Jauno enerģiju ietekme Saules sistēmā.

Ričards Hoglands un Dāvids Vilkoks (Solar System Changes, Richard Hoagland & David Wilcock)

Savādas lietas notiek gan ārējā, gan iekšējā kosmosā. Krievijas zinātnieki ar Dr.Alekseju Dmitrijevu priekšgalā, ir atklājuši, ka Saules sistēma, Saule un dzīvība mutē un mainās pilnīgi nepieredzētos veidos.

Saule

Sāksim ar Sauli. Saule ir mūsu solārās sistēmas centrs un visa dzīvība, kas ir uz Zemes ir radusies no Saules. Ja nebūtu Saules, mēs nebūtu dzīvi. Tas ir vienkāršs zinātnisks fakts. Tādējādi ikvienas izmaiņas uz mūsu Saules galu galā ietekmēs ikvienu dzīvu cilvēku. Saules aktivitāte pēdējā saules plankumu ciklā ir bijusi lielāka kā jebkad agrāk. Tomēr ikviens astronoms uzstāj, ka viss ir ‘normāli’. Tiesa viena astronome, kura strādāja NASA, izteicās, ka tas, kas notiek ar Sauli ir kaut kas absolūti neticams. Viņa teica arī to, ka nav „atļauts” par to runāt. Tomēr viņa par to stāstīja, jo uzskatīja, ka pasaulei tas jāzina, tomēr lūdz, lai es publiski nediskutēju par to, ko viņa ir teikusi. 
Apskatīsim acīmredzamu jautājumu: kas ir normāli? Zinātniekiem “normāli” pamatojas ar ilgtermiņa pētniecību un sekojošu iegūto datu vidējo vērtību noteikšanu. Saules gadījumā mēs to esam pētījuši aptuveni 100 gadus. Pat līdz 20.gadsimta vidum pētniecība tika veikta ar instrumentiem, kas nevar tikt uzskatīti par īpaši precīziem. Tātad, ja Saule ir vismaz 4.5 miljardu gadu veca, mūsu 100 vai 50 gadu ilgā pētniecība ir līdzīga ir kā cilvēka 100 gadu garas dzīves pēdējās vai pēdējo divu sekunžu apskatīšana. Vai, balstoties uz šiem datiem, izveidota šī cilvēka biogrāfija būtu ticama? Patiesībā par Sauli mēs nezinām neko, kas ļautu mums noteikt, kas ir “normāli”.

Tomēr mēs zinām, ka Saules magnētiskais lauks ir mainījies pēdējo 100 gadu laikā. Piemēram, Dr.Lokvuds (Dr.Lockwood) ir pētījis Sauli un ziņojis, ka kopš 1901.gada Saules kopējais magnētiskais lauks ir kļuvis stiprāks par 230%. Neviens nezina, ko tas patiesībā nozīmē, tas ir tikai novērojums. Un vēl mēs zinām, ka saules plankumu aktivitāte šajā pēdējā ciklā ir bijusi lielāka, kā ir bijis novērots jebkad agrāk. Bet mēs nezinām arī ko tas nozīmē.

Saules sistēma.

Tad pienāk informācija no Krievijas nacionālās Zinātņu akadēmijas Sibīrijā, kur zinātnieki ir secinājuši, ka mēs tagad esam iegājuši kosmiskajā telpā, kas ir atšķirīga no iepriekšējās un kurā ir daudz augstāks enerģijas līmenis. Krievi ziņo par agrāk neredzētām, bet tagad novērotām izmaiņām. Nevaram šo informāciju apstiprināt kā pielnīgi “drošu”, bet zinām, ka šo ziņojusi pilnīgi reāla zinātnieku apvienība, kuru vada Dr.Dmitrijevs. Dr.Dmitrijevs saka, ka ir bijušas novērotas zemāk aprakstītās izmaiņas (seko izvilkumi no viņa ziņojuma)

Izmaiņas heliosfēras priekšdaļā.
Saulei pašai ir savs magnētiskais lauks, kas izveido “olu”, kas ietver Saules sistēmu, ko mēs pazīstam kā heliosfēru. Heliosfēra ir ūdens piliena formā ar garu un tievu pilītes asti, kas ir vērsta pretēji tam virzienam, kurā mēs visi pārvietojamies (kopā ar Saules sistēmu kosmosā jeb savas galaktikas ietvaros). Krievi ir novērojuši heliosfēras priekšdaļu un konstatējuši tur mirdzošu plazmas enerģiju. Agrāk Saules heliosfēras biezums bija 10 astronomiskās vienības (astronomiskā vienība ir attālums starp Zemi un Sauli, aptuveni 93 miljoni jūdžu) – 10 astronomiskās vienības bija “normāls” mirdzošās enerģijas slāņa biezums, kuru varējām vērot Saules sistēmas priekšējā daļā.

 Dr.Dmitrijevs saka, ka tagad šīs kvēlojošās enerģijas slāņa biezums ir 100 astronomiskās vienības. Krievijas nacionālā Zinātņu akadēmija nesniedz mums piesaisti laika skalai, tomēr izmaiņa starp to, kas ir bijis zināms un ir tagad, ir 1000% pieaugums. Un Krievijas zinātnieki saka, ka šī Saules heliosfēras izmaiņa, maina arī to kā funkcionē planētas un kādas ir iespējamās dzīvības formas uz tām. Viņi pat ziņo, ka DNS spirāle mainās, tomēr sīkāk nepaskaidrojot. Viņi domā, ka heliosfēras turpmākā izplešanās mūs tālāk novedīs jaunā enerģijas līmenī. Ka visticamāk Saules izstarotās enerģijas pamata harmoniskās frekvences pēkšņi paaugstināsies un šī pieaugusī enerģijas izlāde izmainīs visas Saules sistēmas matērijas veidošanās un eksistences pamatus.

Tas ir diezgan pārdrošs apgalvojums, tomēr virkne datu to apstiprina:
Uz Mēness un piecām planētām mainās atmosfēra. Kad ASV nolaidās uz Mēness 1969.gadā, tur tika konstatēts, ka nav atmosfēras vispār. Kopš tā laika uz Zemes Mēneša ir izveidojusies atmosfēra, kas tur nav bijusi agrāk, un, saskaņā ar Dr.Dmitrijeva teikto tās sastāvs ir “Natrium”. Šī jaunā atmosfēra tagad ir 6000 km bieza. Zemes atmosfēras augšējos slāņos tagad veidojas HHO gāze, kas nebija agrāk. Tā agrāk vienkārši neeksistēja tādos daudzumos kā tagad. Krievijas zinātnieki saka, ka tas nav saistīts ar globālo sasilšanu vai kaitīgo gāzu izmešiem. Tas vienkārši sāk tā notikt.

Marsa atmosfēra kļūst ievērojami biezāka kā agrāk. Marsa pētniecības zondei 1997.gadā pazuda viens no spoguļiem, kas bija cēlonis zondes avārijai. Tas notika tāpēc, ka atmosfēra bija divreiz blīvāka, nekā NASA bija aprēķinājusi. Saskaņā ar Krievijas akadēmiju, Jupitera, Urāna un Neptūna atmosfēras arī mainās. 

Arī planētu spožums mainās.
Nozīmīgs spilgtuma palielinājums ir vērojams Venērai. Jupitera enerģētiskajā lādiņā palielinājums ir tik lielā mērā, ka faktiski ir saredzama jonizētas radiācijas caurule, kas ir izveidojusies starp Jupitera virsmu un tā mēnesi Io. Faktiski mēs varam saskatīt gaismas enerģijas cauruli nesen uzņemtos fotouzņēmumos.
Arī Urāns un Neptūns kļūst arvien gaišāki. Mainās magnētiskie lauki. Jupitera magnētiskais lauks ir pastiprinājies vairāk nekā divas reizes. Mainās Urāna magnētiskais lauks, pieaug arī Neptūna magnētiskais lauks.
Visas trīs šīs planētas kļūst spožākas un, kā krievi apgalvo, mainās arī to atmosfēras, tomēr viņi nepaskaidro, kas ar to ir domāts. 

Un, kas ir tiešām aizraujoši, kamēr daži ļaudis jau kādu laiku šeit uz Zemes gaida un ir prognozējuši polu pārvietošanos, Krievijas zinātnieki ziņo, ka Urānam un Neptūnam nesen ir notikušas polu pārvietošanās. Kad kosmosa zonde “Voyager II” lidoja garām Urānam un Neptūnam, novērojamie ziemeļu un dienvidu poli ievērojami atšķīrās no agrāko novērojumu rotācijas poliem. Vienā gadījumā atšķirība bija 50 grādu, otrajā gadījumā ap 40 grādiem.

Zeme.

Tagad parunāsim par Zemi. Krievu zinātnieki zina par vēl diviem faktiem: kopējā vulkāniskā aktivitāte ir pieaugusi par 500% no 1875.gada līdz 1975.gadam, zemestrīču aktivitāte ir pieaugusi par 400% kopš 1973.gada. Dr.Dmitrijevs saka, ka salīdzinot 1963. gadu ar 1993.gadu kopējais dabas katastrofu skaits ir pieaudzis par 410%.

Zemes magnētiskais lauks ir pavājinājies. Pavājināšanās ir sākusies pirms 2000 gadiem, bet pavājināšanās pakāpe pēkšņi ir kļuvusi daudz ātrāka pirms 500 gadiem. Tagad, aptuveni pēdējos 20 gados, magnētiskā lauka izmaiņas ir kļuvušas neprognozējamas. Pasaules aeronavigācijas kartes, kas ļauj lidmašīnām piezemēties, izmantojot autopilota sistēmas, tika pārstrādātas visā pasaulē, lai šīs auto pilotēšanas sistēmas varētu turpināt darboties (to ir viegli pārbaudīt. Vienkārši palūkojiet aeronavigācijas karti pirms 1990. gada jebkuras pilsētas lidostai un tad salīdziniet to ar šodienas karti)


Pagājušā gada beigās pirmo reizi zināmās vēstures laikā pilnībā izkusa ledus precīzajā Ziemeļpola atrašanās vietā. Green Peace ziņoja, ka iepriekš, atbilstoši ziemas apstākļiem, ledus bija izkusis jau līdz 300 jūdžu attālumam no pola, un pagājušā gada beigās gan civilie, gan militārie kuģi varēja šķērsot Ziemeļpolu. Tur bija ūdens. Līdz šim cik zināms, tur ledus nekad nav bijis plānāks par trijiem metriem.

Dienvidpolā joprojām ir trīs jūdzes bieza ledus cepure, kaut arī milzīgi ledus blāķi turpina atdalīties un kust. 

Kas notiek?

Kopš 1900.gada mēs no pārvietošanās ar zirgiem esam nonākuši līdz lidojumiem uz Mēnesi. No vēstuļu sūtīšanas ar zirgu pastu līdz vēstuļu momentānai nosūtīšanai ar e-pastiem, videotelefoniem vai satelītiem. Negatīvā puse ir tā, ka no karošanas ar primitīviem ieročiem esam nonākuši līdz atombumbām un bioterorismam. Un, kas varbūt ir vēl nozīmīgāk, 1900.gadā uz Zemes bija 30 miljonu sugu, kas bija radušās miljoniem gadu garā evolūcijas ceļā. Tagad mums ir mazāk nekā puse no šī skaita – mazāk kā 15 miljonu sugu. Un tas viss noticis simts gadu laikā. Ja kāds no kādas citas planētas būtu novērojis Zemi, tas teiktu, ka Zeme mirst. Tomēr tagad izskatās, ka tas, kas notiek, ir ārpus parastā. Krievi savā ziņojumā saka, ka līdzīgas dabas parādības ir notikušas laikā, kad izmira dinozauri. Tajā laikā notika gigantiskas pārmaiņas zemes klimatā un, iespējams, notika arī polu pārvietošanās.

Apkopojums.

„Tagadējās fiziskās pārmaiņas uz planētas ir kļuvušas neatgriezeniskas. Eksistē stingri pierādījumi, ka šīs transformācijas ir izraisījušas augstu frekvenču matērija un neviendabīgas enerģijas starpzvaigžņu telpā, kuras ir iekļuvušas mūsu Saules sistēmas starpplanētu telpā. Šī kosmisko enerģiju „dāvana” ir ierosinājusi dažādus paralēlos procesus un enerģiju izmaiņas uz visām planētām, kā arī uz Saules. Uz Zemes tas izpaužas kā magnētisko polu pārvietošanās ātruma paātrinājums, kā pieaugošas pārmaiņas vertikālajā un horizontālajā ozona satura sadalījumā un kā pieaugoša biežuma un stipruma katastrofāli klimatiskie notikumi...
...Zinātnieki tagad atklāj dažus cēloņus, kas radījuši mūsu planētas elektromagnētiskās sfēras (elektromagnētiskā režģa) klimata regulējošo sistēmu pārkārtošanos...
...Kā reakcija uz šīm starpzvaigžņu telpas enerģiju un matēriju injekcijām ir vērojami jauni procesi un strukturālas pārmaiņas uz visām planētām, starp planētām un to pavadoņiem, un starp planētām un Sauli.
Zemes spēja adaptēties šīm ārējām iedarbībām ir apgrūtināta, jo mūsu tehnoloģiskā iejaukšanās dabas procesos ir ievērojami pavājinājusi ģeoloģiskās un ģeofiziskās vides kvalitāti. Mūsu planēta tagad ir ļoti spēcīgā transformācijas procesā, mainot elektromagnētisko režģi, pārvietojot ģeomagnētiskā lauka polus un mainot ozona un ūdeņraža sastāvu atmosfērā....”

