visus arhetipiskos un atslēgas vārdus rakstīt ar lielo burtu. Tie ir vārdi, kas nepārprotami ir nozīmīgi katra cilvēka garīgajā ceļā. Ceļojums turpinās cauri pēdējām grūtībām...un pārvērtības notiek! Ērglis indiāņu kultūrā ir apgaismības simbols!

 

Lecošā Pele Nekavējoties Sāka Izpētīt Jauno Apkārtni. Te bija pat vēl vairāk dažādu lietu kā Citās Vietās, Lietas ar ko būt Nodarbinātam, un Sēklu Pārpilnība, un vēl Citas lietas, kas Pelēm Patīk. Izpētot visas šīs lietas, Pēkšņi Pelēns Uzskrēja virsū Pelēkam Vilkam, kas tur Sēdēja un pilnīgi Neko nedarīja.

„Sveiks, Brāli Vilk,” Lecošā pele teica. Vilka Ausis Modri Saslējās un Acis Iemirdzējās. „Vilks! Vilks! Jā, tas ir tas, kas es esmu, es esmu Vilks!” Bet tad viņa prāts atkal Aizmiglojās, un drīz viņš atkal Klusi Sēdēja, pilnībā Neatceroties to, kas viņš ir. Katru reizi, kad Lecošā Pele viņam Atgādināja, kas viņš ir, viņš atkal Priecājās par Jaunumiem, lai drīz atkal tos Aizmirstu.

„Tik Lieliska Būtne,” nodomāja Lecošā Pele, „bet neko Neatceras.”

Lecošā Pele Aizgāja uz šīs Jaunās Vietas Centru un Klusēja. Pelēns ilgi Klausījās savas Sirds Pukstos. Tad Pēkšņi viņš Izdomāja. Viņš Traucās atpakaļ tur, kur Sēdēja Vilks un Teica.

„Brāli Vilk,” Lecošā pele teica...

„Vilks! Vilks,” teica Vilks...

„Lūdzu, Brāli Vilk,” teica Lecošā Pele, „Lūdzu, Ieklausies manī. Es Zinu, kas tevi Izdziedinās. Tā ir Viena no manām Acīm. Un es Gribu to tev Dāvināt. Tu esi Dižāka Būtne nekā es. Es esmu tikai Pele. Lūdzu, Ņem to.”

Kad Lecošā Pele Beidza Runāt, viņa Acs Izlidoja no viņa Galvas, un Vilks kļuva Vesels.

Asaras Ritēja pa Vilka Vaigiem, bet viņa mazais Brālis tās nevarēja Redzēt, jo Tagad viņš bija Akls.

„Tu esi Dižs Brālis,” teica Vilks, „jo man Tagad ir mana Atmiņa. Bet tu Tagad esi Akls. Es esmu Pavadonis Svētajos Kalnos. Es tevi tur Aizvedīšu. Tur ir Lielais Dziedināšanas Ezers. Pats Skaistākais Ezers visā Pasaulē. Tajā Atspoguļojas Visa Pasaule. Ļaudis, Ļaužu Mājokļi, un Visas Debesu un Prērijas Būtnes.”

„Lūdzu, Aizved mani turp,” teica Lecošā Pele. Vilks Vadīja viņu cauri Priedēm uz Dziedinošo Ezeru. Lecošā pele no Ezera Dzēra Ūdeni. Vilks viņam Stāstīja par apkārt esošo Skaistumu.

„Šeit mums Jāšķiras,” teica Vilks, „jo man Jāatgriežas Atpakaļ, lai arī Citus varu Pavadīt uz šejieni, bet es Pabūšu ar tevi tik ilgi, cik vien Vēlēsies.”

„Paldies tev, manu Brāli,” teica Lecošā Pele. „Lai gan man ir Bail palikt Vienai, es Zinu, ka tev Jāiet, lai tu vari arī Citiem Rādīt Ceļu uz šo Vietu.”

Lecošā Pele Sēdēja, Trīcēdams aiz Bailēm. Nebija jēga Skriet, jo viņš bija Akls, bet viņš Zināja, ka Ērglis viņu Atradīs Šeit. Pelēns Juta kādu Ēnu uz savas Muguras un Dzirdēja tādu Skaņu, kādu Taisa Ērgļi. Viņš Sasprindzinājās, gaidot Triecienu. Un Ērglis Trāpīja. Lecošā Pele iegrima Miegā.

Tad Pelēns Atmodās. Liels bija pārsteigums būt Dzīvam, un tagad viņš varēja Redzēt! Viss bija Izplūdis, bet Krāsas bija Skaistas.

„Es varu Redzēt! Es varu Redzēt!” Lecošā Pele nebeidza vien priecāties.

Kāds Izplūdis Tēls Nāca uz Lecošās Peles pusi. Lecošā Pele Sasprindzināja Redzi, tomēr Tēls Palika Izplūdis.

„Sveiks, Brāli,” teica kāda Balss. „vai tu Vēlies Iegūt kādu Dziedināšanas Mācību?”

„Dziedināšanas Mācību? Es?” pārsteigts pārjautāja mazais Peļu Puisēns. „Jā! Jā!”

„Tad Pieploc pie Zemes cik Cieši vien Vari,” Balss teica,” un tad Lec cik Augstu vien Spēj.”

Lecošā Pele darīja kā bija Mācīts. Viņš Pieplaka pie Zemes tik Cieši cik vien Varēja un Leca! Viņu Paķēra Vējš un Nesa Augstāk.

„Nebaidies,” Balss viņam Uzsauca. „Turies Vējā un Tici!”

Lecošā Pele tā arī darīja. Aiztaisīja Acis un Turējās Vējā, un tas Nesa viņu Augstāk un Augstāk. Lecošā Pele Atvēra savas Acis, un tās bija Skaidras, un jo Augstāk viņš Lidoja, jo Skaidrākas tās Kļuva. Lecošā Pele Redzēja savu Veco Draugu uz Ūdenslilijas Lapas Skaistajā Dziedināšanas Ezerā. Tā bija Varde.

„Tev ir Jauns Vārds,” Sauca varde. „Tu esi Ērglis!”

 

 

Tulkoja Jānis / Baltais Vējš

http://sidrabvejs.blogspot.com/

 

Tulkots no No Hiemeiohsta Storma grāmatas „Septiņas Bultas”

Hyemeyohsts Storm „Seven Arrows”

Garīgais ceļojums jeb Lecošās Peles stāsts (1.turpinājums)

Šis ir turpinājums Ziemeļamerikas šeijenu un siū indiāņu cilšu seno garīgo tradīciju mācības atspoguļojošam stāstam par Lecošo Peli. Iepriekšējā daļā lasījām par Pelēna garīgo meklējumu aicinājumu, tad ceļojuma uzsākšanu, pirmo atklāsmju un mācību iegūšanu, tad par vēlēšanos tajās dalīties ar saviem cilts brāļiem un to pilnīgi noraidošā attieksme… Pele arhetipiski ir ļoti rosīga, taču neredz tālāk par savu degungalu, jo rosoties savās ikdienas gaitās nav laika nekur tālāk paskatīties. Cik pazīstami, vai ne? Un tad vēl arī baidīšanās no visa vēl nezināmā… Tagad Pelēns, pateicoties savai pirmajai mācībai, ir ieguvis vārdu Lecošā Pele. Un iegūtā atklāsme par Svētajiem Kalniem, liek viņam turpināt savu ceļojumu…  Tulkojumā joprojām ir saglabāta autora pieeja visus arhetipiskos un atslēgas vārdus rakstīt ar lielo burtu. Varētu teikt, ka tie ir tie vārdi, kas nepārprotami ir nozīmīgi katra cilvēka garīgajā ceļā. Tātad tagad ceļojuma turpinājums un nākamās pārvaramās bailes un grūtības...

 

 

Lecošā Pele devās uz Peļu Vietas Malu un Piesardzīgi Ieskatījās priekšā esošajā Prērijā. Viņš Meklēja Ērgļus. Debesīs bija Pilns ar daudziem Punktiem, Ikviens kā Ērglis. Bet Pelēns bija Izlēmis Doties uz Svētajiem Kalniem. Viņš Saņēma Visu savu Drosmi un Skrēja pa Prēriju cik Ātri vien Spēja. Viņa mazā Sirsniņa Sitās aiz Uztraukuma un Bailēm.

Viņš Skrēja kamēr Nonāca pie Pasargājoša Salvijas Krūma. Viņš Atpūtās, un mēģinādams Atgūt Elpu, Ieraudzīja kādu Vecu Peli. Salvijas Krūms, kur Dzīvoja vecā pele, bija Peļu Paradīze. Šeit bija Sēklu Pārpilnība, Migas Materiāli un vēl daudz kas cits, ar ko būt Aizņemtam.

„Sveiks,” teica Vecā Pele. „Laipni lūgts.”

Lecošā Pele bija Pārsteigts. Tāda Vieta un tāda Pele. „Tu Patiešām esi dižena Pele,” Lecošā Pele teica ar Vislielāko Cieņu. „Šī Patiešām ir Brīnišķīga Vieta. Un arī Ērgļi tevi šeit nevar Saskatīt,” teica Lecošā Pele

„Jā,” teica Vecā Pele, „un Ikviens šeit var Saskatīt Prērijas Visas Būtnes: Bizonu, Antilopi, Trusi un Koijotu. Ikviens no šejienes var redzēt viņus Visus un Zināt viņu Vārdus.”

„Tas ir Neticami,” teica Lecošā Pele. „Vai tu vari Saskatīt arī Upi un Svētos Kalnus?” 

