Jaunais laikmets - kā tajā dzīvot?

Jaunais laiks. Jaunais laikmets. Tas ir sācies. Ko tas nozīmē katram no mums un mums visiem kopā?

Mūsu uztveres jeb apziņas līmeni labi raksturo dažādā attieksme pret nu jau pagājušo 2012.gada 21.decembri. Daļai no mums tas bija „kārtējais pasaules gala” pareģojums, kurš diezin vai piepildīsies, daļa tomēr drošs paliek drošs tajā datumā nolēma būt kopā ar saviem tuvajiem un mīļajiem kādā drošākā vietā, daļa gaidīja brīnumu – ka pēkšņi viss vienā mirklī mainīsies un iestāsies solītais Zelta laikmets. Viena daļa no mums apzinās un zina, ka – JĀ – mēs esam lielo laikmetu griežu laikā, tomēr tas, kādas būs pārmaiņas ir atkarīgs no mums pašiem, no mums visiem kopā. Ka mēs esam tie, kuri rada un veido Jauno laikmetu. Tieši par to stāsta seno civilizāciju zināšanas un maiju, inku, hopi un citu līdz mūsdienām saglabāto seno zināšanu pareģojumi par šo laiku. Tur ir runa par laika, kādu mēs to pazīstam, beigām...un nevis pasaules galu. Starp citu, šīs zināšanas māca arī par to kā radīt jauno laikmetu, jauno pasauli, jaunās mūsu dzīves tieši tādas kādas mēs tās vēlamies savās sirdīs. Par to, ka mums beidzot jāapzinās, kam mēs esam garīgas būtnes, kas gūst fiziskās pasaules pieredzi fiziskos ķermeņos, nevis fiziskais ķermenis un fiziskā pasaule ir viss, kas nosaka mūsu esību.

Šajā filozofisko pārdomu laikā manās rokās nonāca Džeimsa Redfīlda grāmata „Šambalas noslēpums”. Tā kā šī autora agrākās grāmatas „Selestīnas pravietojumi” un „Desmitā atklāsme” savulaik dziļi ietekmēja manu pasaules skatījumu, tad ar lielu interesi izlasīju arī šo. Un arī šī grāmata atbalsojās manā būtībā kā manī dziļi rezonējoša patiesība un savā ziņā labs atbalsts tiem, kas ir sākuši iet savu garīgo ceļu vai jūt, ka pienācis laiks tam pievērsties. Šajā īpašajā laikā ir ļoti būtiski dalīties ar šāda veida atziņām. Un tātad...

Mēs visi pamazām, cits straujāk, cits lēnāk, sākam pāraugt šo materiālās pasaules skatījumu, kurā dzīvi uztveram kā cīņu par izdzīvošanu, bet garīgums izpaužas kā piedalīšanās Ziemassvētku dievkalpojumā baznīcā vai kādas garīgas lekcijas apmeklējumā, un tiekšanos pēc esības brīnuma aizstājam ar dažādām izklaidēm un materiāliem labumiem. Mēs sākam apjaust, ka esam šeit, lai gūtu kādu augstāku pieredzi. Daļa no mums jau sāk apzināties, ka nodibinot patstāvīgu saiti ar savu garīgo būtību, savu augstāko ES jeb dievišķo avotu sevī, gūstam lielāku prāta skaidrību, plašāku apzināšanos un beidzot sadzirdam savas garīgās būtības klusos čukstus, saņemot atbildes uz saviem mūžsenajiem jautājumiem – „kas es esmu?”, „kurp es dodos?”, „no kurienes es nāku?”, „kāds ir manas dzīves uzdevums?”...

Mums sāk rasties apjausma par savu sūtību, par kādu augtāku misiju, kuru spēsim veikt, ja atteiksimies no kādiem traucējošiem ieradumiem un priekšstatiem, ja mainīsim noteiktus ētikas principus attiecībās ar līdzcilvēkiem un uzticēsimies savas iekšējās būtības jeb sirds balsij, sirdsapziņai.

Zināmā mērā mēs visi un katrs no mums apzinās, ka esam ieradušies šeit uz mūsu planētas šajā fiziskajā pasaulē, lai īstenotu kādu kopīgu mērķi. Lai pamazām, paaudzi pēc paaudzes radītu uz šīs planētas augsti attīstītu garīgu kultūru. Un šajā laikā, laikmetu griežos, mums ir iespēja līdz šim radīto pavērst jaunā, garīgi augstākā līmenī. Mums ir iespēja izsapņot un radīt šeit uz Zemes mūsu ideālo garīgi attīstīto kultūru.

Mēs sākam aptvert, ka mūsu domas un attieksme pret notiekošo aktīvi piedalās mūsu sapņu un ikdienas realitātes īstenošanā. Mēs sākam apzināties, ka mūsu garīgā virzība, mūsu nodomi, vēlmes un pat pašas slēptākās domas ietekmē ne tikai mūsu pašu, bet arī līdzcilvēku dzīves. Mēs sākam apzināties sevi kā savas dzīves radītājus un mūsu kopīgās pasaules aktīvus līdzradītājus.