„...Mēs esam sasnieguši Piena Ceļa galaktikas viena masīva atzara augstas enerģijas nosacītā ekvatoriālā diska rajonu. Mūs „adoptē” jauna sistēma, stiprāka un daudz spēcīgāka sistēma, un mēs varam sagaidīt pārmaiņas gandrīz ikvienā enerģētiskajā līmenī.”
„ ... Ir noteikts, ka patiesais iemesls globālai sasilšanai un mūsu Saules daudz lielākajai aktivitātei ir Piena Ceļa augstākas enerģijas. Protams, ka ir vērojams temperatūras pieaugums uz visām planētām mūsu sistēmā. Tas noteikti neliecina par siltumnīcas efektu dēļ atgāzēm. Lielās kosmiskās pārmaiņas, iespējams, ir galvenais cēlonis maiju kalendāra beigām (visprecīzākais kalendārs uz planētas), jo kalendāra atskaites punkts Plejāžu zvaigžņu kopā vairs nav nemainīgs, jo mēs sākam novirzīties no agrākās iepriekš paredzamās kustības.” 

Kādas vēl pārmaiņas ir novērotas mūsu sistēmā:
 Melno punktu augšana uz Plutona
 Aurora (gaismas starojums) uz Saturna
 Urāna un Neptūna polu pārbīde (magnētiski saistītas planētas), un negaidīti spēcīga Urāna megnetosfēras intensitātes pieaugums 
 Gaismas intensitātes un gaismas punktu izmaiņas uz Neptūna
 Jupitera magnētiskā lauka intensitātes dubultošanās (1992.gada dati), jaunu procesu sērija kā sekas sprādzienu sērijai 1994.gada jūlijā. Tādu kā intensīvu plazmas izdalīšanos un izplatīšanos līdzīgi kā uz Saules, kā rezultātā ir parādījusies starojoša josla decimetru viļņu garumā (13.2 un 36 cm), un vērojami gaismas starojumu anomālijas un izmaiņas Jupitera un tās pavadoņa Io sasaistē. 

Ja runājam par jaunajām starpplanētu telpas enerģētiskajām un materiālajām kvalitātēm, visbūtiskākais, kas jāuzsver, ir starpplanētu telpas enerģijas potenciāla (lādiņa) pieaugums un materiālās piesātinātības līmenis. 
Šai izmaiņai starptelpas vidējā stāvoklī ir divi cēloņi:
 Vielas jeb matērijas ieplūšana no starpzvaigžņu telpas (starojums, jonizētas daļiņas, to kombinācijas)
 Sekas pēdējā Saules cikla (22) aktivitātei, it īpaši masīvajiem magnetizētās solārās plazmas izmešiem no saules vainaga 

Ieiešana atšķirīgā kosmiskās Enerģijas Laukā.
Lielākā daļa zinātnieku ir vai nu samazinājuši iespējamo šīs kosmiskās enerģijas iedarbības nozīmīgumu, vai arī noraidījuši tā pastāvēšanu vispār. Taču ne Dr. Aleksejs Dmitrijevs

An Enterprise Mission Hyperdimensional Report
Richard C. Hoagland - David Wilcock 
http://www.bibliotecapleyades.net/ciencia/planetophysical/planetophysical.htm

Jaunais laikmets - kā tajā dzīvot?

Jaunais laiks. Jaunais laikmets. Tas ir sācies. Ko tas nozīmē katram no mums un mums visiem kopā?

Mūsu uztveres jeb apziņas līmeni labi raksturo dažādā attieksme pret nu jau pagājušo 2012.gada 21.decembri. Daļai no mums tas bija „kārtējais pasaules gala” pareģojums, kurš diezin vai piepildīsies, daļa tomēr drošs paliek drošs tajā datumā nolēma būt kopā ar saviem tuvajiem un mīļajiem kādā drošākā vietā, daļa gaidīja brīnumu – ka pēkšņi viss vienā mirklī mainīsies un iestāsies solītais Zelta laikmets. Viena daļa no mums apzinās un zina, ka – JĀ – mēs esam lielo laikmetu griežu laikā, tomēr tas, kādas būs pārmaiņas ir atkarīgs no mums pašiem, no mums visiem kopā. Ka mēs esam tie, kuri rada un veido Jauno laikmetu. Tieši par to stāsta seno civilizāciju zināšanas un maiju, inku, hopi un citu līdz mūsdienām saglabāto seno zināšanu pareģojumi par šo laiku. Tur ir runa par laika, kādu mēs to pazīstam, beigām...un nevis pasaules galu. Starp citu, šīs zināšanas māca arī par to kā radīt jauno laikmetu, jauno pasauli, jaunās mūsu dzīves tieši tādas kādas mēs tās vēlamies savās sirdīs. Par to, ka mums beidzot jāapzinās, kam mēs esam garīgas būtnes, kas gūst fiziskās pasaules pieredzi fiziskos ķermeņos, nevis fiziskais ķermenis un fiziskā pasaule ir viss, kas nosaka mūsu esību.

Šajā filozofisko pārdomu laikā manās rokās nonāca Džeimsa Redfīlda grāmata „Šambalas noslēpums”. Tā kā šī autora agrākās grāmatas „Selestīnas pravietojumi” un „Desmitā atklāsme” savulaik dziļi ietekmēja manu pasaules skatījumu, tad ar lielu interesi izlasīju arī šo. Un arī šī grāmata atbalsojās manā būtībā kā manī dziļi rezonējoša patiesība un savā ziņā labs atbalsts tiem, kas ir sākuši iet savu garīgo ceļu vai jūt, ka pienācis laiks tam pievērsties. Šajā īpašajā laikā ir ļoti būtiski dalīties ar šāda veida atziņām. Un tātad...

Mēs visi pamazām, cits straujāk, cits lēnāk, sākam pāraugt šo materiālās pasaules skatījumu, kurā dzīvi uztveram kā cīņu par izdzīvošanu, bet garīgums izpaužas kā piedalīšanās Ziemassvētku dievkalpojumā baznīcā vai kādas garīgas lekcijas apmeklējumā, un tiekšanos pēc esības brīnuma aizstājam ar dažādām izklaidēm un materiāliem labumiem. Mēs sākam apjaust, ka esam šeit, lai gūtu kādu augstāku pieredzi. Daļa no mums jau sāk apzināties, ka nodibinot patstāvīgu saiti ar savu garīgo būtību, savu augstāko ES jeb dievišķo avotu sevī, gūstam lielāku prāta skaidrību, plašāku apzināšanos un beidzot sadzirdam savas garīgās būtības klusos čukstus, saņemot atbildes uz saviem mūžsenajiem jautājumiem – „kas es esmu?”, „kurp es dodos?”, „no kurienes es nāku?”, „kāds ir manas dzīves uzdevums?”...

Mums sāk rasties apjausma par savu sūtību, par kādu augtāku misiju, kuru spēsim veikt, ja atteiksimies no kādiem traucējošiem ieradumiem un priekšstatiem, ja mainīsim noteiktus ētikas principus attiecībās ar līdzcilvēkiem un uzticēsimies savas iekšējās būtības jeb sirds balsij, sirdsapziņai.

Zināmā mērā mēs visi un katrs no mums apzinās, ka esam ieradušies šeit uz mūsu planētas šajā fiziskajā pasaulē, lai īstenotu kādu kopīgu mērķi. Lai pamazām, paaudzi pēc paaudzes radītu uz šīs planētas augsti attīstītu garīgu kultūru. Un šajā laikā, laikmetu griežos, mums ir iespēja līdz šim radīto pavērst jaunā, garīgi augstākā līmenī. Mums ir iespēja izsapņot un radīt šeit uz Zemes mūsu ideālo garīgi attīstīto kultūru.

Mēs sākam aptvert, ka mūsu domas un attieksme pret notiekošo aktīvi piedalās mūsu sapņu un ikdienas realitātes īstenošanā. Mēs sākam apzināties, ka mūsu garīgā virzība, mūsu nodomi, vēlmes un pat pašas slēptākās domas ietekmē ne tikai mūsu pašu, bet arī līdzcilvēku dzīves. Mēs sākam apzināties sevi kā savas dzīves radītājus un mūsu kopīgās pasaules aktīvus līdzradītājus.

Neatkarīgi no tā vai esam sevis kā garīgas būtnes apzināšanās ceļa sākumā, vai jau kādu laiku jau ejam šo ceļu, mums rodas dažādi jautājumi. Piemēram, tādi kā: „Ar ko sākt?”, „Kā savienot fizisko dzīvi ar garīgo?”, „Ko darīt tālāk, lai turpinātu garīgo attīstību?”...

Daudzas garīgās prakses, gan senas, gan mūsdienu iesaka sākt ar uzņemamās pārtikas kvalitātes uzlabošanu. Dabiska pārtika ceļ mūsu vibrāciju līmeni, ķīmiski, termiski vai ģenētiski modificēta pārtika to pazemina. Tie, kas ir dzirdējuši par cilvēcei nelabvēlīgajiem spēkiem, saprot, ka gan mākslīga un ķimizēta pārtika, gan ķīmiskie medicīniskie izstrādājumi, gan sintētiskie audumi apģērbā, gan masu informācijas telpā dominējošā zemo enerģiju (bailes, agresivitāte, dominance, vardarbība utt.) informācija ir apzināti radīti manipulēšanai ar cilvēkiem. Jo tīrākas un augstākas ir mūsu vibrācijas, jo vieglāk rast iekšējo saikni ar augstākās jeb dievišķās enerģijas avotu un kļūt par garīgi brīvu, patstāvīgu un atbildīgu būtni. Un, jo zemākas ir mūsu vibrācijas, jo vairāk esam noslēgti šim enerģijas avotam un meklējam to ārējā telpā, esam nebrīvi un viegli manipulējami.

Nākamais solis parasti ir elpošanas nozīmīguma apzināšanās. Apziņa, ka ieelpojam dzīvības enerģiju. Ja to darām apzināti, ievērojam, ka pasaulē mums apkārt un pašos sevī saskatām agrāk nepamanīto skaistumu... Skaistuma izjūta kalpo kā indikators mūsu vibrāciju augstumam. Jo augstāks enerģiju vibrāciju līmenis, jo pilnīgāk izjūtam skaistumu. Tad mums jāmācās iztēloties un sajust kā šī dievišķā enerģija izplūst no mums apkārtējā pasaulē. Par to, ka tas izdodas, liecina visaptveroša mīlestības sajūta. Tad, kad esam iemācījušies iztēloties un sajust, ka enerģijas lauks nepārtraukti plūst mums visapkārt tur, kur esam un arī turp, kur dodamies, tikai tad varam uzturēt stabilu augstu vibrāciju enerģijas līmeni.

Tad varam sākt mācīties darboties apzināti, radīt ar dievišķo, ar dzīvības enerģiju. Varam apgūt mūsu nodomu un domu spēku šajā radīšanas procesā. Varam mācīties darboties ne vairs lineārā laika ietvaros, bet gan sakrālajā jeb cirkulārajā laikā. Tas noved pie tā, ka mēs vairs neradām savas dzīves cēloņu un seku likuma ietvaros, kas ir lineārā laika likums, kur pie pārmaiņām noved mūsu ciešanas, bet gan sinhronitātes (dzirdot savas dvēseles balsi kā smalkā plāna norādes fiziskajā plānā) zīmju vadībā. Sinhronitāte izpaužas mums esot sakrālajā jeb cirkulārajā laikā un esot saskaņā ar savu augstāko būtību jeb dvēseli. Nodoms un prasme ievērot sinhronitātes zīmes padara mūsu enerģijas lauku vēl plašāku un stiprāku, jo mūsu dzīve ir kļuvusi saskaņota ar Visuma un mūsu dvēseles attīstības virzienu.