„Jā un Nē,” Pārliecinoši Teica Vecā Pele. „Es Zinu, ka ir tāda Lielā Upe. Bet es Baidos, ka Svēties kalni ir tikai Mīts. Aizmirsti savu Nodomu Tos Redzēt un paliec šeit kopā ar mani. Te ir Viss, ko tu Vēlies, un šī ir Laba Vieta, kur Dzīvot.”

„Kā tu vari kaut ko tādu Teikt?” Nodomāja Lecošā Pele. „Svēto Kalnu Dziedinošā Mācība ir Tāda, ko Neviens Nekad Nevar Aizmirst.”

„Liels paldies tev, Vecā pele, par Barību, ar kuru mani Cienāji, par laipno uzņemšanu tavā Lieliskajā Mājvietā,” teica Lecošā Pele. „ Bet man Jāmeklē Kalni.”

„Tu esi Muļķa Pele, ja tu Nepaliec šeit. Prērijā ir daudz Briesmu! Paskaties augšup!” vēl Pārliecinošāk teica Vecā Pele. „Redzi visus tos Punktus! Tie ir Ērgļi, un tie tevi Noķers!”

Lecošai Pelei bija grūti Doties Tālāk, bet viņš bija Izlēmis un Atkal ātri Skrēja. Zeme bija Nelīdzena. Bet viņš Sasprindzināja savu Asti un Skrēja no Visa Spēka. Viņš Skrienot Juta Punktu Ēnas uz savas Muguras. Visu šo Punktu. Beigās viņš Ieskrēja Melno Plūmju Pudurī. Lecošā Pele knapi spēja Noticēt savām Acīm. Te bija Vēsa un Plaša Vieta. Te bija Ūdens, Plūmes un Sēklas, ko Ēst, Zāle ko Vākt Migai, Alas ko Izpētīt un daudz kas cits ar ko būt Aizņemtam. Un te bija daudz lietu, ko Vākt un Uzkrāt.

Viņš sāka Izpētīt savu Jauno Ieguvumu, kad Sadzirdēja ļoti Smagu Elpošanu. Viņš ātri Sekoja šai Skaņai un Atrada tās Avotu. Tas bija Liels Matains Uzkalns ar Melniem Ragiem. Tas bija Liels Bizons. Lecošā pele tikai ar grūtībām spēja Noticēt tās Būtnes Lielumam, kuru Redzēja Gulošu savā priekšā. Tas bija tik liels, ka Lecošā pele varētu Ielīst Vienā viņa Lielajiem Ragiem. „Cik Diža Būtne,” Domāja Lecošā Pele un Pielīda Tuvāk.

„Sveiks, mans Brāli,” teica Bizons. „Paldies, ka Apciemo mani.”

„Sveiks, Lielā Būtne,” teica Lecošā Pele. „Kāpēc tu šeit Guli?”

„Es esmu Slims un es Mirstu,” Bizons teica, „un mana Dziedināšanās Mācība man Teica, ka vienīgi Peles Acs var Dziedināt mani. Bet, mazo Brāli, bet šeit nav tādas Lietas kā kāda Pele.”

Lecošā Pele bija šokā. „Viena no manām Acīm!” viņš domāja,” Viena no manām Mazajām Actiņām.” Pelēns aizsteidzās atpakaļ Melno Plūmju Pudurī. Tomēr Elpa kļuva arvien Smagāka un Lēnāka.

„Viņš Nomirs,” Domāja Lecošā Pele, „ja es viņam Neiedošu savu Aci. Viņš ir pārāk Diža Būtne, lai Ļautu viņam Nomirt.”

Pelēns Gāja Atpakaļ, kur Gulēja Bizons un Teica. „Es esmu Pele,” viņš teica Drebošā Balsī. „Un tu, mans Brāli, esi Diža Būtne. Es nevaru Ļaut tev Nomirt. Man ir Divas Acis, tu vari ņemt Vienu no tām.”

Tajā pašā brīdī, kad Tas tika Pateikts, Lecošās Peles Acs Izlidoja Ārā no viņa galvas un Bizons Kļuva Vesels. Bizons Pielēca Kājās, Satricinot Visu Lecošās Peles Pasauli.

„Paldies tev, manu mazo Brāli,” teica Bizons. „ es Zinu par taviem Svēto Kalnu Meklējumiem, un arī par tavu Ceļojumu uz Upi. Tu esi Devis man Dzīvību, tā es to varēšu Atdāvināt Ļaudīm. Es būšu tavs Brālis uz Visiem Laikiem. Skrien zem mana Vēdera un es tevi Aizvedīšu tieši līs Svēto Kalnu Pakājei. Un tev nebūs Jābaidās no Punktiem. Ērgļi tevi neredzēs, kamēr Skriesi zem Manis. Bizona Mugura būs viss ko tie Redzēs. Es esmu no Prērijas un es Uzkritīšu tev virsū, ja Mēģināšu Doties augšup Kalnos.”

Mazais Pelēns Skrēja zem Bizona, Drošībā un Apslēpts Punktiem, bet tikai ar Vienu Aci tas bija Biedējoši. Bizona Lielie Nagi Tricināja Visu Pasauli uz katra viņa Soļa. Beidzot viņi nonāca Vietā un Bizons Apstājās.

„Šeit mums Jāšķiras, mazo Brāli,” teica Bizons.

„Lielum lielais tev Paldies,” teica Lecošā Pele. „Bet Zini, bija ļoti Biedējoši Skriet zem tevis tikai ar Vienu Aci. Un es biju Nepārtrauktās Bailēs no taviem Lielajiem Zemi Tricinošajiem Nagiem.”

„Tev nebija ne no kā Jābaidās,” teica Bizons. „Jo es Eju Saules Dejā un es Vienmēr Zinu, kur mani Nagi Atdursies. Tagad man Jāatgriežas Prērijā, manu Brāli. Tu Vienmēr mani tur varēsi Satikt.”

 

Tulkoja Jānis / Baltais Vējš

http://sidrabvejs.blogspot.com/

 

Tulkots no No Hiemeiohsta Storma grāmatas „Septiņas Bultas”

Hyemeyohsts Storm „Seven Arrows”

Garīgais ceļojums jeb Lecošās Peles stāsts

Meklējot atbildes uz daudziem ar garīgās attīstības un pilnveidošanos saistītiem jautājumiem, ar savu dziļo un daudzslāņaino šādu tēmu izpratni pārsteidz arī Ziemeļamerikas indiāņu no senatnes saglabāto viedo zināšanu dziļums. Viens no tādiem avotiem ir grāmata, kuru nav sarakstījis kāds kārtējais „zinošais” baltais cilvēks, bet gan indiānis, kurš pats joprojām dzīvo ar šo seno zināšanu savā gēnu atmiņā un vēl tajās nedaudzajās tradīcijās, kas cauri indiāņu „iznīcināšanas viesulim” tomēr nonākušas līdz mūsdienām. Kā piemēru no šeijenu un siū cilts indiāņu mācībām iztulkoju kādu stāstu no Hiemeiohsta Storma grāmatas „Septiņas Bultas”. Ar šādu stāstu palīdzību indiāņu viedie apmācīja zināšanās savu jauno paaudzi. Stāsti ir uztverami līdzīgi kā mūsu pasakas. Katru reizi tos dzirdot vai lasot, atveras cits izpratnes dziļums. Šis stāsts ir par garīgā ceļojuma sākumu, turpinājumu, grūtībām tajā. Tulkojumā ir saglabāta autora pieeja visus arhetipiskos un atslēgas vārdus rakstīt ar lielo burtu. Varētu teikt, ka tie ir tie vārdi, kas nepārprotami ir nozīmīgi katra cilvēka garīgajā ceļā. Šoreiz ceļojuma sākums un pirmās grūtības...

Dzīvoja reiz kāds Pelēns.

Viņš bija ļoti Aizņemts Peļu Puisēns, Izpētot Visu Visapkārt, Pieskaroties ar savām Ūsām Zālei un Meklējot. Viņš bija Aizņemts kā jau visas Peles, Aizņemts ar Peļu lietām. Bet Reiz viņš Sadzirdēja neparastu Skaņu. Viņš Pacēla savu Galvu, cieši Piemiedzot Acis, lai Saskatītu, Kustināja savas Ūsas Gaisā, lai Uztvertu un Brīnījās. Tad kādu dienu viņš Piesteidzās pie kāda cita Peļu puiša un pajautāja: „Vai tu Dzirdi Dunoņu savās Ausīs, manu Brāli?”

„Nē, nē,” atbildēja Otra Pele, Nepaceļot savu Aizņemto Degunu no Zemes. „Es Neko Nedzirdu. Es tagad esmu Aizņemts. Parunāsim Vēlāk.”

Viņa šo pašu Jautājumu pajautāja vēl kādai Citai Pelei, un šī Pele uz viņu tā Dīvaini Paskatījās. „Kādas Muļķības tev galvā? Kāda Skaņa?”, tā pajautāja un Ieslīdēja Nokrituša Kokvilnas Koka Dobumā.

Mazais Pelēns paraustīja Ūsas un iegrima savā ikdienas Aizņemtībā, Nolēma Aizmirst Visu šo Skaņas Lietu. Bet Dunoņa nemitējās. Tā bija vāja, knapi sadzirdama, tomēr tā nebija nekur pazudusi. Kādu Dienu Peļu puisēns Izlēma šo Skaņu izpētīt, nu tikai mazliet. Pametis Citas Aizņemtās Peles, viņš Aizsteidzās mazu Ceļa gabaliņu projām un atkal Ieklausījās. Tur Tas bija! Viņš cieši Klausījās, kad pēkšņi Kāds viņu Sveicināja.