Neatkarīgi no tā vai esam sevis kā garīgas būtnes apzināšanās ceļa sākumā, vai jau kādu laiku jau ejam šo ceļu, mums rodas dažādi jautājumi. Piemēram, tādi kā: „Ar ko sākt?”, „Kā savienot fizisko dzīvi ar garīgo?”, „Ko darīt tālāk, lai turpinātu garīgo attīstību?”...

Daudzas garīgās prakses, gan senas, gan mūsdienu iesaka sākt ar uzņemamās pārtikas kvalitātes uzlabošanu. Dabiska pārtika ceļ mūsu vibrāciju līmeni, ķīmiski, termiski vai ģenētiski modificēta pārtika to pazemina. Tie, kas ir dzirdējuši par cilvēcei nelabvēlīgajiem spēkiem, saprot, ka gan mākslīga un ķimizēta pārtika, gan ķīmiskie medicīniskie izstrādājumi, gan sintētiskie audumi apģērbā, gan masu informācijas telpā dominējošā zemo enerģiju (bailes, agresivitāte, dominance, vardarbība utt.) informācija ir apzināti radīti manipulēšanai ar cilvēkiem. Jo tīrākas un augstākas ir mūsu vibrācijas, jo vieglāk rast iekšējo saikni ar augstākās jeb dievišķās enerģijas avotu un kļūt par garīgi brīvu, patstāvīgu un atbildīgu būtni. Un, jo zemākas ir mūsu vibrācijas, jo vairāk esam noslēgti šim enerģijas avotam un meklējam to ārējā telpā, esam nebrīvi un viegli manipulējami.

Nākamais solis parasti ir elpošanas nozīmīguma apzināšanās. Apziņa, ka ieelpojam dzīvības enerģiju. Ja to darām apzināti, ievērojam, ka pasaulē mums apkārt un pašos sevī saskatām agrāk nepamanīto skaistumu... Skaistuma izjūta kalpo kā indikators mūsu vibrāciju augstumam. Jo augstāks enerģiju vibrāciju līmenis, jo pilnīgāk izjūtam skaistumu. Tad mums jāmācās iztēloties un sajust kā šī dievišķā enerģija izplūst no mums apkārtējā pasaulē. Par to, ka tas izdodas, liecina visaptveroša mīlestības sajūta. Tad, kad esam iemācījušies iztēloties un sajust, ka enerģijas lauks nepārtraukti plūst mums visapkārt tur, kur esam un arī turp, kur dodamies, tikai tad varam uzturēt stabilu augstu vibrāciju enerģijas līmeni.

Tad varam sākt mācīties darboties apzināti, radīt ar dievišķo, ar dzīvības enerģiju. Varam apgūt mūsu nodomu un domu spēku šajā radīšanas procesā. Varam mācīties darboties ne vairs lineārā laika ietvaros, bet gan sakrālajā jeb cirkulārajā laikā. Tas noved pie tā, ka mēs vairs neradām savas dzīves cēloņu un seku likuma ietvaros, kas ir lineārā laika likums, kur pie pārmaiņām noved mūsu ciešanas, bet gan sinhronitātes (dzirdot savas dvēseles balsi kā smalkā plāna norādes fiziskajā plānā) zīmju vadībā. Sinhronitāte izpaužas mums esot sakrālajā jeb cirkulārajā laikā un esot saskaņā ar savu augstāko būtību jeb dvēseli. Nodoms un prasme ievērot sinhronitātes zīmes padara mūsu enerģijas lauku vēl plašāku un stiprāku, jo mūsu dzīve ir kļuvusi saskaņota ar Visuma un mūsu dvēseles attīstības virzienu.

Nākamais solis jeb mācība ir saistīta ar apzināšanos, ka mūsu enerģijas lauks ietekmē arī citus cilvēkus. Mūsu augsto vibrāciju enerģijas lauks cels arī viņu enerģijas lauka vibrāciju līmeni, ļaujot viņiem apzināti izveidot saikni ar augstāko jeb dievišķo enerģiju avotu. Tā arī viņi pievienosies sinhronitātes norisēm un veicinās tās.

Nākamais un noslēdzošais solis ir iemācīties jebkurā situācijā saglabāt augstu vibrāciju enerģijas lauku. Bailes un dusmas krasi pazemina vibrāciju līmeni, un atgriež mūs fiziskā ego enerģiju un uztveres līmenī. Jāiemācās emocionāli norobežoties no negatīviem notikumiem. Notiekošajā vienmēr jācenšas saskatīt pozitīvu nozīmi un jātic, ka jebkura situācija risināsies labvēlīgi. Tādējādi mēs atbrīvojamies no negatīvu scenāriju iztēlošanās ainām. Esot spēcīgā un augsta vibrāciju līmeņa enerģiju laukā, tās strauji realizējas. Ļoti svarīgi ir apzināties, ka cilvēce spēj un virzās garīgās attīstības virzienā. Tādējādi radam kultūru, kurā ikviens apzinās cilvēces lomu Visuma garīgajā evolūcijā. Esot šādā augstu vibrāciju enerģijās, mēs zinām un ticam, ka smalkā pasaule, mūsu smalkā plāna garīgie pavadoņi un skolotāji mums vienmēr palīdz.

