ATMODA JEB PĀRMAIŅAS

Vērojot, cik strauji mainās pasaule, kā cilvēki mostas citādākai pasaules uztverei, kā mainās viņu dzīves, rodas daudzi jautājumi. Daudzi šos procesus sauc par atmodu, par garīgo cilvēces atmodu. Ko tas nozīmē? Var atrast daudz dažādu atbilžu. Man nesen “atnāca” viena laba filma par šo tēmu, kurā tādā vieglā, atbrīvotā un vienlaicīgi dziļā veidā ir parādīts kā tas notiek ģimenēs un kāds vieds vīrs paralēli stāsta par to, kā un kāpēc šīs pārmaiņas notiek. Filma tā arī saucas “Pārmaiņas (The Shift)”.

Filmas saite internetā: http://www.drwaynedyer.com/the-shift-movie-watch-now

Filma ir angļu valodā. Iesaku šo filmu noskatīties arī tiem, kuri angļu valodu nesaprot, jo, šķiet, ka filma ir viegli uztverama arī nesaprotot runāto.

Dažas būtiskākās atziņas esmu iztulkojis.

Atmoda jeb pārmaiņas.

Kāda ir manas dzīves jēga, uzdevums? Kā lai to noskaidroju?

Dzīves patiesais mērķis un jēga ir vienkārši būt laimīgam, priecāties un baudīt dzīvi.

Nonākt tajā vietā, tajā iekšējā stāvoklī, kur mēs priecājamies par to, kas ir nevis nemitīgi gribam kaut ko citu. Daudzi cilvēki visu dzīvi cīnās, lai nonāktu tur, kur viņi vēl nav… kur viņi iedomājas, ka, lūk, tad gan būs tā, ka vairs nebūs jācīnās par ko citu…un nekad viņi tur nenonāk…

Tas, kā saprast, kā atrast patieso dzīve jēgu, piepildījumu, ir ielūkoties sevī un atrast savu patieso dabu, savu patieso būtību.

Maini savas domas, uzskatus par savu dzīvi.

Kad ieradāmies šajā pasaulē, mēs veidojāmies no sīka protoplazmas piliena. Viss bija šajā pilienā, kas kļuva par tevi, mani,…

Interesanti, ka no ieņemšanas brīža līdz piedzimšanai šajā pasaulē, tu tiki apgādāts ar visu nepieciešamo, tev pašam nekas nebija jādara. Tas, kādā krāsā tev būs acis, kāds būs tavs ķermenis – tas viss notika bez tavas līdzdalības. Kāpēc gan lai tā nebūtu arī tālāk, turpmākā dzīvē? Tā ir ļaušanās nākotnei, kura tevi “pievelk” tajā virzienā, kur tev paredzēts nonākt. Tev viss vajadzīgais tiek dots, ne tikai fiziskajā līmenī.Ttev tiek dots viss vajadzīgais, lai tu kļūtu par to, par ko tev jākļūst – vienkārši esi atbrīvots un ļaujies, lai atdzimtu!!! Vai nav tā, ka turot mazu bērnu savās rokās, mēs varam sajust pateicību Dievam un teikt “Dievs, tas ir brīnišķīgs darbs, ko esi paveicis! Nu labāk nemaz nav iespējams!”

Jau no bērnības ap mums ir cilvēki – ģimene, sabiedrība, citi cilvēki, mūsu kultūra – mums tiek iestāstīts, ka mēs nevaram uzticēties tam, kas mēs patiesībā esam. Mums jānotic kaut kam, kas ir ārpus mums. Tad mēs nošķiram radītāju, Dievu no sevis, mēs paliekam bez saites ar avotu un visu radīto.

Ir piedzimis EGO. Tas mums sāk iestāstīt, ka tas, kas tu esi,  nav šī pilnīgā dievišķā būtne, nav dievišķā daļiņa.