„Sveiks, mazais Brāli,” Balss teica, un Peļu Puisēns gandrīz vai Izlēca Ārā no savas Ādas. Viņš Sasprindzināja savu Muguru un Asti un bija gatavs Bēgt.

„Sveiks,” Balss atkal sveicināja. „Tas esmu es, Jenots.” Protams, tas bija viņš. Jenots pajautāja: „Ko tu Šeit Dari, mazais Brāli?” Pelēns pietvīka un nolaida savu Deguntiņu gandrīz līdz pašai Zemei. „Es Dzirdu Dunoņu manās Ausīs, un es to Izpētu,” sekoja bikla atbilde.

„Dunoņa tavās Ausīs?” noteica Jenots un Apsēdās Pelei blakus. „Tas, ko tu Dzirdi, mazais Brāli, ir Upe.”

„Upe?”, ziņkārīgi pārjautāja Pelēns. „Kas ir Upe?”

„Nāc man līdzi un es Parādīšu tev Upi,” Jenots teica.

Mazais Peļu puisītis drausmīgi Baidījās, tomēr viņš bija Izlēmis beidzot Izpētīt un Noskaidrot Visu par Dunoņu. „Es varēšu Atgriezties pie mana Darba,” viņš nodomāja, „kad šī lieta būs Atrisināta, iespējams, tā Palīdzēs man Visā manā ikdienas Meklēšanā un Vākšanā. Un Visi mani Brāļi teica, ka tas nav Nekas. Es viņiem Parādīšu. Es palūgšu Jenotu, lai viņš Atgriežas kopā ar mani un man būs Pierādījums.”

„Labi, Jenot, mans Brāli,” teica Pelēns. „Ved mani uz Upi. Es Iešu ar tevi.”

Mazais Peļu Puisēns Gāja kopā ar Jenotu. Viņa mazā Sirds Dauzījās Krūtīs. Jenots Veda viņu pa Svešām Takām, un mazais Pelēns Saoda daudzu šo Ceļu Gājušo Smaržas. Daudzas reizes viņš bija tik Nobijies, ka gandrīz Pagriezās Atpakaļ. Beidzot viņi Nonāca pie Upes. Tā bija Milzīga un Elpu Aizraujoša, dažās Vietās tā bija Dziļa un Tīra, citās Vietās Duļķaina un Tumša. Mazais Peļu Puisēns nevarēja Redzēt tai Pāri, jo tā bija tik ļoti Liela. Tās Straume Dunēja, Dziedāja, Sauca un Dārdēja. Mazais Pelēns Redzēja Lielus un Mazus Pasaules Gabaliņus, ko tā nesa Virspusē.

„Tā ir tik Varena!” teica mazais Peļu Puisēns, Meklējot atbilstošus Vārdus.

„Jā, tā ir Liela un Spēcīga,” atbildēja Jenots, „ un šeit es gribētu tevi Iepazīstināt ar kādu Draugu.”

Kādā Rāmākā, Seklākā Vietā bija Ūdenslilijas Lapa, Spīdīga un Zaļa. Uz tās sēdēja Varde, gandrīz tikpat Zaļa kā šī Lapa. Skaidri izcēlās Vardes Baltais Vēders.

„Sveiks, mazais Brāli,” teica Varde. „Priecājamies, ka esi šeit, pie Upes.”

„Man Tagad ir Jādodas Tālāk,” iestarpināja Jenots, „bet Nebaidies, mazo Brāli, jo Tagad par tevi Parūpēsies Varde.” Un Jenots Devās Tālāk pa Upes Krastu, Meklēdams Barību, ko viņš varētu Nomazgāt un Apēst.

Mazais Pelēns Pietuvojās Ūdenim un tajā Ieskatījās. Viņš tur saskatīja Nobijušās Peles Atspulgu.

„Kas tu esi?” mazais Peļu Puisēns pajautāja Atspulgam. „Vai tu Nebaidies būt tik Tālu prom no mājām, lai būtu šeit, pie Varenās Upes?”

„Nē,” atbildēja Varde, „es Nebaidos. Man kopš Dzimšanas ir Dota Dāvana Dzīvot gan Uz Upes, gan Upē Iekšā. Kad Atnāk Ziemas Vīrs un Sasaldē šo Dziedinošo Mācību, mani nevar Saskatīt. Bet visu laiku, kamēr Pērkona putns Lido, es esmu šeit. Lai mani Sastaptu, Katram ir Jānāk tad, kad Pasaule ir Zaļa. Es, mans Brāli, esmu Ūdens Sargātāja.”

„Pārsteidzoši!” beidzot noteica mazais Pelēns, atkal Meklēdams atbilstošus Vārdus.

„Vai tu vēlies iegūt kādu Dziedināšanas Mācību?” Varde pajautāja.

„Dziedināšanas Mācību? Es?” pārsteigts pārjautāja mazais Peļu Puisēns. „Jā, jā! Ja tas ir Iespējams.”

„Tad Pieploc pie Zemes cik Cieši vien Vari, un tad Lec cik Augstu vien Spēj! Un tu iegūsi savu Dziedināšanas Mācību!” Varde pamācīja.

Mazais Pelēns darīja kā bija Mācīts. Viņš Pieplaka pie Zemes tik Cieši cik vien Varēja un Leca. Un, kad viņš to darīja, viņa Acis Ieraudzīja Svētos Kalnus.

Mazais Pelēns tikai ar grūtībām spēja Noticēt savām Acīm. Bet Tie tur bija. Bet tad viņš Krita Atpakaļ Lejā, un Iekrita Upē!

Mazais Peļu Puisēns Nobijās un Rāpās atpakaļ Krastā. Viņš bija Slapjš un gandrīz līdz Nāvei Nobijies.

„Tu mani Piemuļķoji!” mazais Pelēns Kliedza Vardei.

„Pagaidi,” teica Varde. „Nekas Ļauns tev nav noticis. Neļauj savām Bailēm un Dusmām padarīt tevi Aklu. Ko tu Redzēji?”

„Es,” Pelēns izstostīja, „es, es Redzēju Svētos Kalnus.”

„Un tev ir Jauns Vārds!” teica Varde. „Tas ir Lecošā Pele.”

„Paldies tev, Paldies, „ Lecošā Pele Pateicās vēlreiz un vēlreiz. „es gribu Atgriezties pie manas Peļu Cilts un Pastāstīt par visu šo, kas ar mani ir Noticis.”

Lecošā Pele Atgriezās Peļu Valstībā. Bet viņu Sagaidīja Vilšanās. Neviens viņā Neklausījās. Tāpēc, ka Pelēns bija Slapjš, ko nekādā Veidā nevarēja izskaidrot, jo Lietus nebija lijis, citas Peles sāka Baidīties no viņa. Viņas domāja, ka Pelēns ir Izspļauts no Kāda Cita Dzīvnieka Mutes, kurš ir Mēģinājis viņu Apēst.

Un citas peles Zināja, ja Pelēns nav derējis kā Barība Tam, kurš viņu ir Gribējis Apēst, tad viņš ir kā Inde arī viņām.

Lecošā Pele atkal Dzīvoja savā Ciltī, bet nevarēja Aizmirst savu Svēto Kalnu Redzējumu.

Atmiņas Kvēloja Lecošās Peles Prātā un Sirdī, un tad Kādu Dienu tā Devās uz Upes Vietas Malu....

Tulkoja Jānis / Baltais Vējš

Tulkots no No Hiemeiohsta Storma grāmatas „Septiņas Bultas”

Hyemeyohsts Storm „Seven Arrows”

Villaru runā par dzīvību uz Venēras

Mēs esam daudz domājuši, lasījuši, dzirdējuši par to, kurp mēs visi dodamies, kāda būs mūsu nākotne, nākotnes pasaule. Mūsu prāti ir baroti ar dažādām utopiskām idejām un iegalvots, ka tā ir utopija jeb tas ir neiespējami. Tomēr daudzi viedi cilvēki uz Zemes ir pārliecināti par to, kurp dodamies un kāda ir mūsu nākotne. Villaru Huaita ir viens no inku seno priesteru zināšanu un prasmju mantotājiem un savā runā par saviem redzējumiem par dzīvību uz Venēras, viņš attēlo arī Zemes civilizācijas iespējamo nākotni. Viņš kā lielākā daļa no seno zināšanu zinātājiem, apgalvo, ka nākotnes radīšana ir mūsu pašu apziņas un izvēles jautājums, ikviena no mums. Un atteikšanās no savu egoistisko priekšstatu uzturēšanas un kalpošanas tiem, ir nepieciešamais apziņas lēciens...

No inku garīgā vēstītāja Villaru Huaita lekcijas Peru, 1997

Pirmais iespaids par Venēru... Izejot cauri astrālajam plānam, es ierados uz Venēras pie kādas jūras ostas. Tur okeānā bija redzami daudzi kosmiskie kuģi. Tas viss bija ļoti, loti dzīvs, kā jau sestajā dimensijā. Viss vibrē ļoti dzīvā un burvīgā, izsmalcinātā dzīvībā. Tu jūties ļoti labi. Tavs garīgais ķermenis jūtas ļoti labi. Ir sajūta kā mājās. Tas ir kaut kas tāds, ko uz Zemes nevar sajust. Zvaigžņu kuģu flotes kareivji (dalībnieki) mani jau gaidīja. Visi puiši bija jauni, jo viņi dzīvo mūžīgi. Viņiem līdzīgi kā mums ir fiziskie ķermeņi, bet dzīvo viņi mūžīgi. Viņi izskatījās aptuveni 22 gadus veci, tērpušies baltās uniformās. Gaisma ir zilgana kā zvaigžņotais debess jums virs viņiem. Tas bija ļoti, ļoti skaisti. Es sajutos ļoti pacilāts un pārsteigts, ka aiz sajūsmas pat skaļi iesaucos „Beidzot es esmu šeit!”. Bet tas nebija labi, jo tā ir piezemētā laime. Tādējādi es neizturēju emocionālā ķermeņa pārbaudi. Es viņiem izskatījos kā mērkaķis, kuram jūs iedodat banānu un kurš aiz laimes sāk lēkāt. Mana laimes izjūta joprojām bija mazliet dzīvnieciska, kas ir dabīga izpausme cilvēkiem uz Zemes. Venērieši to saprata un parādīja man ko vairāk.