Nākamais solis jeb mācība ir saistīta ar apzināšanos, ka mūsu enerģijas lauks ietekmē arī citus cilvēkus. Mūsu augsto vibrāciju enerģijas lauks cels arī viņu enerģijas lauka vibrāciju līmeni, ļaujot viņiem apzināti izveidot saikni ar augstāko jeb dievišķo enerģiju avotu. Tā arī viņi pievienosies sinhronitātes norisēm un veicinās tās.

Nākamais un noslēdzošais solis ir iemācīties jebkurā situācijā saglabāt augstu vibrāciju enerģijas lauku. Bailes un dusmas krasi pazemina vibrāciju līmeni, un atgriež mūs fiziskā ego enerģiju un uztveres līmenī. Jāiemācās emocionāli norobežoties no negatīviem notikumiem. Notiekošajā vienmēr jācenšas saskatīt pozitīvu nozīmi un jātic, ka jebkura situācija risināsies labvēlīgi. Tādējādi mēs atbrīvojamies no negatīvu scenāriju iztēlošanās ainām. Esot spēcīgā un augsta vibrāciju līmeņa enerģiju laukā, tās strauji realizējas. Ļoti svarīgi ir apzināties, ka cilvēce spēj un virzās garīgās attīstības virzienā. Tādējādi radam kultūru, kurā ikviens apzinās cilvēces lomu Visuma garīgajā evolūcijā. Esot šādā augstu vibrāciju enerģijās, mēs zinām un ticam, ka smalkā pasaule, mūsu smalkā plāna garīgie pavadoņi un skolotāji mums vienmēr palīdz.

Šis viss māca mums kā dzīvot jaunajā laikmetā, kā mums visiem kopā radīt pareģoto Zelta laikmetu. Jūtīgi cilvēki apstiprina, ka tagad Zemi apvij daudz augstāku vibrāciju enerģijas, kas ir lielās iespējas laiks katram un visai cilvēcei mainīt savu attīstības virzienu uz daudz garīgākas sabiedrības un kultūras radīšanu. Fiziskā plānā šīs pārmaiņas vēl nav tik acīmredzamas. Tomēr gan individuālā līmenī, gan sabiedriskā līmenī redzam, ka daudz kas mainās. Mainās domāšana, priekšstati, daudzi saskaras ar sajūtu, ka viņu dzīvēs kaut kas ir kardināli jāmaina, daudziem jau daudz kas mainās. Katastrofu teoriju cienītājiem var teikt, ka globālā katastrofa nenotiek, bet notiek cilvēku iekšējo pasauļu katastrofas. Tās gan notiek tikai tiem, kuri turas pie vecajiem priekšstatiem, vecajiem dzīves modeļiem, kas veidojušies bailēs un neticībā. Tās liek cilvēkiem mainīties. Pārmaiņas notiek arī tiem, kuri jau kādu laiku iet garīgās attīstības ceļu. Tikai tie tās vairs neuztver kā katastrofu, bet gan kā sākuma kaut kam jaunam un labākam. Mūsu dzīves pieredzi veido nevis notikumi paši par sevi, bet gan mūsu attieksme pret tiem.

Jaunā laika enerģijas mums visiem liek mainīties, meklēt jaunas vērtības, pēc kurām tiekties. Un šoreiz tās ir garīgās vērtības, garīgā attīstība. Un tas ir ceļš, kas jāiet gan katram no mums atsevišķi, gan visiem kopā. Lai mums visiem izdodas!

Pārdomās dalījās

Baltais Vējš 

Alberto Villoldo konference par 2012.gada 21.decembri

Tā kā Alberto Villoldo ir mans skolotājs, tad man šķiet ļoti saistošs viņa viedoklis par to kas notiek un ko nozīmē jaunā laikmeta sākšanās. Konferencē par 2012.gada 21.decembri viņš teica, ka maiju, hopi un inku viedie 2012.gada 21.decembri ir noteikuši kā laiku, kad beidzas vecais laikmets un sākas jaunais. Kad savienojamies ar mūsu kopienām jebkur pasaulē rīt un turpmāk...atcerieties mīlēt no sirds, prāta un dvēseles. Praktizējiet nevērtēšanu, piedošanu un esiet svētība ikvienam ap jums. Piedosim mūsu pagātnes un mūsu senču kļūdas. Dziedināsim vardarbīgo un slimo vēsturi, kas noteica cilvēci un izsapņosim jaunu, drosmīgu pasauli, kļūstot tai par mūsu realitāti. Miera tūkstošgade ir iespējama, mums tā ir jārada. 2012.gada nozīmīgums bija „ieguldīts” cilvēces apziņā. Šamaņi zina, ka fiziskā pasaule rodas no garīgās pasaules un 2012.gada pārmaiņas ir garīgas. 21.decembrī nekas būtisks nenotika ārējā pasaulē. Viss notika mūsu iekšējā pasaulē. Šajā dienā katrs no mums saņēma iespēju pieņemt uzaicinājumu uzsākt iet ceļu, kas iesāk Lielo Atmodu. Kad mēs pieņemam Gara (Dieva) uzaicinājumu, atveras jaunu iespēju pasaule. Mēs dzīvojam aizraujošā laikā...mēs esam liecinieki iepriekšējās ēras beigām un tajā pašā laikā jaunās ēras dzimšanai. Viens no jaunās ēras uzdevumiem ir iemācīties būt saskaņā ar laika plūdumu tā, ka vienmēr esam pareizā vietā pareizā laikā un netērējam savu laiku gaidīšanai. Mums jāsaprot, ka viss, kas nepieciešams mūsu attīstībai ir šeit jau tagad un sniedz visu iespējamo atbalstu. Mēs neesam tā vienkārši izceļojuši cauri 2012.gada 21.decembrim. Mēs esam tie, kuri var diedzēt jaunā cilvēka un jaunās planētas sēklas. 

Uz jautājumu par to, kā jau šodien varam labāk kalpot planētai, citiem cilvēkiem, kā ienest vairāk daiļuma pasaulē, vairāk dziedināšanas un cerību ikvienam, Alberto atbildēja, ka jau tagad varam pieskarties kādam, kam baidāmies pieskarties. Varam uzsmaidīt kādam, kuram nekad neesam uzsmaidījuši. Dziedināšanas augstākā forma ir sniegt daiļumu ikvienam, ikvienam kam pieskaramies. Visu šo darot, mēs pārtraucam to transa stāvokli, kādā visu laiku esam dzīvojuši un mēs kļūstam par Jaunā laikmeta nesējiem. 

Cilvēka ķermeņa, prāta un dvēseles mijiedarbība

Kādā no manis vadītajiem semināriem atklājās, ka dažiem dalībniekiem nepavisam nebija skaidrs ko ar šīm šamanisma metodēm iesākt un kādēļ tās ir nepieciešamas. Tādēļ šoreiz apskatīsimies kā mēs, cilvēki, esam veidoti šamaniskā jeb enerģētiskā skatījumā. Un šo apskatu pamatosim ar mūsdienu modernās zinātnes atziņām.

Cilvēkus var uztvert kā hibrīdas būtnes, kas sastāv no ķermeņa, prāta un dvēseles. Ķermenis un prāts eksistē tikai vienas dzīves garumā. Zinot, ka dvēsele eksistē mūžīgi, varam secināt, ka droši vien tam, ka dvēsele atrodas ķermenī, ir kāds iemesls, kāds mērķis. Dvēselei ir kādi uzdevumi, kurus tā izpilda izmantojot ķermeni un prātu, lai sadarbotos ar pasauli.

Kad piedzimstam, mēs esam tīras dvēseles, kuras ievietojušās mazā burvīgā ķermenītī. Turpmākā divdesmit viena gada laikā mēs apgūstam visu, kas nepieciešams, lai funkcionētu mūsu pasaulē, mūsu sabiedrībā. Līdzīgi kā mazi datori, mēs ielādējam sevī programmas no savas ģimenes, skolas, draugiem, sabiedrības un dažādiem sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem (internets, TV, radio, prese, žurnāli, grāmatas). Šīs ielādētā programmatūra un aplikācijas pārklāj un nomāc mūsu dvēseles kluso un kuslo balsi. Šī programmatūra atrodas starp mūsu patieso būtību un pasauli. Kad mēs jau esam kļuvusi pieauguši, mēs jau esam pārliecināti, ka mēs esam mūsu programmatūra. Mēs esam pārliecināti, ka tā maska ko lietojam sadarbībā ar pasauli, ir tas, kas mēs patiesībā esam.

Šamanismā jau ļoti sen ir saprasts, ka prāts jeb domāšanas aparāts, mūsos tiek „ielādēts” labi organizētā un secīgā veidā. Mūsdienu smadzeņu darbības un mūsu uzvedības principu pētījumi to apstiprina un dod iespēju to labāk izprast. Mūsu uzvedības programmatūra ir kā maska, kas lēni un pakāpeniski tiek veidota pāri mūsu patiesajai būtībai. Viens no veidiem kā apskatīt šo procesu, to sadala četrās pakāpēs. Šīs pakāpes atbilst mūsu smadzeņu  vibrāciju izmaiņām to attīstības procesā.

No dzimšanas līdz trīs ar pus gadiem mūsu smadzeņu vibrācijas pieaug no 0 līdz 3.5 cikliem sekundē. Tās tiek sauktas par delta vibrācijām jeb frekvencēm. Šajā laikā notiek transformācija no tīri garīgas būtnes uz fizisku gara/cilvēka hibrīdu. Mēs apgūstam šī eksistences plāna likumsakarības un noteikumus. Mēs mācamies saprast, kas ir reāls (fizisks). Mēs mācamies, kādiem priekšstatiem mums jātic. Šie priekšstati nosaka mūsu uztveri gan par tādām tīri fiziskām lietām kā gravitācija, siltums, aukstums, gan tādu abstraktu jēdzienu kā, kas ir labi un kas ir slikti apgūšanu. Tālāk mūsos tiek „ielādēti” priekšstati, kas mēs esam un kas no mums tiek sagaidīts. Mēs mācāmies kā mums jāizturas pret citiem un kā mēs „nopelnam” labu attieksmi no citiem. Šie priekšstati ir mūsu dzīvju harmonijas pamatā.

No trīs ar pus līdz septiņiem gadiem, kad smadzeņu vibrācijas pieaug no 3.5 līdz 7 cikliem sekundē, ko sauc par theta  vibrāciju līmeni, mēs apgūstam visu par mūsu emocijām. Emocijas ir tās, kas virza mūs, kas liek mums darboties. Tipiska theta izpausme ir pazīstama kā „cīnies vai bēdz” reakcija. Mīlestība un drosme, kā arī tas, ko mēs uztveram kā „nāves grēkus”(mantrausība, skaudība, niknums, miesaskāre, slinkums, lepnība, sekošana iegribām) un tas, ko mēs ar to saprotam, tiek mūsos „ielādēts” šajā laikā. Šajā laikā mēs radam arī emocionālas programmas, kas aizsargā iepriekšējā posmā radītos priekšstatus. Piemēram, ja divu gadu vecumā mēs noticam, ka tētis māsu mīl vairāk kā mani, tad šajā vecumā mēs noteikti radīsim kādas uzvedības programmas, kas ļaus mums panākt, ka tētis mūs mīl vairāk kā māsu. Šo programmu izpausme var būt, ka centieties uzvesties pievilcīgi vai flirtējoši. Šīs programmas var iekļauties nākošo uzvedības modeļu izveidē. Šajā vecumā tas galvenokārt skars uzvedības modeļus ģimenē. Theta vibrāciju līmenī atrodas daudz agrīnās bērnības sāpju un ievainojumu kopā ar priekiem un brīnumiem.

No septiņu līdz četrpadsmit gadu vecumam,  kad smadzeņu vibrāciju līmenis paceļas no 7 līdz 14 cikliem sekundē jeb alfa vibrāciju līmenī, mēs apgūstam visu par sajūtām. Sajūtas no emocijām atšķir tas, ka emocijas mūs virza uz kādu darbību, kamēr sajūtas ir prāta izjūtas. Sajūtas ir uztveramas intuitīvi. Tās nav ne loģiskas, ne arī virza mūs uz kādu darbību. Tās vienkārši ir sajūtas. Tā arī ir galvenā atšķirība starp theta un alfa līmeņiem. Emocijas ir spēcīgas uzvedības programmas, kas nosaka, ko mēs darām. Sajūtas ir mazākas programmas, kas nosaka, ko mēs jūtam noteiktās situācijās.

Piemēram, var rasties ļoti daudz alfa līmeņa sajūtu, kad ieejam vecā pamestā mājā. Varam sajust šermuļus, nemieru, nedrošību, nepatiku pret tumsu un svešu teritoriju. Un tas nav tas pats, kas bailes, kas liek mums kliedzot bēgt prom no šīs mājas.