Ego tev saka, ka tas, kas tu esi, ir tas, kas tev pieder. Sākot ar tām lietām, kas ir kā mūsu rotaļlietas, mūsu banku konti, mūsu īpašumi…mēs sākam sevi identificēt ar to, kas mums pieder…mēs sākam ticēt, ka, jo vairāk man kas pieder, jo vērtīgāks es esmu…tā mēs “ieliekam” savus bērnus mūsu kultūrā, kurā uzsvars ir uz “VAIRĀK” Tas kļūst gandrīz vai kā EGO mantra – Tev vajag vairāk un vairāk – un jo vairāk tev ir, jo vairāk tu saproti, ka citi tev grib vairāk atņemt… Parādās problēma - jo vairāk tev pieder un lietas iet prom, jo vairāk iet prom tas, kas tu esi…

Nākamais EGO aspekts ir priekšstats, ka es neesmu tikai tas, kas man pieder, bet es esmu arī tas, ko es daru. Un tas, ko es daru, kļūst par sasniegumu / panākumu lietu. Un cilvēki visā pasaulē ir kļuvuši par tādiem kā vergiem saviem panākumiem, viņu pašvērtība – cilvēciskā būtne ir palikusi par to, cik daudz es varu paveikt, ko varu sasniegt.  Sekojoši – man jāpelna arvien vairāk naudas, man jādabū paaugstinājums darbā, man ir jāsacenšas, jākonkurē ar ikvienu citu, lai iegūtu to, kas man ir…lai es būtu vērtīgs, lai mani cienītu. Jaunieši, kas nodarbojas ar sportu, viņiem visu laiku tiek stāstīts, ka tev jābūt pirmajam, tev jābūt vislabākajam…tad mēs noticam, ka mūsu pasaule ir tāda, kur mums jāsacenšas ar citiem, jābūt konkurētspējīgiem…

To visu saka EGO.

Trešais aspekts ir, ka es esmu tas, ko citi cilvēki par mani domā. Es esmu mana reputācija. 

It īpaši svarīgi tas ir jauniešiem, kuriem ir iemācīts, ka viņiem noteiktā veidā ir jāģērbjas un jāuzvedas, citādāk tu nepatiksi citiem cilvēkiem…ja tas tevi būs pārņēmis, tad tu aizgriezīsies no tiem, kuri ir savādāki.

Tas īpaši attiecas arī uz sievietēm. Īpaši attiecībās ar ģimeni. Mūsu sabiedrībā, kultūrā, sievietēm bieži ir mācīts, ka vienīgais veids, kā sievietei gūt piepildījumu, ir attiecības ar ģimeni. Kā tu izpaudies kā meita, kā māte, kā sieva, ka vecmāmiņa. Šie ir ļoti svarīgi sievietes dzīves aspekti, ja tā ir izvēle, ko viņa ir veikusi. Taču daudzas sievietes sevī sajūt dziļu aicinājumu paveikt ko lielu, dot būtisku ieguldījumu ne tikai ģimenei. Varētu ieteikt sievietēm sekot šim iekšējam aicinājumam.

Vēl ir EGO atdalītības, nošķirtības daļa. EGO ir ļoti spēcīga pārliecību un priekšstatu sistēma, kas liek ticēt, ka es esmu atdalīts, nošķirts no visa cita.

Šīs daļas viens aspekts liek mums ticēt, ka mēs esam atdalīti no tā, kas mums mūsu dzīvē pietrūkst, no tā, ko mēs gribētu, lai mums būtu.

Vēl EGO māca mums, ka mēs esam atdalīti no Dieva.

Un viena no galvenajām atziņām mūsu dzīves “pēcpusdienā” par dzīves jēgu un būtību ir atziņa, ka mēs nākam no viena Avota, ko mēs varam saukt par Dievu, Visumu vai vēl kā savādāk. Nav nekāda nozīme kā mēs to saucam. Svarīgi ir tas, ka mēs apzināmies, ka Avots ir visur, jo tas rada visu, kas ir, viss nāk no avota, arī katrs no mums nāk no avota. Tas nevar būt savādāk. Ja tas ir manī, tas ir arī visā, kas, kā man šķiet, pietrūkst manā dzīvē. Ja tā, tad ar visu šo trūkstošo tavā dzīvē tu esi saistīts caur garu, un tas, kas tev ir jādara, tev sevi jānoskaņo uz to, un jāļauj tam ienākt tavā dzīvē.