Valdība...

Pirmkārt, šeit nav valdības. Šeit nav valdības ēku, vēstniecību, ministriju vai kaut kas tamlīdzīgs. Viņiem nav prezidenta. Katrs ir pats sava valdība. Šeit nav atsevišķu valstu. Planēta Venēra ir kā viena valsts. Šeit nav pases, atsevišķi karogi, tautības, robežas... Šeit nav tiesu varas, jo katrs sev ir tiesnesis, valdība, jurists, pat katrs sev ir arhitekts, katrs pats sev ir viss. Viņi savu apziņu ir atbrīvojuši no visa tā. Šeit nav arī naudas sistēmas. Viņi strādā priekš Dievišķā Tēva un Dievišķās Mātes, lai to tempļus izveidotu sev galvā un sirdī. Jebkur kurp viņi dodas, viņi ir mājās. Viņiem nav sadalītu pienākumu. Katrs ir arī armija, jo katrs ir planētas sargs. Šeit nav tiesu varas, jo šeit nav ego. Nevienam nav ego. Ja ir ego, tad ir karma. Ja ir karma, tad ir arī policija, tiesneši un cietumi. Šīs lietas viņi nepazīst. Viņi ir atbrīvojuši savu apziņu jau ļoti sen, un viņiem nekas no tā nav nepieciešams. Viņiem nav nekādu ieroču. Tādu kā automāti, tanki, lidmašīnas karam vai uzbrukumam. Tas ir vajadzīgs, ja ir bailes, un bailes ir ego. Viņi to visu ir izbeiguši jau ļoti, ļoti sen.

Lielais vairākums no planētas Zeme cilvēkiem saka: „īsts komunisms neeksistē”. Uz Venēras viņi saka: „lai būtu īsts komunisms, mums ir jāatbrīvojas no ego”. Viņiem vairs nevajag nekādas politiskās partijas, kas uzņemas atbildību par materiālajām lietām. Vienīgais jautājums ir apziņas darbība. Ikkatrs uz Venēras ir garīgi bagāts. Tikai novēršot ego, viņi ir kļuvuši par pilnīgu sabiedrību. Tagadnē nav nekādu cīņu, jo katrs pats sev ir valdība. Katrs runā tikai mazliet, un katrs zina, ka viņi ir Meistari ar dažādām iespējām.

Venērieši...

Viņi ir inteliģenti. Viņi ir radījuši saules sistēmu savās smadzenēs. Tā ir atšķirīga no mūsu. Tā ir viedāka un ietilpīgāka, apgaismota un augstākās vibrācijās esoša. Viņiem ir tikai mīlestības aura, jo ego ir izmainīti. Jūs zināt, ka alķīmija sniedz daudz priekšrocību. Tai pateicoties viņiem ir pieejams ļoti daudz elektrības. Viņi, protams, var arī lidot ar saviem ķermeņiem, jo pilnībā pārvalda gan savus smalkos, gan fizisko ķermeni. Viņi ir īsti cilvēki ar visām to spējām un spēku. Mēs to varam saukt supercilvēku valstību. Viņos joprojām ir pavisam mazliet kaut kas no dzīvnieciskā, tomēr tas ir pavisam atšķirīgi kā ir uz Zemes. Viņi ir īsti cilvēki.

Reliģija...

Reliģija ir gaismas reliģija. Dzīvības un beznosacījuma mīlestības gaismas. Viņi saskata gaismu visur, gan dievišķajā Tēvā un dievišķajā Mātē, gan arī seksuālajā enerģijā. Kad viņi ierauga visskaistāko sievieti, viņiem ir pavisam cita attieksme, ne erotiska kā Zemes cilvēkiem. Kad Zemes cilvēks ierauga pievilcīgu meiteni... mēs mazliet esam kā dzīvnieki, jūs jau to zināt. Uz Venēras tā ir cieņa, apziņas radīta cieņa. Tas ir jāsaprot, jo dzīvība un gaisma ir visur. Radīšanas gaisma ir viņu reliģija. Viņiem reliģija nozīmē būt vienotiem ar dievišķo Tēvu un Māti un vienmēr būt savā iekšējā templī. Viņiem nav nepieciešama kāda organizēta reliģija. Viņu dzīve ir saules kosmiskā kultūra, Dievu kultūra. Katram ir viņu spējas un spēks. Viņi sazinās telepātiski un ar attīstītas intuīcijas palīdzību. Viņiem ir gaišredzības un gaišdzirdības spējas. Viņi nerunā tik daudz, kā mēs šeit uz Zemes.

Uz planētas ir tikai 24 likumi, pavisam ne tuvu tik daudz cik uz Zemes. Iemesls tam ir tas, ka viņi ir pilnībā atbrīvojuši savu apziņu. Viņu reliģija ir apziņas trīs soļu attīstība. Pirmais solis ir ego novēršana. Lai gan viņiem nav ego, tomēr viņos joprojām ir ego pirmcēlonis un viņi to vienmēr apzinās. Viņi vienmēr sevi attīra. Viņu prāts ir apgaismots. Viņu prāts kalpo dievišķajiem Tēvam un Mātei, tas vairs nav ego apkalpotājs.

Otrais solis ir par to, ka ikviena laulība ir alķīmiska. Visas laulības ir dibinātas dziļā apziņas līmenī. Šeit nav laulību šķiršanas, jo viņi ir ar dievišķo Tēvu un Māti. Ikviens zina kā mīlēt. Tas ir vislielākais solis. Ļoti, ļoti sen venērieši dzīvoja līdzīgi kā mēs uz Zemes, tad viņi kļuva psiholoģiski pieauguši. Sākumā tikai daži sekoja šiem trijiem soļiem, tad viņu kļuva arvien vairāk, vairāk un vairāk, kamēr katrs bija pilnībā apguvis šos trīs soļus. Drīz katrs bija kļuvis par alķīmiķi. Tas ir iemesls tam, ka viņu āda ir ļoti caurspīdīga un zīdaina kā zīdaiņiem, jo viņi nekad nav pa tukšo tērējuši savu (seksuālo) enerģiju. Trešais solis ir sakrālā kalpošana un beznosacījuma mīlestība.

Dziedināšana...

Ikviens ir dakteris un dziednieks. Ejot katrs viņu solis dziedina planētu. Ikviens ir meistars, un viņi saka: „Mans fiziskais ķermenis nav meistars, mans Tēvs ir mans meistars.” Viņi ir ļoti vienkārši un pazemīgi. Viņiem nav negatīva ego. „Mans Tēvs ir tas, kurš zina, es kalpoju manam Tēvam, es esmu mūžīgs kalpotājs manam dievišķajam Tēvam un Mātei. Viņš un viņa ir meistari, ne es.” Viņiem nav lepnuma. Viņiem nav sevi jāizrāda. Viņiem nav augstskolu, universitāšu. Viņi saka, ka viņu universitātes ir tikai mentālajā plānā. Uz Zemes nabaga cilvēki ar piespiešanos iemācās tik maz un arī tas nav īsti izmantojams. Uz Zemes ir ārsti, kuri neprot dziedināt. Uz Venēras ikviens ir arī dziednieks. Viņiem nevajag dziedināšanu, jo patiesībā viņi paši ir dziedināšana. Viņi pārtiek no triju veidu „pārtikas” jeb enerģijas – no organiskās, no gaisā esošās enerģijas un no beznosacījuma mīlestībā dzīvotās dzīves iespaidu enerģijas. Viņi izstaro gaismu, kas nāk no viņu dievišķā Tēva un Mātes, kuri ir savienoti ar augstākām dimensijām. Viņi var dziedināt jebkuru slimību. Tādējādi savā garīgajā ceļā viņiem nav jāapmeklē kāds ārsts vai dziednieks. Viņiem ir spējas dziedināt aklumu, kurlumu un vēzi. Bet šeit nav slimību un slimnīcu. Te nav nekāda piesārņojuma, nekā indīga, jo viņi neizmanto nekāda veida degvielu vai elektrību kā uz Zemes. Viņiem ir visādas tehnoloģijas, bet viņi izmanto tikai saules jeb solāro enerģiju. Tā ir pavisam citādāka sistēma.

Dzimstības kontrole un ģimene...

Viņi zina kā apzināti mīlēt un tāpēc nav nepieciešami nekādi ārēji dzimstības kontroles līdzekļi. Tie ir nepieciešami tikai tad, ja mēs neesam civilizēti. Viņi prot mīlēt viens otru svētā, sakrālā un garīgā veidā. Viņi palūdz iekšējai dievišķajai mātei, lai nedzimst bērniņš. Viņi lūdz, lai būtu garīgs bērns. Tas ir pats svarīgākais, nevis fiziskais bērns. Ja viņi grib fizisku bērniņu, viņi lūdz to iekšējai dievišķajai Mātei, un fiziskais bērniņš piedzimst. Ieņemšanas brīdī viņi savienojas ar radītāja enerģiju un lūdz dot bērniņam atbilstošu garīgo kodolu/esenci. Viņi nepazīst abortus.