Alfa vibrāciju laika mēs jūtam draudzības, siltuma, patikas un arī drūmu nojautu trīsas jeb vibrācijas. Šajā laikā radītās programmas nosaka, kas mums patīk un kas nepatīk,  par ko mēs domājam, ka tas ir iepriecinoši vai nepatīkami. Tās nosaka to, ko mēs darām un kā reaģējam uz šīm sajūtām. Šīs alfa līmeņa programmas vienmēr sadarbojas ar theta līmeņa emocionālajām programmām, kas atspoguļo un aizsargā tos priekšstatus, kurus mēs uztveram kā patiesību

Noslēdzošā personības attīstības pakāpe ir no četrpadsmit līdz divdesmit vienam gadam vai laikā, kad smadzeņu vibrācijas pieaug no 14 līdz 21 ciklam sekundē, kas tiek sauktas par beta frekvencēm. Šajā periodā mums attīstās loģiskās spējas. Praktiskums, prioritāšu noteikšana, pakāpeniskums, cēloņu un seku izprašana, visas šīs prasmes tiek „ielādētas” šajā laikā. Beta ir augstākais apziņas slānis, kuru mēs parasti izmantojam sadarbībai ar apkārtējo pasauli. Tas ir mūsu ikdienas prāts, tas, kurš mums liek mosties no rīta, liek darboties dienas laikā, un liek atgriezties mājās vakarā.

Pēc divdesmit viena gada priekšstatu un programmu „lādēšanas” mūsu domāšanas mehānismā, mēs domājam, ka šīs programmas esam mēs. Bet patiesībā mēs esam dvēsele, kura gūst organiska cilvēka pieredzi. Daudzi cilvēki uzskata, ka mums pieder mūsu dvēsele līdzīgi kā mums pieder māja, automašīna vai gredzens ar briljantu. Viņi domā, ka tā viņiem pieder, nevis, ka viņi ir dvēsele. Šāds uzskats ir apstiprinājums tam, ka mēs savas dzīves ļaujam vadīt šīm programmām, nevis izpaužamies kā dvēsele. Programmām nav jāvada mūsu dzīves.

Dvēseles uzdevuma, tās šīs dzīves mērķa un atbilstošas izpaušanās pasaulē atklāšanas atslēga ir cauri programmu un priekšstatu slānim, cauri maskām tikt cauri līdz tīrajai dvēselei. Dvēseles izpausmes ceļi apzināti jāattīra katrā minēto vibrāciju līmenī, lai dvēsele varētu iegūt nepastarpinātu pieredzi šajā pasaulē. Tajā pašā laikā nevajadzētu domāt, ka maska vai ego ir veltīgi iztērēta enerģija vai laiks. Arī tiem ir savs mērķis. Maska kalpo kā dvēseles izpausmju pārveidotājs šajā pasaulē saprotamā valodā. Tomēr jāatceras, ka ego un programmas ir jāizmanto kā dvēseles izpausmes instrumenti nevis jāļauj mūsu ego un programmām izmantot mūsu būtību kā savu instrumentu.

Viens veids kā sākt šo procesu ir atslēgties no sava domāšanas mehānisma un doties dabā. Dabā nav masku. Tā ir tieša un patiesa, tajā nav labs/slikts, pareizi/nepareizi, laimīgs/nelaimīgs, muļķīgs/gudrs. Tur ir tikai dabas dvēsele, starojoša tīrībā un  skaidrībā. Esot dabā, mēs varam „iziet” no savām programmām, nomest savas maskas un vienkārši būt.  

Šādā izpratnē šamanisma metodes kalpo tam, lai mēs sevi apzinātos kā savas dvēseles izpausmi, kura apgūst konkrētu pieredzi šajā Zemes dzīvē. Lai iemācītos programmas un ego izmantot dvēseles attīstībai mīlestības enerģijās, nevis ļautu savām dzīvēm ritēt dažādu svešu programmu vadītām. Viss ir atkarīgs no mūsu spējas to apzināties un mūsu izvēles.

Baltais Vējš

Dziedināšanās apļa dienvidu virziens

Dziednieka jeb varoņa ceļš.

Baltais Vējš

Viena no mūsu postmodernās dzīves lielākajām traģēdijām ir tā, ka cilvēki jūtas vientuļi. Mūsdienu tehnoloģijas un dzīvesveids var cilvēkam, kas tumsā sēž pie mirgojoša datora vai televizora ekrāna, ļaut sajusties, ka viņš ir kontaktā ar ārējo pasauli, ar citiem, tiesa gan bez satikšanās ar dzīvu elpojošu būtni vai īstu dabīgu dabas izpausmi. Šāda dzīvesveida rezultāts ir tāds, ka kādu dienu tāds cilvēks pēkšņi saprot, ka viņš ir izolējies no apkārtnes un savu dzīvi nodzīvo ilūzijā.

Šamaņi tad jautā, „Cik daudz laika tev ir jāiztērē pa tukšo?”. Viņi iedrošina nomest šīs ilūziju maskas un sākt sadarboties ar pasauli tiešā veidā, iekļaujoties dažādos lokos, aprindās, ciklos, apļos. Dzīvē eksistē daudz un dažādi loki jeb apļi, kuri savukārt ir sastāvdaļa kādiem citiem apļiem vai arī to iekšienē eksistē kādi citi apļi. Mūsu eksistences pamats ir pasaule, kas ir organizēta apļos. Zeme ir apaļa kas apļo ap apaļu Sauli apļveida kustībā, kas rada saullēktu un saulrietu ciklisku apļošanos. Putni veido apaļas ligzdas un dēj apaļas olas. Ziediem plaukst apaļas ziedlapiņas ap apaļu centru apļveidā. Dzīvība sastāv no apaļiem atomiem, kas savukārt sastāv no vēl mazākām apaļām apļojošām daļiņām. Atomi savienojas apaļās molekulās, kuras savienojas apaļās šūnās, kas veido mūsu ķermeni, kas sastāv no neskaitāmiem apļiem. Mūsu šūnu intelekts jeb DNS ir apļveida spirāles formā. Mūsu dzīves cikli arī ir kā apļi. Mums apkārt ir dažādu cilvēku apļi vai loki – draugu loks, ģimenes loks, darbabiedru loks, paziņu loks, kuriem atkal ir savi apkārt esošu līdzīgu cilvēku loki. Apļiem jeb lokiem nav sākuma, vidus vai beigu, tie ir kā pastāvīga dzīves enerģijas plūsma.

Šamaņi apzinās šos dažādos apļus ap sevi un ap citiem. Praktiski visās šamaniskajās kultūrās kā šo enerģiju un garīgo spēku fiziska manifestācija tiek izmantoti Dziedināšanas Apļi (Medicine Wheels).

Dziedniecības Aplis

Dziedniecības Aplis ir garīgās enerģijas fiziska manifestācija. Iekšējā dialoga ārēja izpausme. Tas ir kā spogulis, kurs palīdz mums labāk saskatīt, kas notiek mūsu iekšienē. Tas ir aizsardzības aplis, kurš ļauj mums koncentrēt sevī apkārtējās enerģijas, tādējādi sazināties un iepazīt Garu, savu Es, Dabu (tās pamatelementu spēku). Šis aplis palīdz mums saskatīt un saprast, kur tieši mēs atrodamies savā attīstības ceļā un kas mums sevī jāattīsta, lai realizētu savu potenciālu. Tas palīdz mums izprast, ka mēs visi esam savstarpēji saistīti un kas tieši ir mūsu daļa šajā sarežģītajā kopējo dzīvju kamolā. Tas ļauj mums sajust, ka katrs mēs pievienojam savu krāsu, dimensiju cits cita dzīvei, ka katram no mums ir jāpiedalās kopējās eksistences skaistuma radīšanā. Kad esam iemācījušies „sarunāties” ar Dziedināšanas Apli, mēs to uztveram ne tikai kā sevis, bet arī kā visas apkārtējās pasaules modeli, kurš sniedz atbildes uz jebkuriem jautājumiem, palīdz iegūt skaidrību. Tas ir dziedināšanas instruments cilvēku garīgai izaugsmei, sasaistei ar neredzamo pasauli, ar bezgalību jeb Visumu.

Enerģētisko jeb garīgo pasauli šeit var veidot gan pamatelementi, gan debespušu virzieni, gan krāsu vai gadalaika enerģija, gan atrašanās vieta savā dzīves ciklā, gan īpašības, emocijas – viss, kas ir enerģija. Tiem, kuri vēlas sākt dzīvot savu dzīvi savādāk kā līdz šim un uztvert savu dzīves pieredzi ar atšķirīgu skatījumu, ir svarīgi izprast enerģijas un praktiskās darbības, kas veicamas, ceļojot šajā aplī. Tas ļauj veikt būtiskas izmaiņas savā enerģētiskajā ķermenī. Tas ļauj pilnībā pašam veidot savu dzīvi nevis ļaut, lai to veido sabiedrība, ģimene, ģenētiski mantotās kultūras īpatnības.  Katrs var iemācīties kā praktiski pārvērst savu ikdienu veselīgā, bagātīgā un prieka pilnā dzīvē ne tikai sev, bet arī apkārtējiem.

Dziedināšanas Aplis sastāv no četriem sektoriem atbilstoši četriem galvenajiem debespušu virzieniem, četriem galvenajiem pamatelementiem, četriem gadalaikiem. Arī cilvēka mūžs sastāv no četriem posmiem – bērnība, jaunība, briedums un vecums. Katrā no šiem sektoriem varam atrast arī emocijas, kas ir atbilstošas sektora enerģētikai. Šie enerģiju salikumi gan ir atšķirīgi dažādu tautu, cilšu kultūrās, liela nozīme ir arī vietas ģeogrāfiskajam stāvoklim. Parasti šo sektoru enerģētiku raksturo arī dažādi simboliski dzīvnieki jeb tā sauktie spēka dzīvnieki. Atkarībā no konkrētajā vietā esošās faunas, tie var būt ļoti atšķirīgi. Izplatītākie ir ērgļi, vanagi, čūskas, bruņurupuči, delfīni vai vaļi, lauvas, tīģeri, jaguāri, lūši, vilki, lāči, aļņi, brieži utt. Mana skolotāja A.Villoldo rietumniekiem adaptētajā inku šamanisma mācībā Dziedniecības Aplis sākas dienvidu virzienā, kurā ietilpst Zemes pamatelementa un Čūskas ka arhetipa enerģijas, un kurā veicamais sevis dziedināšanas darbs ir saistīts ar pagātnē ar savam domām, rīcību un emocijām iegūto enerģiju apzināšanu sevī un atbrīvošanos no tām līdzīgi kā čūska nomet savu ādu.  Dziedināšanās šajās enerģijās tiek saukta par Varoņa ceļojumu. Nākošais ir rietumu virziens, kura enerģijas simbolizē Ūdens pamatelements, jaguārs kā arhetips, savu baiļu iepazīšana un atbrīvošanās no tām un Gaismas kareivja ceļa apgūšana. Tālāk seko ziemeļu virziens, ar Uguns un Kolibri enerģijām, kur iepazīstas ar dvēseles maģijas līmeni un savu senču enerģijām un apgūst Gaišreģa ceļu. Ceturtais ir austrumu virziens ar Gaisa un Ērgļa/Kondora enerģijām, kurā mācās kā saskatīt „kopējo lielo bildi”, „izsapņot” nākotni un to realizēt, kā arī apgūt prasmi iet Zintnieka ceļu. Var teikt, ka katrā šajā ceļojumā tiek veikts darbs ar noteiktu vibrāciju frekvences enerģijām, sākot ar zemākajām. Šoreiz uzzināsim ko vairāk par Varoņa ceļojumu.

