Šis ir turpinājums Ziemeļamerikas šeijenu un siū indiāņu
cilšu seno garīgo tradīciju mācības atspoguļojošam stāstam par Lecošo Peli. Iepriekšējā
daļā lasījām par Pelēna garīgo meklējumu aicinājumu, tad ceļojuma uzsākšanu, pirmo
atklāsmju un mācību iegūšanu, tad par vēlēšanos tajās dalīties ar saviem cilts
brāļiem un to pilnīgi noraidošā attieksme… Pele arhetipiski ir ļoti rosīga,
taču neredz tālāk par savu degungalu, jo rosoties savās ikdienas gaitās nav
laika nekur tālāk paskatīties. Cik pazīstami, vai ne? Un tad vēl arī baidīšanās
no visa vēl nezināmā… Tagad Pelēns, pateicoties savai pirmajai mācībai, ir ieguvis
vārdu Lecošā Pele. Un iegūtā atklāsme par Svētajiem Kalniem, liek viņam
turpināt savu ceļojumu… Tulkojumā
joprojām ir saglabāta autora pieeja visus arhetipiskos un atslēgas vārdus
rakstīt ar lielo burtu. Varētu teikt, ka tie ir tie vārdi, kas nepārprotami ir
nozīmīgi katra cilvēka garīgajā ceļā. Tātad tagad ceļojuma turpinājums un nākamās
pārvaramās bailes un grūtības...
Lecošā Pele devās uz Peļu Vietas Malu un Piesardzīgi
Ieskatījās priekšā esošajā Prērijā. Viņš Meklēja Ērgļus. Debesīs bija Pilns ar
daudziem Punktiem, Ikviens kā Ērglis. Bet Pelēns bija Izlēmis Doties uz
Svētajiem Kalniem. Viņš Saņēma Visu savu Drosmi un Skrēja pa Prēriju cik Ātri
vien Spēja. Viņa mazā Sirsniņa Sitās aiz Uztraukuma un Bailēm.
Viņš Skrēja kamēr Nonāca pie Pasargājoša Salvijas Krūma.
Viņš Atpūtās, un mēģinādams Atgūt Elpu, Ieraudzīja kādu Vecu Peli. Salvijas
Krūms, kur Dzīvoja vecā pele, bija Peļu Paradīze. Šeit bija Sēklu Pārpilnība,
Migas Materiāli un vēl daudz kas cits, ar ko būt Aizņemtam.
„Sveiks,” teica Vecā Pele. „Laipni lūgts.”
Lecošā Pele bija Pārsteigts. Tāda Vieta un tāda Pele. „Tu
Patiešām esi dižena Pele,” Lecošā Pele teica ar Vislielāko Cieņu. „Šī Patiešām
ir Brīnišķīga Vieta. Un arī Ērgļi tevi šeit nevar Saskatīt,” teica Lecošā Pele
„Jā,” teica Vecā Pele, „un Ikviens šeit var Saskatīt
Prērijas Visas Būtnes: Bizonu, Antilopi, Trusi un Koijotu. Ikviens no šejienes
var redzēt viņus Visus un Zināt viņu Vārdus.”
„Tas ir Neticami,” teica Lecošā Pele. „Vai tu vari
Saskatīt arī Upi un Svētos Kalnus?”
„Jā un Nē,” Pārliecinoši Teica Vecā Pele. „Es Zinu, ka ir
tāda Lielā Upe. Bet es Baidos, ka Svēties kalni ir tikai Mīts. Aizmirsti savu
Nodomu Tos Redzēt un paliec šeit kopā ar mani. Te ir Viss, ko tu Vēlies, un šī
ir Laba Vieta, kur Dzīvot.”
„Kā tu vari kaut ko tādu Teikt?” Nodomāja Lecošā Pele.
„Svēto Kalnu Dziedinošā Mācība ir Tāda, ko Neviens Nekad Nevar Aizmirst.”
„Liels paldies tev, Vecā pele, par Barību, ar kuru mani
Cienāji, par laipno uzņemšanu tavā Lieliskajā Mājvietā,” teica Lecošā Pele. „
Bet man Jāmeklē Kalni.”
„Tu esi Muļķa Pele, ja tu Nepaliec šeit. Prērijā ir daudz
Briesmu! Paskaties augšup!” vēl Pārliecinošāk teica Vecā Pele. „Redzi visus tos
Punktus! Tie ir Ērgļi, un tie tevi Noķers!”
Lecošai Pelei bija grūti Doties Tālāk, bet viņš bija
Izlēmis un Atkal ātri Skrēja. Zeme bija Nelīdzena. Bet viņš Sasprindzināja savu
Asti un Skrēja no Visa Spēka. Viņš Skrienot Juta Punktu Ēnas uz savas Muguras.