Par Zemes modernajām tehnoloģijām...

Uz jautājumu par tādām Zemes tehnoloģijām kā mašīnas, datori, lidmašīnas un citas modernās tehnoloģijas kāds Venēras meistars atbildēja: ”Zemes tehnoloģijas ir garīgi un mentāli atpalikušas. Jūs domājat, ka esat civilizēti. Jūs domājat, ka esat pasaules centrs. Ko jūs domājat, kad veicat lidojumus uz Mēnesi? Tas ir kosmiskā likuma pārkāpums. Kad būtnes dzīvo garīgā kultūrā, viņas pakāpeniski tiek iepazīstinātas ar noslēpumiem, kā būvēt savus kosmiskos kuģus. Šīs tehnoloģijas var tikt apgūtas tikai un vienīgi garīgās kultūrās. Starpplanētu ceļojumi ir svēti un pilnībā sakrāli ceļojumi. Tā mums visiem ir jāceļo. Kosmosā katrs var tā ceļot. Bet ceļošana tikai mentālā/intelektuālā līmenī ir bīstama.” Tas ir viss, ko viņi pateica.

Kosmosa kuģi...

Viņi būvē kosmosa kuģus, un viņiem ir ļoti gigantisks mātes kuģis. Viņiem nav tādu ieroču, kā tanki, automāti, lidmašīnas vai atombumbas vai kas līdzīgs, jo viņi saka, ka tas nav nepieciešams. Viņi zina citu veidu kā nepieciešamības gadījumā kontrolēt, daudz pārāku veidu. Viņi dzīvo supercilvēku sabiedrībā. Viņi ir Dievi un Dievietes. Viņi pārzina elektromagnētisma zinātni. Viņu vienīgais ierocis ir mazs izsmidzinātājs. Ja viņi to mazliet izsmidzinātu, piemēram, pirms nolaišanās Ņujorkā, tas paralizētu visu gan Ņujorkas štatā, gan kādos trijos četros tuvākajos štatos. Tas paralizētu visas mašīnas un visus cilvēkus bez nogalināšanas, un mašīnu bojāšanas, bez trokšņa, bez jebkādas ēku vai kā cita iznīcināšanas. Šajā brīdī viņi var visu kontrolēt. Jebkurā laikā, ja vien viņi to vēlētos, viņi varētu ieņemt visu mūsu planētu. Tomēr viņi to nekad nedarīs, jo tad viņi zaudētu savu iniciāciju jeb pieeju viedajām zināšanām. Kāpēc lai vēlētos to zaudēt? Kāpēc lai viņi pārkāptu kosmisko brīvās gribas likumu. Mēs gandrīz nepārtraukti karojam starp dažādām valstīm. Tā ir mūsu brīvā griba. Tā ir mūsu realitāte. Mēs nevaram sūdzēties, jo gribam vieglu dzīvi. Viegla dzīve nav meditēšana un garīgas kultūras praktizēšana. Mēs vēlamies vispirms pārvaldīt materiālo pasauli, tikai pēc tam arī garīgo pasauli. Šādā veidā tas nedarbojas. Mums vispirms jākļūst garīgiem un tad varēsim pārvaldīt arī materiālo pasauli.

Dabas un materiālo pasauļu pārvaldīšana...

Viņi ir karaļi un karalienes un kā tādi viņi pārvalda dabu. Ja viņi vēlas lai līst, tad viņi rada lietu. Kad viņi vēlas, lai būtu mākoņains, viņi rada mākoņus. Kad viņi vēlas, lai būtu saulains, viņi izkliedē mākoņus un ir saulains. Viņi dzīvo Sestajā dimensijā. Ļoti senos laikos viņu planēta bija Trešās dimensijas pasaule un Ceturtās dimensijas pasaule. Tās abas ir fiziskas, materiālas. Trešās dimensijas pasaule ir zemapziņas nevis apziņas pasaule. Tagad daudzi apzinājušies cilvēki dzīvo kā paradīzē arī uz Zemes. Ir arī daži meistari, kas apzināti dzīvo šajā Trešajā dimensijā. Lielais vairākums no apzinājušamies cilvēkiem ir Ceturtajā dimensijā. Uz Venēras viņi ir vienoti, viņi ir kļuvuši par vienu veselumu savā apziņā. Viņi dzīvo paradīzē, un tā ir aizsargāta. Tā ir burvīga planēta, gandrīz nesataustāma, jo tā tiek pārvaldīta ar daudz mazāk likumiem. Ja viņi atnāk pie mums, tad tikai tāpēc, ka vēlas dalīties savā viedumā. Viņi vēlas brīdināt cilvēci, parādīt citu ceļu.

Pastāv daudzas citas civilizācijas, daudz attīstītākas, apgaismotākas, ejošas garīgu attīstības ceļu. Ir ļoti svarīgi zināt viņu dzīvesveidu, lai mēs varētu salīdzināt savu civilizāciju ar citu mūsu saules sistēmas planētu civilizācijām. Viņi ir noraizējušies, ka mēs pietiekami neattīstāmies, tomēr viņi priecājas par mums, jo mēs darbojamies tajā virzienā. Maz pamazām mēs sākam saprast. Viņi saka, ka mums nevajag meklēt sakarus ar ārpuszemes civilizācijām. Jo dažkārt, kad mēs viņus ataicinām, mēs vēlamies, lai viņi mūs paņem prom uz neatgriešanos un tas nav labi, jo mēs tādējādi aizbēgam no savas atbildības. Mēs gandrīz neko šeit neesam darījuši garīgās attīstības ziņā, un gribam tikt glābti. Tā tas nedarbojas. Arī no citu sauļu sistēmām ierodas negatīvas būtnes, kosmiskie kuģi utt. Pelēkie nenāk no citām planētām. Viņi nāk no mūsu planētas. Ceturtajā dimensijā ir gaismas puse un tumsas puse. Tumsas pusē dzīvo šie pelēkie. Cilvēce tic, ka viņi nāk no citām planētām. Tāpat mūsu planētas tumšajā pusē dzīvo arī dažādi monstri un arī lieli dzīvnieki. Katrā dimensijā ir dzīvība, dažādas dzīvības formas. Tikai Trešajā un ceturtajā dimensijā mēs dzīvojam fiziskos ķermeņos. Lai tiktu citās dimensijās, mums vajag citus ķermeņus, astrālos, mentālos, atmiskos un citus.

Tulkoja Jānis / Baltais Vējš

Willaru Speaks about Life on Venus; 

Inca Spiritual Messenger, Willaru Huayta A lecture given in Peru, September, 1997; http://www.alunajoy.com/venus.html

Jauno enerģiju ietekme Saules sistēmā.

Ričards Hoglands un Dāvids Vilkoks (Solar System Changes, Richard Hoagland & David Wilcock)

Savādas lietas notiek gan ārējā, gan iekšējā kosmosā. Krievijas zinātnieki ar Dr.Alekseju Dmitrijevu priekšgalā, ir atklājuši, ka Saules sistēma, Saule un dzīvība mutē un mainās pilnīgi nepieredzētos veidos.

Saule

Sāksim ar Sauli. Saule ir mūsu solārās sistēmas centrs un visa dzīvība, kas ir uz Zemes ir radusies no Saules. Ja nebūtu Saules, mēs nebūtu dzīvi. Tas ir vienkāršs zinātnisks fakts. Tādējādi ikvienas izmaiņas uz mūsu Saules galu galā ietekmēs ikvienu dzīvu cilvēku. Saules aktivitāte pēdējā saules plankumu ciklā ir bijusi lielāka kā jebkad agrāk. Tomēr ikviens astronoms uzstāj, ka viss ir ‘normāli’. Tiesa viena astronome, kura strādāja NASA, izteicās, ka tas, kas notiek ar Sauli ir kaut kas absolūti neticams. Viņa teica arī to, ka nav „atļauts” par to runāt. Tomēr viņa par to stāstīja, jo uzskatīja, ka pasaulei tas jāzina, tomēr lūdz, lai es publiski nediskutēju par to, ko viņa ir teikusi. 
Apskatīsim acīmredzamu jautājumu: kas ir normāli? Zinātniekiem “normāli” pamatojas ar ilgtermiņa pētniecību un sekojošu iegūto datu vidējo vērtību noteikšanu. Saules gadījumā mēs to esam pētījuši aptuveni 100 gadus. Pat līdz 20.gadsimta vidum pētniecība tika veikta ar instrumentiem, kas nevar tikt uzskatīti par īpaši precīziem. Tātad, ja Saule ir vismaz 4.5 miljardu gadu veca, mūsu 100 vai 50 gadu ilgā pētniecība ir līdzīga ir kā cilvēka 100 gadu garas dzīves pēdējās vai pēdējo divu sekunžu apskatīšana. Vai, balstoties uz šiem datiem, izveidota šī cilvēka biogrāfija būtu ticama? Patiesībā par Sauli mēs nezinām neko, kas ļautu mums noteikt, kas ir “normāli”.

Tomēr mēs zinām, ka Saules magnētiskais lauks ir mainījies pēdējo 100 gadu laikā. Piemēram, Dr.Lokvuds (Dr.Lockwood) ir pētījis Sauli un ziņojis, ka kopš 1901.gada Saules kopējais magnētiskais lauks ir kļuvis stiprāks par 230%. Neviens nezina, ko tas patiesībā nozīmē, tas ir tikai novērojums. Un vēl mēs zinām, ka saules plankumu aktivitāte šajā pēdējā ciklā ir bijusi lielāka, kā ir bijis novērots jebkad agrāk. Bet mēs nezinām arī ko tas nozīmē.

Saules sistēma.