Dziednieka jeb varoņa ceļš

Varoņa ceļojuma laikā mēs mācāmies dzīvot bez sevis un citu vērtēšanas un nosodīšanas, bez ciešanām, bez pieķeršanās un sajūtot un baudot skaisto. Notiek savu dvēseles traumu pārvēršana spēka avotā. Iepriekš pieredzētās emocionālās traumas var palīdzēt rast iekšējo spēku, līdzjūtību un mīlestību. To panāk ar atbrīvošanos no saviem pagātnes situāciju stāstiem, no savas emocionālās attieksmes pret notikušo. Atteikšanās no upura vai žēlojamā lomas palīdz kļūt harmoniskam, stipram, veselam. Jums vairs nav jābūt, piemēram, neviena nesaprastam māksliniekam vai sabiedrības nepieņemtajam neveiksminiekam ar zelta sirdi, vai bez vainas vainīgajam. Šī ceļojuma laikā mēs saprotam, ka tie ir mūsu pašu radīti situāciju skaidrojumi tam, kas patiesībā ar mums ir noticis. Tie var būt jūsu vai kāda cita radīti stāsti par jūsu pagātni. Jūs tiem ticat, bet tie neesat jūs pats.  Ciešanas rodas tad, kad jūs šos stāstus uztverat kā realitāti, kā savu būtību. Šo stāstu tēli pārtiek no jūsu enerģijas. Par cik jūs ticat, ka tie ir reāli, jūs mēģiniet tos izprast un noslēgt vienošanos. Bet viņu prasības, neapmierinātība, izsalkums pēc uzmanības ir neapmierināmi. Piemēram, jums var šķist, ka jūsu tēva ēna nemitīgi jūs traucē, meklējot piedošanu vai atmaksu. Vai varbūt jūsu bērna tēls jums nemitīgi stāsta, ka viņu vajadzēja audzināt savādāk. Vai varbūt tas ir jūsu jaunības tēls, ka nemitīgi pārmet, ka esat savu jaunību izšķiedis pa tukšo. Varbūt jums nepārtraukti vai laiku pa laikam galvā skan šādas balsis, kas jums pārmet jūsu kļūdas vai citu kļūdas attiecībā pret jums… Kamēr mēs vien ticam šo tēlu īstumam un kamēr vien cenšamies sevi vai citus attaisnot vai nosodīt šo stāstu ietvaros, mēs patiesībā tērējam savu dzīves enerģiju un esam kā iesprūduši šajā „noslēgtajā neveiksmju aplī” un nevaram no tā izkļūt.

Tik bieži mūsu domas un rīcību nosaka šie priekšstati, šie stāsti, kam mēs ticam. Tik bieži mēs balstāmies uz bērnībā iegūtiem priekšstatiem, ka ģimenē mums ir jāveic noteiktas darbības, varbūt pat rituāli, lai šajā noteiktajā veidā izrādītu savu mīlestību un uzticību saviem mīļajiem. Tik daudz cilvēku pavada laiku neproduktīvās tikšanās un sanāksmēs, jo viņi domā un tic, ka sekmīgi cilvēki piedalās daudzās svarīgās sanāksmēs. Cik daudz studentu piespiež sevi studēt ko praktisku tā vietā, lai sekotu savam sirds aicinājumam? Kad jūs atbrīvojaties no visiem jūsu stāstiem un priekšstatiem par „tas ir pareizi”, „visi tā dara”, „tas ir vislabākais”, tad jūs beidzot varat sākt iepazīt savu patieso būtību un citu jums apkārt esošo cilvēku patieso nozīmi jūsu dzīvē. Jūs sākat apzināties kādā veidā jūsu pagātnes notikumi, jūsu no vecākiem un sabiedrības iegūtie priekšstati, ir veidojuši to kāds jūs esat tagad. Kad šos notikumus un priekšstatus jūs pieņemat kā izdzīvotus un bez nepieciešamības tajos atgriezties, jūs varat sākt veidot jaunu dzīvi, jaunu savas dzīves stāstu, kas ir daudz vairāk piemērots Varoņa ceļam. Jūs varat atbrīvoties no mēģinājuma pusmūžā atkal izdzīvot pusaudža dzīvi vai četrdesmit gadīgas sievietes mēģinājuma izskatīties un uzvesties kā divdesmitgadīgai. Jums tas vairs nav nepieciešams, jūs radiet savu dzīvi atbilstošu savai pieredzei un savam sirds aicinājumam. Jūs sakāt apzināties, ka pagātnes notikumi patiesībā ir jūs virzījuši uz sevis dziedināšanas, tālākas mācīšanās un atklājumu ceļa.

Tas, par ko jūs sevi uzskatāt, iemiesojas jūsu tēlā. Jūs izskatāties un rīkojaties atbilstoši šim paštēlam un arī citi jūs uztver tieši tā.  Jūs, piemēram, liekat citiem sevi uztvert kā nepieejamu vai draudzīgu, pārliecinātu vai nedrošu, spēcīgu vai ievainotu. Un neatkarīgi, vai jūs to apzinieties, vai nē, jūs „atspoguļosieties” tajos jūsu apkārtnē esošajos cilvēkos, kurus jūs pieņemat, jo būs arī tādi, kuru izskats un ķermeņa valoda būs jums nepieņemama. Tie jūs „neatspoguļo”. Tā, piemēram, iedomājieties sevi esam pārpildītā autobusā, kur cilvēki jums apkārt visticamāk būs no jūsu sociālā slāņa pretstatā tiem, kuri izskatās, ģērbjas un uzvedas atšķirīgi no jums.

Kāpēc mēs pieķeramies saviem stāstiem?

Mēs pieķeramies un ticam saviem stāstiem tāpēc, ka tie mums sniedz kādu labumu, pat ja tie liek mums ciest. Parasti galvenais ieguvums ir tas, ka tādā veidā tiek spodrināta mūsu pašapziņa jeb ego. Mēs ticam, ka kādu dienu mēs tiksim galā ar savām bērnības traumām vai neveiksmīgas mīlestības sekām, ja pietiekami smagi ar to strādāsim, bet mēs neiedomājamies atbrīvoties no cietēja jeb upura lomas. Lai to izdarītu, ir jāatbrīvo ego nepieciešamība būt tam, kas veido jūsu dzīvi, jūsu dzīves stāstu.  Jūsu ego piemīt ļoti spēcīgs izdzīvošanas instinkts un tas darīs visu nepieciešamo lai izdzīvotu. Tas vienmēr uzstās uz savu nepieciešamību būt „patiesības paudējam”. Droši vien esat pieredzējuši situāciju, kad strīdoties ar kādu, daļa no jums vēlas apstāties un rast kādu kopsaucēju, kādu risinājumu, bet jūsu ego uzstāj, ka jūs ziniet labāk un jūsu skatījums ir pareizāks, un jūs turpiniet strīdu līdz savai uzvarai. Jūsu ego ir jūs pārliecinājis, ka, ja jūs atbrīvosieties no jūsu pagātnes situāciju stāstiem, tad neviens jūs vairs nemīlēs, neievēros, nenovērtēs. Bieži vien šī ticēšana mūsu pagātnes emocionālajiem stāstiem dod mums viltus drošības sajūtu. Cilvēki bieži domā, ka justies kā savas bērnības, laulātā drauga vai finansu trūkuma upuriem, ir viņu neatņemamas tiesības un viņi pat izbauda to. Laika gaitā viņi tomēr sāk apzināties, ka tādā veidā viņi sevi iesloga ciešanu cietumā. Tomēr viņi nezin kā izkļūt no šī „noslēgtā ciešanu apļa” – viņi redz sevi atkārtojam vienas un tās pašas savas dzīves traģēdijas atkal un atkal, tikai ar citu darba vietu, ar citu partneri vai citiem draugiem.

Ciešanu trijstūris

Parasti, kad mēs stāstam šādu savu vai citu dzīves pieredzi, mēs saprotam, ka spēlējam kādu no psiholoģijā pazīstamā attiecību trijstūra „vainīgais – upuris – glābējs” lomām. Kā labu piemēru šim trijstūrim var aplūkot kādas sociālās darbinieces neapzināti spēlētās lomas, darbojoties ģimeņu iekšējās vardarbības novēršanā. Parasti tās bija sievietes, kuras bija cietušas no savu vīru vardarbības, un, kuras šī darbiniece uztvēra kā upurus. Šai attieksmei bija arī pozitīvas sekas, jo daudzos gadījumos viņai izdevās novērst tālāku vardarbību. Tomēr sava cena par to bija jāmaksā arī viņai pašai. Viņa tā bija pārņemta ar savu glābējas lomu, ka gadījumos, kad viņas klientes noraidīja viņas mātišķi aprūpējošo attieksmi, viņa pati sajutās kā upuris, kura pūles netiek novērtētas. Un viņa kļuva tik nikna uz savu glābjamo upuru pāri darītājiem, ka pati kļuva arī par vainīgo jeb uzbrucēju, vēlēdamās, lai šie vīrieši arī ciestu, tā vietā, lai, lai saprastu, ka arī viņiem ir nepieciešama dziedināšana un ka arī viņi varētu būt bijuši ģimenes vardarbības upuri savā bērnībā. Tā negribot šī sociālā darbiniece bija iesprostojusi sevi šajā ciešanu trijstūrī.

Problēma ir tā, ka spēlējot šīs lomas, mēs iztērējam tik daudz enerģijas, ka vairs nesaredzam savas dzīves mērķi un nespējam turpināt savu garīgo pilnveidošanos un augšanu. Mēs, protams, neesam šeit piedzimuši tādēļ, lai nepārtraukti atkārtotu savu dvēselisko traumu radītās situācijas, sevi nedziedinot, lai ļautu pagātnei noteikt mūsu nākotni. Mums nav jākļūst par upuru glābējiem, ja to darām tādēļ, lai izpaustu vai mēģinātu salāpīt sevis neizdziedināto daļu. Ja iestrēgstam šajā drāmas trijstūrī, tad dziedināts netiek neviens no iesaistītajām personām. Jau pieminētā sociālā darbiniece, izkļūstot no drāmas trijstūra, agresīvos pāri darītājus sāks uztvert kā cilvēciskas būtnes, kuras veic savu izdziedināšanās ceļojumu. Tādējādi viņa atbrīvosies no savas nepieciešamības redzēt kā tie saņem savu sodu. Tad zudīs vēlme citus tiesāt un nosodīt. 

Netiesāšana, nevērtēšana.

Lai praktizētu sevis un citu nevērtēšanu, ir jāpaceļas pāri ierobežojošajiem priekšstatiem, arī pāri visiem tiem priekšstatiem, par kuriem domājam, ka tie ir pareizi vai arī pilnīgi pretēji – nepareizi. Mēs pasauli uztveram, novērtējot situācijas un cilvēkus, arī sevi kā „pareizs” vai „nepareizs”, „labs” vai „slikts” saskaņā ar mūsu kultūras, sabiedrības un ģimenes morāles noteikumiem. Šamaņi uzskata, ka daudz svarīgāka par šo noteikumu ievērošanu ir atbrīvošanās no sekošanas šiem likumiem, un to aizvietošana ar spēju saskatīt patiesību tieši tādu, kāda tā ir, un sekot augstākai, kosmiskai ētikai.

Tad, kad praktizējat nevērtēšanu, jūs vairs automātiski nesekojiet citu viedoklim par konkrētu situāciju. To darot, jūs sākat sekot ētikai, kas ir daudz augstāka par mūsu laiku tikumiem un morāli. It īpaši mūsdienās tas ir ļoti svarīgi, jo plašsaziņas mēdijos radītie tēli ir daudz pārliecinošāki par realitāti. Tādas mūsu vērtības kā brīvība, neatkarība, mīlestība un līdzīgas, tiek pasniegtas kā tukša skaņa, kā kaut kas banāls. Kad uzmanīgi sākat pētīt un domāt, jūs sākat saprast, ko brīvība vai neatkarība nozīmē tieši jums, nevis ko jums stāsta kāds politiķis labi sagatavotā runā. Jūs saprotat, ka brīvība ir kaut kas daudz vairāk kā spēja izvēlēties, kādu auto pirkt autosalonā vai kādu ēdienu pasūtīt restorānā.

Mūsu vērtējumi ir pieņēmumi, kas ir radušies no tā, ko esam iemācījušies vai ko kāds mums ir teicis. Piemēram, lielais vairākums no mums tic, ka vēzis ir neārstējama slimība. Ja ārsts konstatē, ka mums ir vēzis, tad mēs uzreiz sākam baidīties, ka nomirsim. Ja praktizējam nevērtēšanu, tad mēs noraidām šo priekšstatu, ka tagad mums jācīnās uz dzīvību un nāvi. Tā vietā mēs nekavējoties sākam risināt problēmu, un ne tikai fiziskā ķermeņa līmenī, bet arī no tik augsta apziņas līmeņa kā vien spējam, piemēram, apzinoties sevi kā dvēseli. Mēs izvēlamies atrast šīs problēmas cēloņus un atrisināt to.

Mēs vienmēr varam radīt tādu savas dzīves stāstu, kas palīdzēs mums augt, mācīties un dziedināties. Mēs nevaram izmainīt savā rentgenogrammā redzamos punktus, kas norāda uz vēzi, bet mēs varam dziedināt savu dvēseli un beidzot sākt apgūt tās mācību stundas, kuru dēļ mēs esam dzimuši šai dzīvei. Raugoties no dvēseles apzināšanās līmeņa šie punkti rentgenogrammā var mums kalpot kā modinātājs pārmaiņām, no kuru īstenošanas līdz šim esam izvairījušies.