Šis viss māca mums kā dzīvot jaunajā laikmetā, kā mums visiem kopā radīt pareģoto Zelta laikmetu. Jūtīgi cilvēki apstiprina, ka tagad Zemi apvij daudz augstāku vibrāciju enerģijas, kas ir lielās iespējas laiks katram un visai cilvēcei mainīt savu attīstības virzienu uz daudz garīgākas sabiedrības un kultūras radīšanu. Fiziskā plānā šīs pārmaiņas vēl nav tik acīmredzamas. Tomēr gan individuālā līmenī, gan sabiedriskā līmenī redzam, ka daudz kas mainās. Mainās domāšana, priekšstati, daudzi saskaras ar sajūtu, ka viņu dzīvēs kaut kas ir kardināli jāmaina, daudziem jau daudz kas mainās. Katastrofu teoriju cienītājiem var teikt, ka globālā katastrofa nenotiek, bet notiek cilvēku iekšējo pasauļu katastrofas. Tās gan notiek tikai tiem, kuri turas pie vecajiem priekšstatiem, vecajiem dzīves modeļiem, kas veidojušies bailēs un neticībā. Tās liek cilvēkiem mainīties. Pārmaiņas notiek arī tiem, kuri jau kādu laiku iet garīgās attīstības ceļu. Tikai tie tās vairs neuztver kā katastrofu, bet gan kā sākuma kaut kam jaunam un labākam. Mūsu dzīves pieredzi veido nevis notikumi paši par sevi, bet gan mūsu attieksme pret tiem.

Jaunā laika enerģijas mums visiem liek mainīties, meklēt jaunas vērtības, pēc kurām tiekties. Un šoreiz tās ir garīgās vērtības, garīgā attīstība. Un tas ir ceļš, kas jāiet gan katram no mums atsevišķi, gan visiem kopā. Lai mums visiem izdodas!

Pārdomās dalījās

Baltais Vējš 

Alberto Villoldo konference par 2012.gada 21.decembri

Tā kā Alberto Villoldo ir mans skolotājs, tad man šķiet ļoti saistošs viņa viedoklis par to kas notiek un ko nozīmē jaunā laikmeta sākšanās. Konferencē par 2012.gada 21.decembri viņš teica, ka maiju, hopi un inku viedie 2012.gada 21.decembri ir noteikuši kā laiku, kad beidzas vecais laikmets un sākas jaunais. Kad savienojamies ar mūsu kopienām jebkur pasaulē rīt un turpmāk...atcerieties mīlēt no sirds, prāta un dvēseles. Praktizējiet nevērtēšanu, piedošanu un esiet svētība ikvienam ap jums. Piedosim mūsu pagātnes un mūsu senču kļūdas. Dziedināsim vardarbīgo un slimo vēsturi, kas noteica cilvēci un izsapņosim jaunu, drosmīgu pasauli, kļūstot tai par mūsu realitāti. Miera tūkstošgade ir iespējama, mums tā ir jārada. 2012.gada nozīmīgums bija „ieguldīts” cilvēces apziņā. Šamaņi zina, ka fiziskā pasaule rodas no garīgās pasaules un 2012.gada pārmaiņas ir garīgas. 21.decembrī nekas būtisks nenotika ārējā pasaulē. Viss notika mūsu iekšējā pasaulē. Šajā dienā katrs no mums saņēma iespēju pieņemt uzaicinājumu uzsākt iet ceļu, kas iesāk Lielo Atmodu. Kad mēs pieņemam Gara (Dieva) uzaicinājumu, atveras jaunu iespēju pasaule. Mēs dzīvojam aizraujošā laikā...mēs esam liecinieki iepriekšējās ēras beigām un tajā pašā laikā jaunās ēras dzimšanai. Viens no jaunās ēras uzdevumiem ir iemācīties būt saskaņā ar laika plūdumu tā, ka vienmēr esam pareizā vietā pareizā laikā un netērējam savu laiku gaidīšanai. Mums jāsaprot, ka viss, kas nepieciešams mūsu attīstībai ir šeit jau tagad un sniedz visu iespējamo atbalstu. Mēs neesam tā vienkārši izceļojuši cauri 2012.gada 21.decembrim. Mēs esam tie, kuri var diedzēt jaunā cilvēka un jaunās planētas sēklas. 

Uz jautājumu par to, kā jau šodien varam labāk kalpot planētai, citiem cilvēkiem, kā ienest vairāk daiļuma pasaulē, vairāk dziedināšanas un cerību ikvienam, Alberto atbildēja, ka jau tagad varam pieskarties kādam, kam baidāmies pieskarties. Varam uzsmaidīt kādam, kuram nekad neesam uzsmaidījuši. Dziedināšanas augstākā forma ir sniegt daiļumu ikvienam, ikvienam kam pieskaramies. Visu šo darot, mēs pārtraucam to transa stāvokli, kādā visu laiku esam dzīvojuši un mēs kļūstam par Jaunā laikmeta nesējiem.