Tad pienāk informācija no Krievijas nacionālās Zinātņu akadēmijas Sibīrijā, kur zinātnieki ir secinājuši, ka mēs tagad esam iegājuši kosmiskajā telpā, kas ir atšķirīga no iepriekšējās un kurā ir daudz augstāks enerģijas līmenis. Krievi ziņo par agrāk neredzētām, bet tagad novērotām izmaiņām. Nevaram šo informāciju apstiprināt kā pielnīgi “drošu”, bet zinām, ka šo ziņojusi pilnīgi reāla zinātnieku apvienība, kuru vada Dr.Dmitrijevs. Dr.Dmitrijevs saka, ka ir bijušas novērotas zemāk aprakstītās izmaiņas (seko izvilkumi no viņa ziņojuma)

Izmaiņas heliosfēras priekšdaļā.
Saulei pašai ir savs magnētiskais lauks, kas izveido “olu”, kas ietver Saules sistēmu, ko mēs pazīstam kā heliosfēru. Heliosfēra ir ūdens piliena formā ar garu un tievu pilītes asti, kas ir vērsta pretēji tam virzienam, kurā mēs visi pārvietojamies (kopā ar Saules sistēmu kosmosā jeb savas galaktikas ietvaros). Krievi ir novērojuši heliosfēras priekšdaļu un konstatējuši tur mirdzošu plazmas enerģiju. Agrāk Saules heliosfēras biezums bija 10 astronomiskās vienības (astronomiskā vienība ir attālums starp Zemi un Sauli, aptuveni 93 miljoni jūdžu) – 10 astronomiskās vienības bija “normāls” mirdzošās enerģijas slāņa biezums, kuru varējām vērot Saules sistēmas priekšējā daļā.

 Dr.Dmitrijevs saka, ka tagad šīs kvēlojošās enerģijas slāņa biezums ir 100 astronomiskās vienības. Krievijas nacionālā Zinātņu akadēmija nesniedz mums piesaisti laika skalai, tomēr izmaiņa starp to, kas ir bijis zināms un ir tagad, ir 1000% pieaugums. Un Krievijas zinātnieki saka, ka šī Saules heliosfēras izmaiņa, maina arī to kā funkcionē planētas un kādas ir iespējamās dzīvības formas uz tām. Viņi pat ziņo, ka DNS spirāle mainās, tomēr sīkāk nepaskaidrojot. Viņi domā, ka heliosfēras turpmākā izplešanās mūs tālāk novedīs jaunā enerģijas līmenī. Ka visticamāk Saules izstarotās enerģijas pamata harmoniskās frekvences pēkšņi paaugstināsies un šī pieaugusī enerģijas izlāde izmainīs visas Saules sistēmas matērijas veidošanās un eksistences pamatus.

Tas ir diezgan pārdrošs apgalvojums, tomēr virkne datu to apstiprina:
Uz Mēness un piecām planētām mainās atmosfēra. Kad ASV nolaidās uz Mēness 1969.gadā, tur tika konstatēts, ka nav atmosfēras vispār. Kopš tā laika uz Zemes Mēneša ir izveidojusies atmosfēra, kas tur nav bijusi agrāk, un, saskaņā ar Dr.Dmitrijeva teikto tās sastāvs ir “Natrium”. Šī jaunā atmosfēra tagad ir 6000 km bieza. Zemes atmosfēras augšējos slāņos tagad veidojas HHO gāze, kas nebija agrāk. Tā agrāk vienkārši neeksistēja tādos daudzumos kā tagad. Krievijas zinātnieki saka, ka tas nav saistīts ar globālo sasilšanu vai kaitīgo gāzu izmešiem. Tas vienkārši sāk tā notikt.

Marsa atmosfēra kļūst ievērojami biezāka kā agrāk. Marsa pētniecības zondei 1997.gadā pazuda viens no spoguļiem, kas bija cēlonis zondes avārijai. Tas notika tāpēc, ka atmosfēra bija divreiz blīvāka, nekā NASA bija aprēķinājusi. Saskaņā ar Krievijas akadēmiju, Jupitera, Urāna un Neptūna atmosfēras arī mainās. 

Arī planētu spožums mainās.
Nozīmīgs spilgtuma palielinājums ir vērojams Venērai. Jupitera enerģētiskajā lādiņā palielinājums ir tik lielā mērā, ka faktiski ir saredzama jonizētas radiācijas caurule, kas ir izveidojusies starp Jupitera virsmu un tā mēnesi Io. Faktiski mēs varam saskatīt gaismas enerģijas cauruli nesen uzņemtos fotouzņēmumos.
Arī Urāns un Neptūns kļūst arvien gaišāki. Mainās magnētiskie lauki. Jupitera magnētiskais lauks ir pastiprinājies vairāk nekā divas reizes. Mainās Urāna magnētiskais lauks, pieaug arī Neptūna magnētiskais lauks.
Visas trīs šīs planētas kļūst spožākas un, kā krievi apgalvo, mainās arī to atmosfēras, tomēr viņi nepaskaidro, kas ar to ir domāts. 

Un, kas ir tiešām aizraujoši, kamēr daži ļaudis jau kādu laiku šeit uz Zemes gaida un ir prognozējuši polu pārvietošanos, Krievijas zinātnieki ziņo, ka Urānam un Neptūnam nesen ir notikušas polu pārvietošanās. Kad kosmosa zonde “Voyager II” lidoja garām Urānam un Neptūnam, novērojamie ziemeļu un dienvidu poli ievērojami atšķīrās no agrāko novērojumu rotācijas poliem. Vienā gadījumā atšķirība bija 50 grādu, otrajā gadījumā ap 40 grādiem.

Zeme.

Tagad parunāsim par Zemi. Krievu zinātnieki zina par vēl diviem faktiem: kopējā vulkāniskā aktivitāte ir pieaugusi par 500% no 1875.gada līdz 1975.gadam, zemestrīču aktivitāte ir pieaugusi par 400% kopš 1973.gada. Dr.Dmitrijevs saka, ka salīdzinot 1963. gadu ar 1993.gadu kopējais dabas katastrofu skaits ir pieaudzis par 410%.

Zemes magnētiskais lauks ir pavājinājies. Pavājināšanās ir sākusies pirms 2000 gadiem, bet pavājināšanās pakāpe pēkšņi ir kļuvusi daudz ātrāka pirms 500 gadiem. Tagad, aptuveni pēdējos 20 gados, magnētiskā lauka izmaiņas ir kļuvušas neprognozējamas. Pasaules aeronavigācijas kartes, kas ļauj lidmašīnām piezemēties, izmantojot autopilota sistēmas, tika pārstrādātas visā pasaulē, lai šīs auto pilotēšanas sistēmas varētu turpināt darboties (to ir viegli pārbaudīt. Vienkārši palūkojiet aeronavigācijas karti pirms 1990. gada jebkuras pilsētas lidostai un tad salīdziniet to ar šodienas karti)


Pagājušā gada beigās pirmo reizi zināmās vēstures laikā pilnībā izkusa ledus precīzajā Ziemeļpola atrašanās vietā. Green Peace ziņoja, ka iepriekš, atbilstoši ziemas apstākļiem, ledus bija izkusis jau līdz 300 jūdžu attālumam no pola, un pagājušā gada beigās gan civilie, gan militārie kuģi varēja šķērsot Ziemeļpolu. Tur bija ūdens. Līdz šim cik zināms, tur ledus nekad nav bijis plānāks par trijiem metriem.

Dienvidpolā joprojām ir trīs jūdzes bieza ledus cepure, kaut arī milzīgi ledus blāķi turpina atdalīties un kust. 

Kas notiek?

Kopš 1900.gada mēs no pārvietošanās ar zirgiem esam nonākuši līdz lidojumiem uz Mēnesi. No vēstuļu sūtīšanas ar zirgu pastu līdz vēstuļu momentānai nosūtīšanai ar e-pastiem, videotelefoniem vai satelītiem. Negatīvā puse ir tā, ka no karošanas ar primitīviem ieročiem esam nonākuši līdz atombumbām un bioterorismam. Un, kas varbūt ir vēl nozīmīgāk, 1900.gadā uz Zemes bija 30 miljonu sugu, kas bija radušās miljoniem gadu garā evolūcijas ceļā. Tagad mums ir mazāk nekā puse no šī skaita – mazāk kā 15 miljonu sugu. Un tas viss noticis simts gadu laikā. Ja kāds no kādas citas planētas būtu novērojis Zemi, tas teiktu, ka Zeme mirst. Tomēr tagad izskatās, ka tas, kas notiek, ir ārpus parastā. Krievi savā ziņojumā saka, ka līdzīgas dabas parādības ir notikušas laikā, kad izmira dinozauri. Tajā laikā notika gigantiskas pārmaiņas zemes klimatā un, iespējams, notika arī polu pārvietošanās.

Apkopojums.