Savā dzīves “pēcpusdienā” mēs visbiežāk lietojam tos pašus priekšstatus, ko esam iemācījušies savas dzīves rīta cēlienā. Tie ir par sacensību, konkurenci, uzvarām, par būšanu labākam kā citiem. Un mēs cenšamies šos pašus priekšstatus izmantot savas dzīves pēcpusdienā. Tad notiek tas, ka mēs dzīvojam melos – tas, kas bija patiesība no rīta, vakarā ir kļuvis par meliem.

Kad ego vairs nav tavas dzīves dzinējspēks, tad tavā dzīvē ienāk sinhronitāte… Sākam saskatīt, ka ir kāds augstāks intelekts, kas organizē visas lietas. Tas darbojas ar tevi un priekš tevis. Tu it kā liec visam notikties, vienkārši esot savienojumā ar Avotu.

Liktenis, kas ir bijis kā ārējs spēks, kas tevi virza cauri dzīvei, vairs nav tas, kas tevi virza. Tu esi savienojies ar Avotu un dievišķais intelekts, Dievs, ļauj tev spēlēt to mūziku, kuru tu esi šeit nācis spēlēt un palīdz pārvarēt un atrisināt visus šķēršļus, kas nāk tavā ceļā. Un tā nav cīnīšanās, jo Avots tevi atbalsta.

Vai vīrieši un sievietes ir atšķirīgi. Nesenie pētījumi to rāda.

Pētījums par vīriešiem un sievietēm pirms un pēc. Pirms un pēc atmodas jeb kvantu lēciena.

Aptauja par svarīgāko cilvēku dzīvēs.

Vīrieši PIRMS:

Bagātība – naudas uzkrāšana. Mūsu kultūras vērtības māca, ka vīrieša pienākums ir uzturēt ģimeni.

Piedzīvojumu sajūta – iet un iepazīt, apgūt, iekarot pasauli.

Sasniegumi – tu esi tas, ko tu sasniedz, tas, ko tu dari, ko tu spēj radīt.

Baudas, prieki   – dzīves baudīšana.

Cieņa, reputācija – cieņa no puiku dienām, kad citreiz tā ir jāizcīna ar dūrēm.

Vīrieši PĒC:

Garīgums – vienotība ar Avotu.

Iekšējais miers – ļauj lietām notikt, mazāk stresa.

Ģimene

Dieva griba – rodas mērķa un jēgas sajūta.

Godīgums – cik godīgs esmu pret sevi, savām sajūtām.

Sievietes PIRMS:

Ģimene –mūsu kultūrā sievietes tiek audzinātas, lai būtu labas mammas, labas meitas, lai rūpētos par savu ģimeni, par bērniem.

Neatkarības sajūta – iekšēja vēlme justies neatkarīgai.

Karjera – bieži sievietes ir jutušās, ka viņām nav tiesību uz karjeru, jo jārūpējas par ģimeni.

Iederēšanās – būt kā visi citi (ja nebūšu, ko par mani padomās).

Pievilcība - gan ārēji, gan iekšējās vērtības  - pareizie zīmoli, stils, makeups, ķermenis, iekšējas harmonijas meklējumi.

Sievietes PĒC:

Mana personīgā izaugsme.  

Pašapziņas sajūta – kā es jūtos, vai esmu laba pilnvērtīga cilvēciska būtne.

Garīgums – sajūta būt savienotai ar ko lielāku kā pati.

Laime – vēlme justies laimīgai tā vietā, ka “tava laimes sajūta nav svarīga, dari to, kas jādara”

Piedošana.