Kad mēs praktizējam nevērtēšanu, mēs slimības vairs neuztveram kā slimības, bet gan kā iespēju izaugsmei un dziedināšanai. Pagātnes traumas vairs nav traumas, bet gan notikumi, kas mūs ir izveidojuši tādus kā esam šodien. Mēs nenoraidām faktus, mēs noraidām šo faktu negatīvu interpretāciju un ap to radīto traumatisko stāstu. Tāda stāsta vietā, balstoties uz tiem pašiem faktiem, mēs radam jaunu spēka, mīlestības un līdzjūtības piepildītu stāstu.

Dzīve bez ciešanām.

 Izvelēties dzīvot bez ciešanām nozīmē, ka mēs neradām ciešanu stāstus ap savām sāpēm. Mēs izvēlamies mācīties tieši no neizsmeļamās kosmiskās jeb dievišķās gudrības, mēs vairs neturpinām ciest no savām neveiksmēm. Tomēr, mums ir jāturpina apgūt savas dzīves mācību stundas. Austrumos to pazīst kā karmas cikla pārtraukšanu un tā aizvietošanu ar dharmu (pozitīviem darbiem ir pozitīvas sekas).

Ciešanas rodas tad, kad ap kādu faktu jūs radāt sāpju jeb ciešanu stāstu. Katrs kādā savas dzīves punktā zaudē savus vecākus, savu dzīvesbiedru, vai darbu. Un jūs spējat radīt tam visam apkārt tik dramatisku stāstu, cik vien vēlaties.

Bieži, mēs radot savu ciešanu stāstu, ietekmējamies no saviem apkārtējiem cilvēkiem, līdzīgi kā, kad mazulis nokrīt, viņš uzreiz skatās mātes reakciju it kā jautātu: „Cik sāpīgs šis kritiens bija?”. Atbilstoši mātes reakcijas intensitātei, mazulis rada savu sāpju stāstu un palaiž atbilstoša stipruma bļāvienu.

Buda mācīja, ka ciešanas ir cilvēku dabisko emociju sastāvdaļa, bet tās nav nepieciešamas garīgai attīstībai. Tomēr, ja mēs varam izvēlēties neciest, mēs nevaram izvairīties no sāpēm, jo tās nosaka mūsu fizioloģija – mums visiem ir nervu sistēma, kas sajūt sāpes. Piemēram, zobārstam raujot jums zobu bez anestēzijas, jums tiešām sāpēs. Ja tiks pielietota anestēzija, jūs sajutīsiet tikai vilkšanas, spiešanas vai raušanas sajūtu. Tomēr jūsu prāts sāks domāt par to: „Tā ir zobu urbja skaņa un viņš patiešām rauj ārā manu zobu!” Mēs kļūsim nervozi un nejutīsimies īsti labi, jo mēs būsim radījuši savu stāstu par sāpēm, kuras patiesībā pat nejūtam.

Ir tikai dabiski, ka zaudējot kādu sev mīļu cilvēku, laiku palaikam jūs izjutīsiet skumjas. Un tad jūs izvēlaties, kādu stāstu ap šo notikumu jūs radīsiet. Jūs varat sev teikt, ka nekad tam nevarēsiet noticēt, ka tas nav godīgi, ka jūs nekad netiksiet tam pāri. Vai arī jūs varat domāt, ka jūs viņu tik ļoti mīlējāt. Ka viņš tik daudz ko labu ir devis jums un jūs esat tik pateicīga viņam par to. Ka jūs tik tiešām izbaudījāt šīs jaukās attiecības un, ka tik jaukas attiecības jūs vēlētos piedzīvot vēlreiz.  Mūsu radītie stāsti ir kā pareģojumi, kas vienmēr piepildās. Viegli var saprast, ka pirmais stāsts radīs ciešanas, kamēr otrais stāsts būs dziedinošs. Tiklīdz jūs izvēlaties neradīt ciešanas savā dzīvē, jums vairs nav jāapgūst savas dzīves mācību stundas caur traumām, konfliktiem un neveiksmēm. Jūs varat sākt mācīties tieši no zināšanām.

Nepieķeršanās.

Praktizējot nepieķeršanos, mēs atbrīvojamies no lomām kas nosaka mūsu uzvedību, domāšanu un attieksmi pret sevi un citiem. Runa ir par tādam lomām kā, piemēram, stingrs priekšnieks, godīgs darbarūķis, prezidents, asistents, gādīgs tēvs, mīloša māte, paklausīgs bērns, sociāli aktīvs, bijušais alkoholiķis, avantūrists utt. Gan paši sev, gan pasaule vienmēr cenšas mums piešķirt kādu šāda veida apzīmējumu. Tā drošāk, tā vieglāk!? Problēma sākas, kad mēs paši sevi sākam identificēt ar šādām lomām. Mēs vairs neesam mēs paši. Un tad, kad mēs atklājam, ka mēs domājam, jūtam un rīkojamies neatbilstoši saviem priekšstatiem par to kā šīs lomas „jāspēlē”, mēs jūtamies apmulsuši un pievilti. Jo mēs tā centāmies „spēlēt”, mūsuprāt, labi un pareizi!   

Mērķis ir atbrīvoties no jebkādām lomām ar kurām mēs sevi identificējam, nevis vienas lomas nomainīt pret citām, kuras mums varētu šķist interesantākas vai produktīvākas. Kad mēs atbrīvojamies no visiem saviem stāstiem un ierobežojošajām lomām un identitātēm un piekļūstam savam patiesajam Es, tad mēs varam uzskatīt, ka pilnībā praktizējam nepieķeršanos. Mēs atbrīvojamies gan no lomām, gan no stāstiem par sevi, gan no tās sevis daļas, kas identificējas ar šīm drāmām. Kad jūs savam ego vairs neļaujat pieķerties mazajai dzīvesbiedra, bērna, studenta, skolotāja utt, identitātei, tad jūs atbrīvojaties no aizspriedumainajiem priekšstatiem par sevi, tad jūs vairs neraizējaties par to, vai jūs citiem patīkat vai nepatīkat. Jums vairs nav nepieciešams citu cilvēku vērtējums vai atzinība. Jūs jūtaties pilnīgi brīvs savā izvēlē būt patiesais jūs pats.

Skaistums.

Praktizēt skaistumu nozīmē saskatīt pievilcību un burvīgumu, pat ja tur ir tikai neglītums. Piemēram, tā vietā lai par savu kolēģi domātu kā par nebeidzamu čīkstētāju un nelabojamu kretīnu, kurš jūsu darbu padara neciešamu, jūs viņu spējat uztvert  dvēseles līmenī un apzināties, ka viņš lieliski simbolizē jūsu nepieciešamību iemācīties kā nevajag attiekties pret citu cilvēku kļūdiņām un neveiksmēm. Kad viņš pienāk un saka, ka atskaitē atkal kaut kas ir aizmirsts ierakstīt, un, ka vispār šī atskaite nekam neder, un ka tā ir jāpārraksta, jūs apzināties, ka viņš ir jūsu skolotājs. Un kamēr jūsu prāts joprojām teiks: „Kāds kretīns!”, jūs atcerēsieties, ka jums ir jāiemācās neatbildēt uz kritiku ar aizstāvēšanos vai uzbrukumu, palikt mierīgam tā vietā, lai sāktu dusmoties tikai tāpēc, ka kādam ir vēlme ķildoties. Kad to pratīsiet, no kretīniem vairs nebūs jāmācās. Pratīsiet ienest skaistumu jebkurā vietā un laikā vienkārši uzsmaidot…

„Skaistums manā priekšā, skaistums aiz manis, skaistums visapkārt.” Šie ir vārdi no Navaho indiāņu pateicības lūgsnas, kurus saka indiānis, kurš pasaulē saredz tikai skaistumu. Citiem vārdiem sakot, mums jāievēro skaistais tur, kur mēs parasti to nesaskatām.

Tā vietā, lai meklētu neglīto un trūcīgo, saskatiet skaisto visapkārt. Nesiet ziedus mājās, nākot no darba. Esiet laipns pret kolēģiem. Pajokojiet ar draugiem. Kad jūs saredzēsiet skaisto visapkārt, skaistums meklēs un atradīs arī jūs, pat visnegaidītākajā veidā vai vietā…un jūs būsiet nogājis jau labu gabalu no Varoņa ceļa.

* * *

Savu stāstu rakstīšana. Vingrinājums.

Šajā vingrinājumā jums būs jāuzraksta divi stāsti. Pirmais ir stāsts, kurš ir jūsu jau ilgus gadus un kurš sākas ar vārdiem, „Sensenos laikos stārķis atnesa bērniņu nepareizā mājā.” Turpiniet, dodot sev atļauju uzrakstīt savu dzīves stāstu, aprakstot piedzīvotās neveiksmes ar vecākiem, attiecībās, laulībā, karjerā utt. Rakstiet šo stāstu kā pasaku, kas stāsta par to, kas ir noticis ar kādu cilvēku kādā karaļvalstī senos laikos. Aprakstiet laikus, kad bijāt upura lomā, vainīgā lomā un glābēja lomā un kuri bija tie, kuriem jūs iedalījāt šīs pašas lomas.

Kad esat pabeidzis, uzrakstiet šo stāstu vēlreiz, tikai šoreiz to sāciet ar vārdiem: „Sensenos laikos stārķis atnesa bērniņu pareizajā mājā.” Atcerieties, ka dziedinošie stāsti skaidro kāpēc notikumi notika tieši tā kā tiem bija jānotiek, lai sniegtu jums vērtīgas dzīves mācību stundas, kas virza jūs tālāk jūsu episkajā ceļojumā.

Varbūt jūs piedzīvojāt vardarbību ģimenē ka bērns. Bet tas bija tieši tas, kas jūsu dvēselei bija nepieciešams, lai apgūtu mācību stundas par izturību un līdzjūtību, ko jūs vēlējāties, un izvelējaties tam ideāli atbilstošu māju, kur piedzimt. (Protams, vardarbība ir kas drausmīgs, bet atcerieties, ka jūs rakstāt savu mācību stundu un dziedināšanās episkā ceļojuma stāstu). Varbūt tāpēc, ka jūsu vecāki vārdos bija ļoti skarbi, jūs iemācījāties, ka tie, kuri citus atklāti apvaino un cenšas tos sāpināt, patiesībā ir ļoti nedroši un nelaimīgi, un tas ir pilnīgi neatkarīgi no jums. Varbūt pat atradāt kādu patiesības graudu viņu vārdos. Varbūt jūs guvāt mācību, ka varat pieņemt to, ka neesat perfekts un sapratāt cik daudz pūļu esat gatavs pielikt, lai to mainītu, bet bez jebkāda spiediena no ārpuses, lai piepildītu kāda cita cerības.

Ja nejūtaties ērti rakstīt šo stāstu tāpēc, ka neesat savas mācību stundas vēl apguvis – viss ir kārtībā un pieņemami, rakstiet šo stāstu tā, it kā savas mācību stundas būtu jau apguvis. Jūs varbūt vēlaties atgriezties pie šī stāsta vēlāk, lai to uzlabotu. Kad sāksiet ticēt šim jaunajam stāstam, tas sāks piepildīties. Jūs kļūsiet par savas dzīves stāsta rakstītāju. Rezultātā kosmoss redzot, ka esat apguvis savas mācību stundas, vairs neliks jums atgriezties tajā pašā klasē.

  

Senās zināšanas. Četri uztveres līmeņi

Inku augsto gaismas priesteru/ šamaņu mācība par četriem uztveres līmeņiem.

  

Inku pareģojumi ne tikai paredz dažādas krīzes un arī katastrofas līdz 2012.gada decembrim un iespējams arī pēc tam,  bet kas ir daudz svarīgāk, inku vecajie piedāvā gatavus procesus, zināšanas un tās mazināt un pārvērst jaunās iespējās. Mani tas tā uzrunāja, ka sāku padziļināti to visu studēt. Papildus tam, pētot inku vēsturi, atradu daudz līdzību ar mūsu, baltu vēsturi. Pirms kristietības gan inkiem, gan baltiem bija tā sauktais animistiskais pasaules uzskats, kur Zemes māte bija galvenā dzīvības devēja un uzturētāja. Abas tautas sevi no senseniem laikiem uzskatīja par Saules bērniem. Arī tautiskie ornamenti ir ļoti līdzīgi. Abus iekaroja kristīgās baznīcas karapulki. Inku augstos šamaņus sauc Laikas. Ļoti līdzīgi mūsu vārdam „laiks”, un viena no galvenajām šo šamaņu prasmēm ir darboties ceļojot laikā nevis telpā. Un inkiem visas šīs senās zināšanas joprojām ir saglabātas.