„Tagadējās fiziskās pārmaiņas uz planētas ir kļuvušas neatgriezeniskas. Eksistē stingri pierādījumi, ka šīs transformācijas ir izraisījušas augstu frekvenču matērija un neviendabīgas enerģijas starpzvaigžņu telpā, kuras ir iekļuvušas mūsu Saules sistēmas starpplanētu telpā. Šī kosmisko enerģiju „dāvana” ir ierosinājusi dažādus paralēlos procesus un enerģiju izmaiņas uz visām planētām, kā arī uz Saules. Uz Zemes tas izpaužas kā magnētisko polu pārvietošanās ātruma paātrinājums, kā pieaugošas pārmaiņas vertikālajā un horizontālajā ozona satura sadalījumā un kā pieaugoša biežuma un stipruma katastrofāli klimatiskie notikumi...
...Zinātnieki tagad atklāj dažus cēloņus, kas radījuši mūsu planētas elektromagnētiskās sfēras (elektromagnētiskā režģa) klimata regulējošo sistēmu pārkārtošanos...
...Kā reakcija uz šīm starpzvaigžņu telpas enerģiju un matēriju injekcijām ir vērojami jauni procesi un strukturālas pārmaiņas uz visām planētām, starp planētām un to pavadoņiem, un starp planētām un Sauli.
Zemes spēja adaptēties šīm ārējām iedarbībām ir apgrūtināta, jo mūsu tehnoloģiskā iejaukšanās dabas procesos ir ievērojami pavājinājusi ģeoloģiskās un ģeofiziskās vides kvalitāti. Mūsu planēta tagad ir ļoti spēcīgā transformācijas procesā, mainot elektromagnētisko režģi, pārvietojot ģeomagnētiskā lauka polus un mainot ozona un ūdeņraža sastāvu atmosfērā....”

„...Mēs esam sasnieguši Piena Ceļa galaktikas viena masīva atzara augstas enerģijas nosacītā ekvatoriālā diska rajonu. Mūs „adoptē” jauna sistēma, stiprāka un daudz spēcīgāka sistēma, un mēs varam sagaidīt pārmaiņas gandrīz ikvienā enerģētiskajā līmenī.”
„ ... Ir noteikts, ka patiesais iemesls globālai sasilšanai un mūsu Saules daudz lielākajai aktivitātei ir Piena Ceļa augstākas enerģijas. Protams, ka ir vērojams temperatūras pieaugums uz visām planētām mūsu sistēmā. Tas noteikti neliecina par siltumnīcas efektu dēļ atgāzēm. Lielās kosmiskās pārmaiņas, iespējams, ir galvenais cēlonis maiju kalendāra beigām (visprecīzākais kalendārs uz planētas), jo kalendāra atskaites punkts Plejāžu zvaigžņu kopā vairs nav nemainīgs, jo mēs sākam novirzīties no agrākās iepriekš paredzamās kustības.” 

Kādas vēl pārmaiņas ir novērotas mūsu sistēmā:
 Melno punktu augšana uz Plutona
 Aurora (gaismas starojums) uz Saturna
 Urāna un Neptūna polu pārbīde (magnētiski saistītas planētas), un negaidīti spēcīga Urāna megnetosfēras intensitātes pieaugums 
 Gaismas intensitātes un gaismas punktu izmaiņas uz Neptūna
 Jupitera magnētiskā lauka intensitātes dubultošanās (1992.gada dati), jaunu procesu sērija kā sekas sprādzienu sērijai 1994.gada jūlijā. Tādu kā intensīvu plazmas izdalīšanos un izplatīšanos līdzīgi kā uz Saules, kā rezultātā ir parādījusies starojoša josla decimetru viļņu garumā (13.2 un 36 cm), un vērojami gaismas starojumu anomālijas un izmaiņas Jupitera un tās pavadoņa Io sasaistē. 

Ja runājam par jaunajām starpplanētu telpas enerģētiskajām un materiālajām kvalitātēm, visbūtiskākais, kas jāuzsver, ir starpplanētu telpas enerģijas potenciāla (lādiņa) pieaugums un materiālās piesātinātības līmenis. 
Šai izmaiņai starptelpas vidējā stāvoklī ir divi cēloņi:
 Vielas jeb matērijas ieplūšana no starpzvaigžņu telpas (starojums, jonizētas daļiņas, to kombinācijas)
 Sekas pēdējā Saules cikla (22) aktivitātei, it īpaši masīvajiem magnetizētās solārās plazmas izmešiem no saules vainaga 

Ieiešana atšķirīgā kosmiskās Enerģijas Laukā.
Lielākā daļa zinātnieku ir vai nu samazinājuši iespējamo šīs kosmiskās enerģijas iedarbības nozīmīgumu, vai arī noraidījuši tā pastāvēšanu vispār. Taču ne Dr. Aleksejs Dmitrijevs

An Enterprise Mission Hyperdimensional Report
Richard C. Hoagland - David Wilcock 
http://www.bibliotecapleyades.net/ciencia/planetophysical/planetophysical.htm

Jaunais laikmets - kā tajā dzīvot?

Jaunais laiks. Jaunais laikmets. Tas ir sācies. Ko tas nozīmē katram no mums un mums visiem kopā?

Mūsu uztveres jeb apziņas līmeni labi raksturo dažādā attieksme pret nu jau pagājušo 2012.gada 21.decembri. Daļai no mums tas bija „kārtējais pasaules gala” pareģojums, kurš diezin vai piepildīsies, daļa tomēr drošs paliek drošs tajā datumā nolēma būt kopā ar saviem tuvajiem un mīļajiem kādā drošākā vietā, daļa gaidīja brīnumu – ka pēkšņi viss vienā mirklī mainīsies un iestāsies solītais Zelta laikmets. Viena daļa no mums apzinās un zina, ka – JĀ – mēs esam lielo laikmetu griežu laikā, tomēr tas, kādas būs pārmaiņas ir atkarīgs no mums pašiem, no mums visiem kopā. Ka mēs esam tie, kuri rada un veido Jauno laikmetu. Tieši par to stāsta seno civilizāciju zināšanas un maiju, inku, hopi un citu līdz mūsdienām saglabāto seno zināšanu pareģojumi par šo laiku. Tur ir runa par laika, kādu mēs to pazīstam, beigām...un nevis pasaules galu. Starp citu, šīs zināšanas māca arī par to kā radīt jauno laikmetu, jauno pasauli, jaunās mūsu dzīves tieši tādas kādas mēs tās vēlamies savās sirdīs. Par to, ka mums beidzot jāapzinās, kam mēs esam garīgas būtnes, kas gūst fiziskās pasaules pieredzi fiziskos ķermeņos, nevis fiziskais ķermenis un fiziskā pasaule ir viss, kas nosaka mūsu esību.

Šajā filozofisko pārdomu laikā manās rokās nonāca Džeimsa Redfīlda grāmata „Šambalas noslēpums”. Tā kā šī autora agrākās grāmatas „Selestīnas pravietojumi” un „Desmitā atklāsme” savulaik dziļi ietekmēja manu pasaules skatījumu, tad ar lielu interesi izlasīju arī šo. Un arī šī grāmata atbalsojās manā būtībā kā manī dziļi rezonējoša patiesība un savā ziņā labs atbalsts tiem, kas ir sākuši iet savu garīgo ceļu vai jūt, ka pienācis laiks tam pievērsties. Šajā īpašajā laikā ir ļoti būtiski dalīties ar šāda veida atziņām. Un tātad...

Mēs visi pamazām, cits straujāk, cits lēnāk, sākam pāraugt šo materiālās pasaules skatījumu, kurā dzīvi uztveram kā cīņu par izdzīvošanu, bet garīgums izpaužas kā piedalīšanās Ziemassvētku dievkalpojumā baznīcā vai kādas garīgas lekcijas apmeklējumā, un tiekšanos pēc esības brīnuma aizstājam ar dažādām izklaidēm un materiāliem labumiem. Mēs sākam apjaust, ka esam šeit, lai gūtu kādu augstāku pieredzi. Daļa no mums jau sāk apzināties, ka nodibinot patstāvīgu saiti ar savu garīgo būtību, savu augstāko ES jeb dievišķo avotu sevī, gūstam lielāku prāta skaidrību, plašāku apzināšanos un beidzot sadzirdam savas garīgās būtības klusos čukstus, saņemot atbildes uz saviem mūžsenajiem jautājumiem – „kas es esmu?”, „kurp es dodos?”, „no kurienes es nāku?”, „kāds ir manas dzīves uzdevums?”...

Mums sāk rasties apjausma par savu sūtību, par kādu augtāku misiju, kuru spēsim veikt, ja atteiksimies no kādiem traucējošiem ieradumiem un priekšstatiem, ja mainīsim noteiktus ētikas principus attiecībās ar līdzcilvēkiem un uzticēsimies savas iekšējās būtības jeb sirds balsij, sirdsapziņai.

Zināmā mērā mēs visi un katrs no mums apzinās, ka esam ieradušies šeit uz mūsu planētas šajā fiziskajā pasaulē, lai īstenotu kādu kopīgu mērķi. Lai pamazām, paaudzi pēc paaudzes radītu uz šīs planētas augsti attīstītu garīgu kultūru. Un šajā laikā, laikmetu griežos, mums ir iespēja līdz šim radīto pavērst jaunā, garīgi augstākā līmenī. Mums ir iespēja izsapņot un radīt šeit uz Zemes mūsu ideālo garīgi attīstīto kultūru.

Mēs sākam aptvert, ka mūsu domas un attieksme pret notiekošo aktīvi piedalās mūsu sapņu un ikdienas realitātes īstenošanā. Mēs sākam apzināties, ka mūsu garīgā virzība, mūsu nodomi, vēlmes un pat pašas slēptākās domas ietekmē ne tikai mūsu pašu, bet arī līdzcilvēku dzīves. Mēs sākam apzināties sevi kā savas dzīves radītājus un mūsu kopīgās pasaules aktīvus līdzradītājus.

Neatkarīgi no tā vai esam sevis kā garīgas būtnes apzināšanās ceļa sākumā, vai jau kādu laiku jau ejam šo ceļu, mums rodas dažādi jautājumi. Piemēram, tādi kā: „Ar ko sākt?”, „Kā savienot fizisko dzīvi ar garīgo?”, „Ko darīt tālāk, lai turpinātu garīgo attīstību?”...