Visu šo Punktu. Beigās viņš Ieskrēja Melno Plūmju Pudurī. Lecošā Pele knapi
spēja Noticēt savām Acīm. Te bija Vēsa un Plaša Vieta. Te bija Ūdens, Plūmes un
Sēklas, ko Ēst, Zāle ko Vākt Migai, Alas ko Izpētīt un daudz kas cits ar ko būt
Aizņemtam. Un te bija daudz lietu, ko Vākt un Uzkrāt.
Viņš sāka Izpētīt savu Jauno Ieguvumu, kad Sadzirdēja
ļoti Smagu Elpošanu. Viņš ātri Sekoja šai Skaņai un Atrada tās Avotu. Tas bija
Liels Matains Uzkalns ar Melniem Ragiem. Tas bija Liels Bizons. Lecošā pele
tikai ar grūtībām spēja Noticēt tās Būtnes Lielumam, kuru Redzēja Gulošu savā
priekšā. Tas bija tik liels, ka Lecošā pele varētu Ielīst Vienā viņa Lielajiem
Ragiem. „Cik Diža Būtne,” Domāja Lecošā Pele un Pielīda Tuvāk.
„Sveiks, mans Brāli,” teica Bizons. „Paldies, ka Apciemo
mani.”
„Sveiks, Lielā Būtne,” teica Lecošā Pele. „Kāpēc tu šeit
Guli?”
„Es esmu Slims un es Mirstu,” Bizons teica, „un mana
Dziedināšanās Mācība man Teica, ka vienīgi Peles Acs var Dziedināt mani. Bet,
mazo Brāli, bet šeit nav tādas Lietas kā kāda Pele.”
Lecošā Pele bija šokā. „Viena no manām Acīm!” viņš
domāja,” Viena no manām Mazajām Actiņām.” Pelēns aizsteidzās atpakaļ Melno
Plūmju Pudurī. Tomēr Elpa kļuva arvien Smagāka un Lēnāka.
„Viņš Nomirs,” Domāja Lecošā Pele, „ja es viņam Neiedošu
savu Aci. Viņš ir pārāk Diža Būtne, lai Ļautu viņam Nomirt.”
Pelēns Gāja Atpakaļ, kur Gulēja Bizons un Teica. „Es esmu
Pele,” viņš teica Drebošā Balsī. „Un tu, mans Brāli, esi Diža Būtne. Es nevaru
Ļaut tev Nomirt. Man ir Divas Acis, tu vari ņemt Vienu no tām.”
Tajā pašā brīdī, kad Tas tika Pateikts, Lecošās Peles Acs
Izlidoja Ārā no viņa galvas un Bizons Kļuva Vesels. Bizons Pielēca Kājās,
Satricinot Visu Lecošās Peles Pasauli.
„Paldies tev, manu mazo Brāli,” teica Bizons. „ es Zinu
par taviem Svēto Kalnu Meklējumiem, un arī par tavu Ceļojumu uz Upi. Tu esi
Devis man Dzīvību, tā es to varēšu Atdāvināt Ļaudīm. Es būšu tavs Brālis uz
Visiem Laikiem. Skrien zem mana Vēdera un es tevi Aizvedīšu tieši līs Svēto
Kalnu Pakājei. Un tev nebūs Jābaidās no Punktiem. Ērgļi tevi neredzēs, kamēr
Skriesi zem Manis. Bizona Mugura būs viss ko tie Redzēs. Es esmu no Prērijas un
es Uzkritīšu tev virsū, ja Mēģināšu Doties augšup Kalnos.”
Mazais Pelēns Skrēja zem Bizona, Drošībā un Apslēpts
Punktiem, bet tikai ar Vienu Aci tas bija Biedējoši. Bizona Lielie Nagi
Tricināja Visu Pasauli uz katra viņa Soļa. Beidzot viņi nonāca Vietā un Bizons
Apstājās.
„Šeit mums Jāšķiras, mazo Brāli,” teica Bizons.
„Lielum lielais tev Paldies,” teica Lecošā Pele. „Bet
Zini, bija ļoti Biedējoši Skriet zem tevis tikai ar Vienu Aci. Un es biju
Nepārtrauktās Bailēs no taviem Lielajiem Zemi Tricinošajiem Nagiem.”
„Tev nebija ne no kā Jābaidās,” teica Bizons. „Jo es Eju
Saules Dejā un es Vienmēr Zinu, kur mani Nagi Atdursies. Tagad man Jāatgriežas
Prērijā, manu Brāli. Tu Vienmēr mani tur varēsi Satikt.”
Tulkoja Jānis / Baltais Vējš
Tulkots no No Hiemeiohsta Storma grāmatas „Septiņas
Bultas”
Hyemeyohsts Storm „Seven Arrows”