Pateicoties Ph.D. Alberto Villoldo inku zināšanas ir pieejamas arī baltajiem. Viņš vairāk kā 25 gadus pētījis šo inku augsto šamaņu prasmes, un kurš ir viens no retajiem baltajiem, kuru šajās zināšanās ir skolojis kāds no šiem šamaņiem. Saskaņā ar inku pareģojumiem, šajā laikā viņiem ir jādalās savās zināšanās tieši ar baltajiem, lai varētu tikt veidota jaunā pasaule. Lai mēs varētu kļūt par jaunā laika cilvēkiem, par gaismas cilvēkiem. Šajā rakstā iepazīstināšu ar inku šamaņu prasmi apzināties sevi un pasauli četros atšķirīgos apziņas jeb uztveres līmeņos. Tas būtu jāprot ikvienam, kurš izvēlas iet gaismas ceļu.

Gadu tūkstošiem ilgi Amerikas indiāņu dziednieki slepeni un rūpīgi sargāja savas viedās zināšanas un darbojās kā dabas uzraudzītāji un tās palīgi. Šādi „Zemes uzraugi” eksistēja daudzām tautām, tikai tika saukti dažādos vārdos. Piemēram, Andu kalnos un Amazones upes baseinā viņus sauca par Laikām.

1950.gadā Laiku grupa no Andu Augstkalnes devās uz gadskārtējo šamaņu pulcēšanos, ka notika vien no svēto kalnu pakājē. Vietējie iedzīvotāji, skatoties uz Laiku pončo, uzreiz atpazina augsto šamaņu – priesteru zīmes. Viņi atklāja, ka šī bija tādu dziednieku grupa, par kuriem domāja, ka tie ir izzuduši drīz pēc spāņu konkistadoru iebrukuma. Šie augstie Šamaņi priesteri, zinot, ka cilvēce ir uz lielu pārmaiņu sliekšņa, beidzot iznāca no savas noslēgtības, lai dalītos ar cilvēkiem savās viedajās zināšanās. Tādās, kas palīdzētu sekmīgi pārvarēt šīs lielās pārmaiņas un kas palīdzētu mainīt mūsu realitāti un radīt labāku pasauli.

Zemes uzraugi māca, ka viss radītais – zeme, cilvēki, vaļi, akmeņi un arī zvaigznes -  ir radītas no vibrācijas un gaismas. Tas, ko mēs uztveram kā materiālu un reāli eksistējošu, nav nekas cits kā sapnis ko projicējam pasaulē. Šis sapnis ir kā stāsts, kā pasaka, un mēs ticam ka tā ir īsta, lai gan tā tāda nav. Zemes uzraugu darbības metodes un viedums māca kā pārrakstīt mūsu stāstus par mūsu dzīvēm. Darīt to, ko šamaņi sauc par „pasaules jaunradīšanu caur izsapņošanu”

Iemesls, kāpēc šīs nenovērtējamās zināšanas netika atklātas agrāk, bija tāds, ka pēc konkistadoru ierašanās Laikas tika nežēlīgi vajāti. Daudzi, it īpaši sievietes, tika nosauktas par raganām un burvēm. Viņas tika apcietinātas, mocītas un nogalinātas. Viņu zināšanas tika uzskatītas par tik bīstamām un draudīgām katoliskajai kristīgajai baznīcai, ka pat vēl tagad Limā Peru ir baznīcas inkvizīcijas birojs, kad visur citur pasaulē tie tika slēgti jau pirms 200 gadiem.

Laikas saprata, ka šīs zināšanas par cilvēku spēju manifestēt savus sapņus fiziskajā realitātē ir ārkārtīgi spēcīgas un tie, kuriem trūkst ētikas, var viegli tās izmantot saviem mērķiem. Tāpēc viņi noslēpa šīs zināšanas ne tikai no kristīgajiem iekarotājiem, bet pat no vairuma savu cilts brāļu.

Mūsdienu zinātne balstās uz pieņēmumu, ka viss mūsos un visapkārt mums darbojas saskaņā ar noteiktām likumsakarībām, kas ļauj paredzēt, kas notiks un ļauj atbilstoši reaģēt noteiktās situācijās. Fizikā ir savi likumi, matemātikā ir tās teorēmas, bioloģijā ir savi principi. Piemēram, matemātikā ir zināms, ka divi plus divi vienmēr būs četri, un fizika apliecina, ka priekšmeti vienmēr kritīs uz leju.

Zinātnē droši vien vissvarīgākais ir likums, kas zināms kā cēloņu un seku likums. Piemēram, ja ābols krīt no ābeles, tas vienmēr nokritīs zemē. Vai, ja nejauši aizmirstam par kādu norunātu satikšanos un tur neierodamies, zinām, ka otra persona būs uz mums dusmīga. Mēs esam pārliecināti, ka ja mēs zinām šos likumus un izmantojam tos savā dzīve, tad varam kontrolēt savu dzīvi un tas padara mūs laimīgus un pasargātus. Ja dažkārt šie likumi tomēr nenostrādā, jūtamies dusmīgi un dezorientēti. Mēs nevaram pieņemt arī, piemēram, jauna vesela cilvēka nāvi, jo esam mācīti, ja dzīvosim pareizi, tad dzīvosim ilgi. Dažkārt saprotam, ka mēs pilnībā nespējam kontrolēt dažādus notikumus, tomēr ticam, ja darīsim to, kas ir jādara, varam rēķināties, ka nekas slikts ar mums nenotiks. Jo mēs ticam cēloņu un seku likumam, un dzīvojam saskaņā ar noteikumiem un likumierm, tikai retu reizi tos neievērojot.

Vēloties pasauli padarīt labāku un redzot tādas problēmas kā kriminālus noziegumus, vides piesārņojumu, mēs radam jaunus noteikumus un likumus. Un ticam, ka tie palīdzēs padarīt pasauli labāku, jo esam noteikumu un likumu sabiedrība.

Tomēr inku augstie Šamaņi prieteri jeb Laikas uzskata, ka sinhronitāte ir galvenais dzīves likums. Viņi tic, ka notikumi var būt  kāda cēloņa sekas un tikpat bieži tie notiek kādas sakritības vai citu apstākļu dēļ. Piemēram, ja divi draugi satiekas ļaužu pārpilnā lidostā, tad šeit noteikti ir kāds slēpts iemesls, kāpēc tas ir tā noticis. Viņu satikšanās mērķis vēl nav atklāts, bet nākotnē tas atklāsies.

Laikas nedzīvo saskaņā ar cilvēku radītiem likumiem vai idejām. Ja viņi vēlas izmainīt savu pasauli, viņi nerada jaunus likumus vai teorijas. Tā vietā viņi izvēlas mainīt veidu kā viņi uztver problēmu. Mainot savu uztveri, viņi problēmu pārvērš iespējā.

Rietumu kultūrā mēs saistām savu uztveri ar nu jau ļoti daudziem apziņas līmeņiem, kurus mūsu zinātne ir atklājusi. Piemēram, ir viens apziņas līmenis ir kad esam tikko pamodušies, cits ir tad, kad sapņojam, cits, kad esam saniknoti utt. Katrā no tiem tiek aktivizēta cita smadzeņu daļa, un tās mēs saucam par „apziņas līmeņiem”, kuri ir prāta radīti. No otras puses apziņas līmeņi eksistē neatkarīgi no prāta.

Laikas sadarbojas ar pasauli caur četriem uztveres jeb apziņas līmeņiem.. Šie līmeņi atbilst četrām gaismas un vibrāciju manifestēšanās valstībām: fiziskajai pasaulei (mūsu fiziskais ķermenis), domu un ideju pasaulei (prāts), mītiskā pasaule (dvēsele) un garīgā jeb gara pasaule ( enerģija). Kad mainām uztveri no zemāka uz augstāku uztveres līmeni, mēs pilnībā funkcionējam arī zemākajā, bet mums ir daudz plašāks skatījums uz to, ko mēs pieredzam savā dzīvē. To, piemēram, raksturo kāds sens stāsts par ceļotāju, kurš ir saticis divus akmeņkaļus. Kad viņš jautā pirmajam: ”Ko tu dari?”, viņš saņem atbildi: „Kaļu akmeni.” Kad ceļotājs to pašu pajautā otram akmeņkalim, viņš saņem atbildi, ka tas būvē katedrāli. Citiem vārdiem sakot abi vīri dara vienu un to pašu darbu, bet viens no viņiem apzinās, ka ir izvēlējies būt daļa no kāda lielāka sapņa.

Starp citu, Alberts Einšteins jau bija teicis, ka problēmas ar kurā mēs dzīvē sastopamies, nevar atrisināt tajā līmenī, kurā tās ir radītas. Tādējādi prasme pārvietot savu uztveri augstākā līmenī var mums palīdzēt atrisināt mūsu problēmas un konfliktus, dziedināt slimības, sajust vienotību ar visu radīto, kamēr bez šīs prasmes mēs uztveram vienīgi ciešanas un šķiršanās.

Tagad apskatīsim katru uztveres līmeni mazliet detalizētāk.

Ķermeniskā un fiziskā uztvere. Cilvēki šajā līmenī paļaujas uz savām piecām pamatmaņām, lai uztvertu sevi un ārējo pasauli. Šis ir ļoti materiāls uztveres līmenis. Kur viss ir redzams, ķermenisks un grūti izmaināms. Var teikt, ka šeit realitāti veido 1% garīgums un 99% materiālais. Realitāti mēs šajā uztveres līmenī aprakstam ar molekulāru un ķīmisku izpratni. Šajā līmenī mūsu problēmu risinājumi ir fiziskajā līmenī. Mēs vēlamies mainīt darbu, mašīnu vai mainīt partneri. Ja sajūtam galvassāpes, mēs meklējam atbilstošu zāļu tableti. Citreiz šie risinājumi palīdz, tomēr bieži vien tie ir pārāk vienkāršoti. Mēs paļaujamies uz mūsu instinktiem un neiedziļināmies savās problēmās. Mēs šeit darbojamies ar to smadzeņu daļu, kas ir veic tādas pašas funkcijas kā dinozauru un ķirzaku smadzenes, tas ir, mēs apzināmies tikai savu fizisko ķermeni un tā vajadzības, bet vēl neapzināmies sevi ne mentālajā, ne radošajā, ne arī garīgajā līmenī.. Šajā pakāpē mēs uztveram tikai ārējo formu un pieņemam tikai redzamo, nesaredzot savas un citu sajūtas. Mēs vienkārši darbojamies un reaģējam. Šis līmenis ir ļoti piemērots lai veiktu tādas tīri fiziskas darbības kā apmaksāt savus rēķinus, nopļaut zālāju, aizvest savus bērnus uz skolu, nemeklējot dziļāku nozīmi šajās darbībās. Jo šajā līmenī līdzīgi kā norāda slavenais Zigmunda Freida izteiciens: „Dažkārt cigārs ir tikai cigārs”  

Ir ļoti svarīgi prasmīgi darboties šajā līmenī, jo mums jāprot būt efektīviem fiziskajā līmenī un veikt nepieciešamo praktisko darbošanos. Tādējādi mēs sasniedzam „taustāmus” rezultātus, kas nodrošina mūsu drošības sajūtu. Tādus kā lielu kontu bankā, ērtu māju, atbilstošu automobili utt. Nepatīkamāki pavadoņi šai fiziskajai izdzīvošanai un konkurencei ir mantkārība, krāpšanās un aizdomīgums.

Mums par nelaimi, liela cilvēces daļa ir dzīvojusi šajā uztveres līmenī tūkstošiem gadu. Daudzi cilvēki, kuri uztver Bībeles vai Korāna norādījumus par neticīgo nogalināšanu burtiski, joprojām dzīvo šajā uztveres līmenī. Ir ļoti svarīgi spēt savu uztveri paaugstināt, jo šī līmeņa izdzīvošanas princips ir „aci pret aci, zobu pret zobu”.

Prāta un emocionālā uztvere.

Šajā līmenī mūsu prāts interpretē pasauli. Mēs apzināmies, ka prāts var radīt psihosomatiskas slimības vai arī atjaunot veselību, ka aizturētas dusmas var izraisīt vēzi, un ka pozitīva attieksme dod prieku un mieru mums pašiem un citiem. Mēs apzināmies, ka mūsu domas ietekmē to, ko mēs piedzīvojam, un ka ne vienmēr viss ir tāds kā izskatās fiziskajā pasaulē. Uztvere caur emociju, ideju un priekšstatu pasauli var dot mums iespēju spēji izmainīt situācijas, ja uz tām palūkojamies citā gaismā. Viena vienīga atklāsme mums var ļaut izkļūt no negatīvām sajūtām vai darbošanās pierastajā veidā, kas neļauj mums attīstīties tālāk.