Daudzas garīgās prakses, gan senas, gan mūsdienu iesaka sākt ar uzņemamās pārtikas kvalitātes uzlabošanu. Dabiska pārtika ceļ mūsu vibrāciju līmeni, ķīmiski, termiski vai ģenētiski modificēta pārtika to pazemina. Tie, kas ir dzirdējuši par cilvēcei nelabvēlīgajiem spēkiem, saprot, ka gan mākslīga un ķimizēta pārtika, gan ķīmiskie medicīniskie izstrādājumi, gan sintētiskie audumi apģērbā, gan masu informācijas telpā dominējošā zemo enerģiju (bailes, agresivitāte, dominance, vardarbība utt.) informācija ir apzināti radīti manipulēšanai ar cilvēkiem. Jo tīrākas un augstākas ir mūsu vibrācijas, jo vieglāk rast iekšējo saikni ar augstākās jeb dievišķās enerģijas avotu un kļūt par garīgi brīvu, patstāvīgu un atbildīgu būtni. Un, jo zemākas ir mūsu vibrācijas, jo vairāk esam noslēgti šim enerģijas avotam un meklējam to ārējā telpā, esam nebrīvi un viegli manipulējami.

Nākamais solis parasti ir elpošanas nozīmīguma apzināšanās. Apziņa, ka ieelpojam dzīvības enerģiju. Ja to darām apzināti, ievērojam, ka pasaulē mums apkārt un pašos sevī saskatām agrāk nepamanīto skaistumu... Skaistuma izjūta kalpo kā indikators mūsu vibrāciju augstumam. Jo augstāks enerģiju vibrāciju līmenis, jo pilnīgāk izjūtam skaistumu. Tad mums jāmācās iztēloties un sajust kā šī dievišķā enerģija izplūst no mums apkārtējā pasaulē. Par to, ka tas izdodas, liecina visaptveroša mīlestības sajūta. Tad, kad esam iemācījušies iztēloties un sajust, ka enerģijas lauks nepārtraukti plūst mums visapkārt tur, kur esam un arī turp, kur dodamies, tikai tad varam uzturēt stabilu augstu vibrāciju enerģijas līmeni.

Tad varam sākt mācīties darboties apzināti, radīt ar dievišķo, ar dzīvības enerģiju. Varam apgūt mūsu nodomu un domu spēku šajā radīšanas procesā. Varam mācīties darboties ne vairs lineārā laika ietvaros, bet gan sakrālajā jeb cirkulārajā laikā. Tas noved pie tā, ka mēs vairs neradām savas dzīves cēloņu un seku likuma ietvaros, kas ir lineārā laika likums, kur pie pārmaiņām noved mūsu ciešanas, bet gan sinhronitātes (dzirdot savas dvēseles balsi kā smalkā plāna norādes fiziskajā plānā) zīmju vadībā. Sinhronitāte izpaužas mums esot sakrālajā jeb cirkulārajā laikā un esot saskaņā ar savu augstāko būtību jeb dvēseli. Nodoms un prasme ievērot sinhronitātes zīmes padara mūsu enerģijas lauku vēl plašāku un stiprāku, jo mūsu dzīve ir kļuvusi saskaņota ar Visuma un mūsu dvēseles attīstības virzienu.

Nākamais solis jeb mācība ir saistīta ar apzināšanos, ka mūsu enerģijas lauks ietekmē arī citus cilvēkus. Mūsu augsto vibrāciju enerģijas lauks cels arī viņu enerģijas lauka vibrāciju līmeni, ļaujot viņiem apzināti izveidot saikni ar augstāko jeb dievišķo enerģiju avotu. Tā arī viņi pievienosies sinhronitātes norisēm un veicinās tās.

Nākamais un noslēdzošais solis ir iemācīties jebkurā situācijā saglabāt augstu vibrāciju enerģijas lauku. Bailes un dusmas krasi pazemina vibrāciju līmeni, un atgriež mūs fiziskā ego enerģiju un uztveres līmenī. Jāiemācās emocionāli norobežoties no negatīviem notikumiem. Notiekošajā vienmēr jācenšas saskatīt pozitīvu nozīmi un jātic, ka jebkura situācija risināsies labvēlīgi. Tādējādi mēs atbrīvojamies no negatīvu scenāriju iztēlošanās ainām. Esot spēcīgā un augsta vibrāciju līmeņa enerģiju laukā, tās strauji realizējas. Ļoti svarīgi ir apzināties, ka cilvēce spēj un virzās garīgās attīstības virzienā. Tādējādi radam kultūru, kurā ikviens apzinās cilvēces lomu Visuma garīgajā evolūcijā. Esot šādā augstu vibrāciju enerģijās, mēs zinām un ticam, ka smalkā pasaule, mūsu smalkā plāna garīgie pavadoņi un skolotāji mums vienmēr palīdz.

Šis viss māca mums kā dzīvot jaunajā laikmetā, kā mums visiem kopā radīt pareģoto Zelta laikmetu. Jūtīgi cilvēki apstiprina, ka tagad Zemi apvij daudz augstāku vibrāciju enerģijas, kas ir lielās iespējas laiks katram un visai cilvēcei mainīt savu attīstības virzienu uz daudz garīgākas sabiedrības un kultūras radīšanu. Fiziskā plānā šīs pārmaiņas vēl nav tik acīmredzamas. Tomēr gan individuālā līmenī, gan sabiedriskā līmenī redzam, ka daudz kas mainās. Mainās domāšana, priekšstati, daudzi saskaras ar sajūtu, ka viņu dzīvēs kaut kas ir kardināli jāmaina, daudziem jau daudz kas mainās. Katastrofu teoriju cienītājiem var teikt, ka globālā katastrofa nenotiek, bet notiek cilvēku iekšējo pasauļu katastrofas. Tās gan notiek tikai tiem, kuri turas pie vecajiem priekšstatiem, vecajiem dzīves modeļiem, kas veidojušies bailēs un neticībā. Tās liek cilvēkiem mainīties. Pārmaiņas notiek arī tiem, kuri jau kādu laiku iet garīgās attīstības ceļu. Tikai tie tās vairs neuztver kā katastrofu, bet gan kā sākuma kaut kam jaunam un labākam. Mūsu dzīves pieredzi veido nevis notikumi paši par sevi, bet gan mūsu attieksme pret tiem.

Jaunā laika enerģijas mums visiem liek mainīties, meklēt jaunas vērtības, pēc kurām tiekties. Un šoreiz tās ir garīgās vērtības, garīgā attīstība. Un tas ir ceļš, kas jāiet gan katram no mums atsevišķi, gan visiem kopā. Lai mums visiem izdodas!

Pārdomās dalījās

Baltais Vējš 

Alberto Villoldo konference par 2012.gada 21.decembri

Tā kā Alberto Villoldo ir mans skolotājs, tad man šķiet ļoti saistošs viņa viedoklis par to kas notiek un ko nozīmē jaunā laikmeta sākšanās. Konferencē par 2012.gada 21.decembri viņš teica, ka maiju, hopi un inku viedie 2012.gada 21.decembri ir noteikuši kā laiku, kad beidzas vecais laikmets un sākas jaunais. Kad savienojamies ar mūsu kopienām jebkur pasaulē rīt un turpmāk...atcerieties mīlēt no sirds, prāta un dvēseles. Praktizējiet nevērtēšanu, piedošanu un esiet svētība ikvienam ap jums. Piedosim mūsu pagātnes un mūsu senču kļūdas. Dziedināsim vardarbīgo un slimo vēsturi, kas noteica cilvēci un izsapņosim jaunu, drosmīgu pasauli, kļūstot tai par mūsu realitāti. Miera tūkstošgade ir iespējama, mums tā ir jārada. 2012.gada nozīmīgums bija „ieguldīts” cilvēces apziņā. Šamaņi zina, ka fiziskā pasaule rodas no garīgās pasaules un 2012.gada pārmaiņas ir garīgas. 21.decembrī nekas būtisks nenotika ārējā pasaulē. Viss notika mūsu iekšējā pasaulē. Šajā dienā katrs no mums saņēma iespēju pieņemt uzaicinājumu uzsākt iet ceļu, kas iesāk Lielo Atmodu. Kad mēs pieņemam Gara (Dieva) uzaicinājumu, atveras jaunu iespēju pasaule. Mēs dzīvojam aizraujošā laikā...mēs esam liecinieki iepriekšējās ēras beigām un tajā pašā laikā jaunās ēras dzimšanai. Viens no jaunās ēras uzdevumiem ir iemācīties būt saskaņā ar laika plūdumu tā, ka vienmēr esam pareizā vietā pareizā laikā un netērējam savu laiku gaidīšanai. Mums jāsaprot, ka viss, kas nepieciešams mūsu attīstībai ir šeit jau tagad un sniedz visu iespējamo atbalstu. Mēs neesam tā vienkārši izceļojuši cauri 2012.gada 21.decembrim. Mēs esam tie, kuri var diedzēt jaunā cilvēka un jaunās planētas sēklas. 

Uz jautājumu par to, kā jau šodien varam labāk kalpot planētai, citiem cilvēkiem, kā ienest vairāk daiļuma pasaulē, vairāk dziedināšanas un cerību ikvienam, Alberto atbildēja, ka jau tagad varam pieskarties kādam, kam baidāmies pieskarties. Varam uzsmaidīt kādam, kuram nekad neesam uzsmaidījuši. Dziedināšanas augstākā forma ir sniegt daiļumu ikvienam, ikvienam kam pieskaramies. Visu šo darot, mēs pārtraucam to transa stāvokli, kādā visu laiku esam dzīvojuši un mēs kļūstam par Jaunā laikmeta nesējiem.