Šis uztveres līmenis tiek saistīts ar tā sauktajām zīdītāju jeb limbiskajām (angl. limbic or mammal) smadzenēm, kas ir mūsu smadzeņu daļa un tās ir arī visiem zīdītajiem. Tās ļauj izjust tādas emocijas kā mīlestība, tuvība, ģimene, rūpes un līdzjūtība. Tomēr tās ir arī agresijas, māņticības, burvestību, arī Nostradamus un Čingishana smadzenes. Šī uztveres līmeņa valoda ir izteikti vai uzrakstīti vārdi, kuri tiek izmantoti ideju, priekšstatu un emociju veidošanai un izpaušanai. Mēs saprotam zīmes un simbolus un pieņemama, ka noteiktas skaņas ir vārdi, kas nozīmē kaut ko noteiktu.

Šajā līmenī mēs apzināmies, ka izsalkušam vīram varam iedot zivi, bet praktiskāks un efektīvāks ir iemācīt viņam ķert zivis. Mēs saredzam daudz vairāk iespējamu risinājumu katrā situācijā, ja salīdzinām ar fiziskās jeb burtiskās uztveres līmeni. Ja mums sāp galva, mēs padomājam par to, kāds tam varētu būt iemesls un ko mūsu ķermenis mēģina mums pateikt. Varbūt iemesls mūsu galvassāpēm ir apēstā šokolāde vai izdzertais vīns? Varbūt mūsu galvassāpes ir simptoms tam, ka uzņemamies pārāk daudz atbildības, vai varbūt uztraucamies par darbu vai strīdu ar savu laulāto draugu, un mūsu ķermenis atbild ar galvassāpēm? Mēs uzreiz nemeklējam pretsāpju zāles. Mēs mācamies pateikt nē mūsu nevajadzīgajām atbildībām un macāmies izpaust savas dusmas neturot tās sevī. Mēs varam atrisināt jau daudz sarežģītākas problēmas un veikt efektīvas pārmaiņas, jo apzināmies daudz vairāk iespēju.

Dvēseles un sakrālā uztvere.

Nākošais ir dvēseles apzināšanās un uztveres līmenis, kurš sevī ietver arī abus iepriekšējos. Šī līmeņa valoda ir tēli, mūzika, dzeja, pasakas un sapņi. Tā ir mītiskā jeb mītu pasaule, kurā cilvēks sevi apzinās kā dvēseli sakrālajā ceļojumā. Ja mēs savu dzīvi neuztveram kā sakrālu dvēseles ceļojumu, mēs iestiegam atpakaļ prāta līmenī un tā sarežģītajā pasaules analizēšanas procesā. Esot šajā uztveres līmenī, mēs visu savu dzīvi uztveram kā daļu no episka ceļojuma.

Šis uztveres līmenis tiek saistīts ar mūsu smadzeņu daļu, ko sauc par smadzeņu garozu (angl. neocortex), un kas ir attīstījušās tikai aptuveni pirms 100 000 gadiem un atbild par mūsu spēju spriest, vizualizēt un radīt. Tās atbild arī par zinātni, mākslu un mitoloģiju. 

Dvēseles līmenī rodas skaidri risinājumi problēmām, ko neveram atrisināt prata līmenī. Piemēram, pirms vairākiem gadiem Peru vietējie iedzīvotāji paaudžu paaudzēm lietoto mājās cepto pilngraudu maizi sāka uzskatīt par daudz sliktāku nekā rūpnieciski ražoto baltmaizi, ko kā viņi redzēja, ēda bagātnieki. Rezultātā viņi arvien vairāk pilngraudu maizes vietā sāka ēst šo baltmaizi, un iedzīvotāju veselības līmenis sāka kristies. Peru prezidents varēja šo problēmu risināt prata līmenī un mēģināt pārliecināt cilvēkus ar informatīvām kampaņām, ka pilngraudu maize ir labāka vai arī pacelt nodokli baltmaizei un tā piespiest cilvēkus pirkt lētāku maizi. Tomēr viņš izvēlējās citu risinājumu. Viņš saprata, ka baltmaize tautai simbolizē panākumus un mūsdienīgumu, bet pilngraudu maize simbolizē trūkumu un vienkāršību. Prezidents saprata, ka jāmaina cilvēku uztvere, ka baltmaize ir labāka. Viņš lika uztaisīt televīzija klipu, kurā bija redzams, ka prezidents pusdienodams kopā ar savu ģimeni, ēd ierasto pilngraudu maizi. Viņš zināja, ka šis klips pateiks tautai, ka šī pilngraudu maize arī simbolizē panākumus un mūsdienīgumu. Un tas nostrādāja! Vietējie Peru iedzīvotāji atkal saka ēst šo pilngraudu maizi, jo tā taču tagad bija karaļu maize nevis vairs zemnieku kā agrāk.

Dvēseles līmenī visas lietas ir tās, kas tās patiešām ir – sakrāla izpausme. Māja nav tikai jums virs galvas, tā ir mājas. Jūsu laulātais draugs nav tikai persona ar ko dzīvot kopā, kopā audzināt bērnus, bet gan izvelētais ceļabiedrs jūsu lielajā ceļojumā.

Šajā līmenī mēs uztveram notikumu slēpto jēgu. Mēs jūtam, ka visi esam izaugsmes un dziedināšanas ceļojumā, kurš ved tur kur mēs esam dzimuši būt, dievišķajā labsajūtā un pilnībā. Šajā līmenī galvassāpju gadījumā risinājumi varētu būt šādi: varbūt ir jāpamet neveiksmīgas attiecības, varbūt ir nepieciešams atbrīvoties no nesaskaņām un dusmām uz saviem vecākiem, ta atbrīvojoties arī no savām bailēm kļūt tādam kā viņi. Šeit mēs novēršam savas galvassāpes, dziedinot savu dvēseli. Mēs saskatām ceļu, kas ved mūs atpakaļ pie veselības, un mēs uzsākam dziedināšanas ceļojumu.

Dvēseles līmenī ir iespējams veikt daudz vairāk un daudz dziļākas pārmaiņas kā prata līmenī. Tāpēc vizualizācija ir daudz spēcīgāka nekā afirmāciju atkārtošana. Ja vēlaties nākotnē noteiktu rezultātu, jums tas jāvizualizē tikai vienu reizi esot dvēseles apzināšanās līmenī. Ja esat prāta uztveres līmenī, tad tāda paša rezultāta sasniegšanai būs nepieciešams atkārtot noteiktas afirmācijas desmitiem, varbūt pat simtiem reižu.

Garīgā jeb gara uztvere.

Tā ir spēja saskatīt gan kopumu, gan atsevišķas detaļas vienlaicīgi. Šajā uztveres līmenī realitāte sastāv no 99% apziņas un 1% matērijas. Šī līmeņa valoda ir enerģija. Tas saistās ar pieres smadzeņu garozu (angl. prefrontal cortex), kuras daži neiroloģijas zinātnieki sauc par „Dieva smadzenēm”. Gara uztveres līmenī vairs nepastāv ubags, kurš lūdz maizi un bagātais, kurš sniedz to viņam. Šeit ir tikai Gars, kurš baro Garu. Mēs sevi vairs neuztveram kā atdalītus no mūsu planētas vai citiem cilvēkiem. Robežas ir izzudušas, jo mūsu individuālās dvēseles apzinās kā daļu no visa un vienlaicīgi kā visu, kas ir. Šeit materiālais vienkārši izzūd. Kad mēs redzam hiperaktīvu bērnu, mēs nesaskatām problēmas vai slimību, tas ir Dievs, kurš sevi apzinās kā šo bērnu. Kad jautājam Laikam, kas viņi ir. Atbilde ir: „Es esmu kalni, es esmu upe, es esmu akmens, es esmu ērglis.” Viņš varbūt prata līmenī sevi uztver kā atgūstošos pēc mīļota cilvēka zaudējuma, bet gara līmenī viņš sevi uztver kā Dievu, kurš maskējies kā viņš, tādējādi cenšoties vienmēr atrasties gara uztveres līmenī.

Kad sastopamies ar grūtībām, jo tuvāk esam gara uztveres līmenim, jo mazāk enerģijas nepieciešams, lai realizētu vajadzīgās pārmaiņas. Piemēram, problēma ir piesārņojums, no tās viens no izrietošajiem jautājumiem ir kāpēc mēs lietojam plastmasu un izmetam to ārā. Dvēseles apziņas līmenī mēs risinājumu redzam otrreizējā pārstrādē, kamēr gara apziņas līmenī jautājums būtu kāpēc mēs vispār neatsākamies no plastmasas iepakojumiem. Gara līmenī mēs kļūstam par pilnīgu mieru. Mēs varam kļūt par dziedināšanu un skaistumu, iemiesojot tīrus upes ūdeņus. Mēs pārstājam sevi uztvert kā kaut ko atsevišķu no vides vai citiem cilvēkiem.

Viens veids kā šo uztveres līmeni izprast ir aplūkot kvantu mehānikas pamatus. Kvantu fizika ir atklājusi, ka matērija subatomu jeb kvantu līmenī nav ne cieta, ne saredzama kā mēs kādreiz domājām. Tā sastāv no nepārtrauktā kustībā esošām mazām daļiņām un viļņiem. Verners Heisenbergs bija pirmais, kurš secināja, ka novērotāja nodoms  ietekmē mērīšanas jeb eksperimenta rezultātus. Arī Laikas vienmēr ir zinājuši, ka mūsu izpratne par pasauli, nosaka tās būtību. Citiem vārdiem sakot, Kvantu fiziķi un Laikas uzskata, ka pasaule veido pati sevi jeb tā tiek izsapņota. Visi mēs izsapņojam un tā veidojam mūsu pasauli, vāveres, zivis, mēs cilvēki un pat akmeņi. Kvantu fizika izskaidro kā tas notiek, Laikas māca mums kā to paveikt. Protams, ka cilvēki realitāti uztver caur savu izpratni, nevis caur akmens vai vāveres izpratni.  

Lai gan mums vienmēr ir iespēja darboties jebkurā no šiem četriem apziņas jeb uztveres līmeņiem, tomēr lielākā daļa cilvēku ir iestiguši fiziskajā uztveres līmenī, vai labākajā gadījumā darbojas psiholoģijas, emociju un prāta līmenī. Mēs joprojām ticam, ka varam kļūt laimīgi tikai tad, ja atradīsim piemērotu partneri vai arī mēs nevaram ievērot izvēlēto dietu, jo vecāki nav mācījuši mums pareizu pārtikas izvēli. Vai pēkšņi mēs sajūtam dvēseles aicinājumu episkajam ceļojumam… bet tad fiziskā pasaule ievelk mūs atpakaļ fiziskās uztveres līmenī, un mums šķiet, ka mums tam nav pietiekami laika vai naudas, vai arī prāta līmenī mēs sakām šaubīties vai esam pietiekami stipri vai gudri, lai ietu šo dvēseles ceļu. Mums ir zināmi daudz līdzekļu kā aktivizēt dvēseles uztveres līmeni, piemēram tādi kā meditācijas, lūgšanas bez vārdiem, mūzika, māksla. Atklāsmes nāk, tikai reti kurš tās realizē.

Tomēr, katrs no šiem četriem apziņas jeb uztveres līmeņiem ir nepieciešams kādā noteiktā situācijā. Ja, piemēram, kāpjot kalnos, gadās nokūleņot kādā aizā un salauzt kāju, tad fiziskās uztveres līmenī, kas atbild par fizisko izdzīvošanu, atbrīvojiet bailes un ļaujiet instinktiem kontrolēt sāpes kājā. Fiziskās izdzīvošanas instinkts pateiks priekšā arī kā salauzto kāju apkopt līdz tam, kamēr tiksiet līdz vietai, kur var izsaukt vai saņemt kādu palīdzību. Tad var ļauties emociju un prata līmenim, lai sajustu savas bailes un ievainojamību. Dvēseles līmenī jau redzēsiet plašāk, Jūs sapratīsiet saistību starp salauzto kāju un savu smago dzīves nastu. Atklāsiet, ka sevis dziedināšanai, jūs vēlēsieties atbrīvoties no vēlmes visu nepārtraukti kontrolēt. Gara līmenī jūs varat pasekot savai nākotnei un atrast labāku iznākumu kā nomirt mežā vienatnē, izvēloties likteni, kurā tiks sniegta nepieciešamā palīdzība. Šajā līmenī jūs varat apzināties, ka ne tikai jūsu ķermenim, bet arī dvēselei ir nepieciešama dziedināšana. Ka tā alkst apgūt mācību stundas, kuru dēļ tā ir ieradusies uz zemes, ieskaitot to, kāpēc esat sevi ievainojis šajā konkrētajā vietā un laikā. 

Vēlu jums katram veiksmīgus ceļojumus dvēseles un gara līmenī!

Baltais Vējš

Izmantotā literatūra: Alberto Villoldo, Ph.D. The Four Insights. Wisdom, Power, and Grace of the Earthkeepers. Publisher Hay House, Inc.